GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

, Emīls droši vien pastāstīja…

— Vai tad viņš man ko stāsta? — Viktorija neapmierināti sarauca uzacis. — Bet es ari nemaz neprasu. īsta sieviete nekad nejaucas vīra darba lietās, man galva ar mājas rūpēm

„ pārpilna… Vai tiešām jūs pat tēju neiedzertu, mans Emīls aizvakar atnesa tik smuku elek­trisko patvāri. Neviens nekad nepateiks, ka nav īstais, bet ražots Honkongā.

Jaunkalns ievēroja, ka vismaz puse mantiņu, kas veidoja Menderu ģimenes lepnumu, nebija īstas vērtslietas, bet prasmīgas imitācijas, sērij­veidā izgatavoti suvenīru rūpniecības izstrādā­jumi. Ari niķelētā pistole, kas greznojās bufetē starp japāņu būdas imitāciju un afrikāņu kara dieva plastmasas masku, droši vien bija apbrī­nojami smalki darinātas šķiltavas. Viņš piecē­lās, atbīdīja stiklu, tad jautāja:

— Vai drīkst?

Nenogaidījis saimnieces piekrišanu, Jaun­kalns paņēma pistoli rokā. Tā bija pārsteidzoši smaga. Nospieda sprūdu, tas neizkustējās; tad pamanīja drošinātāja sviriņu un saprata, ka tās nav šķiltavas.

— Māsasdēls Guntis atveda no Rietumvāci- jas. Vecgada vakarā viņi ar Emīlu šāva raķetes gaisā un sacēla kājās visu apkārtni. Manējam tā iepatikās, ka atpirka no tā plenča par pus­duci konjaciņu, teica, ka noderēšot bandītu baidīšanai, kad mēs iegādāsimies «Žiguli». Kādu laiku dienu un nakti nēsāja līdzi kabatā, tad apnika, nav jau arī vairs raķešu. Un ēs ieliku bufetē, lai tā nauda nav gluži pa logu izmesta.

Jaunkalns uzmanīgi aplūkoja ieroci. Tik mazu raķešu pistoli viņš redzēja pirmo reizi. Pacēla pret gaismu. Stobrs draudīgi zaigoja, bet nespēja pateikt priekšā, kā tālāk rīkoties.

Zandburgu nenomāca iekšēja nedrošība. Viņa nekad nepieļāva domu, ka var kaut ko arī nezināt.

— Parādi šurp, Teodor!

Satvēra, aši atbīdīja drošinātāju, pacēla gaisā un izšāva. Nosprakšķēja sauss, pakluss rībiens. Bet nekas nenotika, pat apmetums nenobira, griestos neredzēja ne mazākā melnuma. Un tomēr Jaunkalnam likās, ka tas nebija parasts klikšķis. Drīzāk šāviena atdarinājums iebiedē­šanai. Tiešām vērtīga rotaļlieta bailīgiem auto­mobiļu īpašniekiem un nervozām dāmiņām, kas katrā naksnīgā gājējā saskata potenciālu varmāku…

Tālāk Jaunkalns savos prātojumos netika. Kļuva grūti elpot, acis spiedās ciet. Caur asaru šķidrautu viņš vēl ieraudzīja, ka Zandburga krampjaini žāvājas, ka Viktorija Mendere ne­valdāmi raud. Saprata, ka tā ir asaru gāzes pistole, atrāva abus logus vaļā un ar varu izvilka pusapdullušās sievietes gaitenī, bet no turienes — dārzā.

Pirmā runas spējas atguva, protams, Zand­burga:

— Tas tikai bija numurs, vai ne? Kā labāka­jos ārzemju kriminālromānos. Es varēju tevi aptīrīt, tā ka nebūtu ko redzēt! Tev pat asariņa pāri nepaliktu, lai vēlāk apraudātu savus zaudējumus.

Tedim Jaunkalnam nemaz nenesās prāts uz jokiem. Cenzdamies sūrstošām acīm caururbt nopratināmo, viņš stingri uzrunāja arvien vēl šņukstošo namamāti:

— Kas jums atveda šo pistoli? Vārds, uzvārds?

— Vai tad es pirmīt nesacīju? Mans māsas­dēls Pumpuru Guntis. Nezinu, ko viņš uz tiem kuģiem dara, bet krastā es viņu skaidrā nekad netiku redzējusi. Pat šņabi dzert ierodas jau raibām acīm. Bet runāt māk par deviņiem mē­miem. Iesmērēja manam tukšpaurim šo elles verķi. Labi vēl, ka tai pašā reizē atstāja uz­glabāšanā desmit dolāru, varēšu paturēt kā sāpju naudu. Bet šie abi man tā dabūs!

— Tā ir jūsu ģimenes iekšējā darīšana, tikai paturiet prātā, ka par miesas bojājumiem draud sods — pat ja tie ir pelnīti. Vēl daudz bargāks sods draud par ieroču glabāšanu bez atļaujas, nemaz nerunājot par nelikumīgajām valūtas operācijām. — Jaunkalns pats sev patika kārtības sarga lomā un ar katru nākamo teikumu kļuva aizvien svinīgāks. — Pistoli es pagaidām konfiscēšu. Bet jūs palūgšu pieva­karē kopā ar vīru ierasties milicijā, kur saņem­siet oficiālu aktu. Labāk jau iepriekš sagatavo­jiet rakstisku paskaidrojumu, kā ieguvāt to savā īpašumā, kādos nolūkos, kad, no kā, cik samaksājāt.

— Kurš tagad tik smalki atceras, bet tā nauda manā kumodē guļ, kā gulējusi, nevienu centu neesmu iztērējusi, dieva vārds! Pusi algas mans Emīls iegrūž šim plītmanim rīklē, lai tikai atved visādus ārzemju niekus. Pat radioaparātu nevarēja normālā veikalā no­pirkt, nē, vajadzēja pasūtīt no Hamburgas.

— Un kādu tad šis atveda? — Jaunkalns saspringa kā uzvilkta atspere.

— Vai tad es tos japāņu nosaukumus atce­ros? Ejiet iekšā un mēģiniet saburtot — ja jums dzīvības nav žēl.

* * *

Seļeckis ieradās ar pusstundas nokavēšanos. Toties paveicis bija tik daudz, ka pat stundas nepietiktu, lai visu izstāstītu. Užavā iegūtās ziņas visā pilnībā apstiprināja jauniešu izlūk­gājiena rezultātus.

Uzdzīves dienās aptiekas Silva nezināja ne­kāda mēra — pinās ar nejauši sastaptiem vīriešiem, pārgulēja, kur pagadījās, vai veda uz mājām ciemiņus, nebaidījās pat smelties no aptiekas spirta krājumiem. Pēc tautas kontroles ierosinātās revīzijas viņu gribēja atlaist no darba un nodot tiesai, bet tad izrādījās, ka Silva gaida bērnu. Iztrūkumu viņa sedza, asaraini solījās laboties un tiešām, kamēr zīdīja Valdiņu, alkoholu neņēma ne mutē. Ciema cēl­sirdīgie sabiedriskie darbinieki jau gatavojās līksmot, bet tad pirmie recidīvi lika sevi manīt. Sākumā tikai pirmdienās, kad ar naudu, ku­kuļiem un pudelēm iebrauca Valdiņa tēvs, tad arī brīvdienās, tagad pat citos vakaros, ja vien gadījās kompānija. Ja varētu sameklēt zā]u maisītāju, kas būtu ar mieru strādāt šai dieva aizmirstajā nostūrī, Silvu jau sen aiztriektu pie visiem velniem, bet ej nu pamēģini iztikt bez buldurjāņiem vai citām sirds drapēm, bez kle­pus zālēm vai sinepju plāksteriem, ko uzlikt uz ģikts saliektās muguras. Un nesūtīsi jau tik vienkārši sievieti ar zīdaini plašajā pasaulē, kur viņai ne radu, ne paziņu, galu galā taču pašu malas cilvēks, kaut arī patlaban no pareizā ceļa noklīdis.

Ziņas par Emīlu Menderi bija krietni trūcī­gākas. Zvejniekciemu ļaudis nelabprāt atver savas sirdis svešiniekiem, bet arī citu dvēselēs nelien. Daudzi pat nezināja, no kurienes ir Silvas piedzīvotājs, un sauca viņu par Rīgas kungu. Citi gan mācēja pateikt, ka viņš esot liels rajona priekšnieks, kuram pieejamas visā­das deficīta preces, bet darba vieta, ieņemamais amats viņus neinteresēja. Tikai bākas Rihards un vēl daži dzīru brāļi dēvēja viņu par nelai­mīgo Emīlu, kuram nav veicies laulībā, — jākopjot triekas ķerta sieva, kura nepārdzīvošot viņa aiziešanu. Lūk, tādas melodramatiskas leģendas plīvurā Menderis bija ietinis savus sānsoļus.

— Tu nesper zemi gaisā, ka negaidīju tevi! — Vainas apziņa lika Seļeckim pāriet uz «tu», it kā sīka nodevība būtu vieglāk piedo­dama vecam paziņam nekā nupat iepazītam darba biedram. — Ejot garām komisijas veika­lam, nolēmu iegriezties pie Imanta Grincīša un mazliet papētīt apstākļus. Ar mani viņš, protams, runāja laipnāk nekā vakar ar tevi. Ar prokurora sankciju vai bez — inspektors ir un paliek inspektors, kuram ar skanīgām frāzēm acis neaizmālēs. Viņš netaisoties aplam izprastas solidaritātes vārdā segt sava padotā šaubīgās izdarības… Vārdu sakot, visu vainu par nekārtībām Grincītis uzvēla Menderim. Viņš nenoliedza, ka par mantu pieņēmēja afē­rām ar sievietēm zina, ka bijis ar mieru šad tad izpalīdzēt citādi priekšzīmīgajam darbinie­kam, — nekad nevajagot bāzt vienā maisā pri­vātās un darba darīšanas. Vēl vairāk, tā esot bijusi direktora ideja, lai Menderis atstātu veikalā parakstītus aktus un tādā veidā radītu iespaidu, ka strādā katru dienu. Bet, ja šai sakarībā radušās nelikumības, pat pircēju pie­krāpšana, viņš, Imants Grincītis, mazgājot ro­kas nevainībā un necietīšot, ka viņa — veikala direktora reputācijai pieliptu kaut mazākā aiz­domu pūciņa.