GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Ko tu viņam piesienies, pulkvedi? Pašam nav izdevies pāraudzināt omīti, tagad mēģini uzvelt atbildību citiem. Tipiskas priekšniecī­bas manieres! — Rasma pārmeta tēvam.

Tikai tagad Jaunkalns ievēroja, cik skaista viņa pa šiem gadiem kļuvusi. Ar saviem vijī­gajiem, melnajiem matiem, augsto pieri un zi­lajām acīm meitene izskatījās žilbinoša, un bija grūti iztēloties, ka pēc piecdesmit gadiem viņa varētu kļūt līdzīga savai vecmāmuļai. Balss Ras­mai bija zema, mazliet dobja, un tas pat vispa­rastākajam teikumam piešķīra tādu kā noslē­pumainību.

— Jūs laikam jau esat beigusi universitāti. Kur tagad strādājat, vai par franču valodas skolotāju?

— Vēl neesmu, izšķīrusies. — Viņa pasmai­dīja. — Tāpēc atbraucu pulkvedim līdzi. Man piedāvā instruktora vietu Starptautiskajā jūr­nieku klubā, bet vispirms gribu aprunāties, vai ir vērts. Šeit strādā mana veca draudzene.

— Ieva Miķelsone?

— Redzu — pa šīm dažām dienām jau esat paguvis iepazīties ar Ventspils glītākajām mei­tenēm, — Rasma iedzēla.

— Ne tikai! Teodors Jaunkalns paguvis arī atklāt krāpšanas afēru un apcietināt bīstamu noziedznieku. Tu varētu no viņa mācīties, Eduard!

Nemanot bija ienākusi Zandburga un tagad triumfējoši uzlūkoja savu znotu.

Putriņš saķēra galvu.

— Ja nemaldos, viņš neiztika bez jūsu pa­līdzības, dārgo sievasmāt. Saslimusi laikam esat no smadzeņu piepūles .. .

— Ko teica ārsts? — Jaunkalns steidzās ap­vaicāties. — Vai nedusmojās, ka tik ātri pie­cēlāties?

— Tieši otrādi! — Zandburga tūdaļ aptvēra situāciju. — Man nepieciešams svaigs gaiss un pilnīgs miers. Ceru, ka dārgie ciemiņi to ņems vērā. — Viņa zīmīgi paskatījās uz Putriņu. — Tagad kopā ar Rasmu salūkosim vakariņas, un pēc tam es jums pastāstīšu, ko mēs ar Teo­doru esam te paveikuši.

Ventspils Starptautiskais jūrnieku klubs at­radās padrūmā divstāvu ēkā, kas ap gadsimtu miju bija celta cara valdības militāras iestādes vajadzībām. Ostas tuvums lika domāt, ka tajā mitinājušies robežsargi vai muitnieki, bet ta­gadējos nama saimniekus šis apstāklis maz interesēja. Viņus uztrauca neatrisināmā inter­jera problēma — kā harmoniski apvienot mūs­dienās ražotās vieglās, stūrainās un spīdīgās mēbeles ar telpu neparasto plānojumu, ar aug­stajiem griestiem un šaurajiem, spraišļotajiem logiem, ar greznajām kāpnēm un tīri vai ne­beidzamo istabu anfilādi.

Lejā, kur atradās deju zāle, bārs un kafej­nīca, varēja izlīdzēties ar starpsienu ņojauk- šanu, toties augšējā stāvā apmeklētājus sagai­dīja drausmīgs stilu sajaukums, kas šausmināja arhitektus, bet dīvainā kārtā valdzināja neiz­koptas mākslinieciskas gaumes jūrniekus, jo ikviens no viņiem te saskatīja kaut ko mājās ierastu.

Telpu labirints palielināja Rasmas satrau­kumu. Viņa nespēja pat iedomāties, kā iesāks sarunu ar draudzeni. Ieva gan bija divus gadus par viņu vecāka, bet abas toreiz ļoti tuvināja kopējais darbs universitātes komjaunatnes or­ganizācijā. Tagad viņu mulsināja apziņa, ka būs jāmēģina izpildīt tēva un Jaunkalna lū­gumu un jāizvilina no Ievas milicijai noderīgas ziņas par viņas pases nozušanas apstākļiem, kas Tedim nez kāpēc bija likušies aizdomīgi. Uzdot klajus jautājumus arī negribējās. Ieva vēl iedo­māsies, ka viņa darbojas milicijas uzdevumā, un vairs neuzticēs nevienu no tiem sīkajiem noslepumiem, kas parasti veido meiteņu bez­galīgo sarunu kodolu.

Pat šajā klusajā rīta stundā klubā bija pār­steidzoši daudz cilvēku. Turklāt par klusu to dēvēt nevarēja, jo zālē patlaban mēģināja deju orķestris, cenšoties ar pārlieku skaļumu notu­šēt trūkumus izpildījumā. Repertuārs, cik Rasma varēja spriest, bija uzsvērti lokālpatriotisks — Raimonda Paula, Aleksandra Kublinska un Ulda Stabulnieka skaņdarbu eksportvariants, ko platīnblonda soliste pūlējās nodziedāt diez­gan kroplā vācu mēlē.

Gandrīz tikpat trokšņaini gaiteņa otrā pusē uzvedās bufetnieces, kārtodamas maiņas nodo­šanas un pieņemšanas formalitātes. Skaitāmie kauliņi klabēja kā kastaņetes, tukšās pudeles šķindēja kā tamburīni, viesmīļu balsis maz atšķīrās no Djūka Elingtona piesmakušā dzie­dājuma, arī vārdi par tukšiem un saplēstiem traukiem darītu godu modernam popmūzikas teksta autoram.

Sī kņada, protams, skanēja arī otrajā stāvā, kur tai vēl pievienojās galda tenisa bumbiņas klaukstieni un biljarda bumbu klikšķi. Bet bib­liotēkas apmeklētāji nelikās traucēties — da­žādu tautību jūrnieki izklaidīgi šķirstīja angļu un spāņu valodā tulkotās brošūras vai dziesmu svētkiem veltītos fotoalbumus. Viņi gaidīja, kad beidzot sāksies uz paziņojuma dēļa izslu­dinātā ekskursija pa pilsētas vēsturiskajām vietām.

— Re, kur labi, ka atnāci, mans aktīvs atkal nav ieradies pilnā sastāvā! — Ieva iesaucās. —: Palīdzēsi vadīt ekskursiju!

Viņa neizrādīja ne mazāko izbrīnu, it kā tikai pirms nedēļas būtu atvadījusies no Rasmas un sarunājusi šo tikšanos.

— Kur nu es! Pati otro reizi mūžā esmu Ventspilī, — noskūpstījusi draudzeni uz vaiga, Rasma izvairījās.

— Arī labi! Brauksi mums līdzi kā ekskur- sante un stiprināsi starptautisko draudzību ar mērķtiecīgiem jautājumiem un sajūsminātiem starpsaucieniem. Es tevi apsēdināšu blakus itāļu bocmanim, viņš tīri ciešami runā fran­ciski … Jā, tā man te iet, ne rītos, ne vakaros nav miera, ja šovasar netikšu atvaļinājumā, rudenī atstiepšu kājas, gan redzēsi.

Uzmetusi skatienu Ievas ziedošajai ārienei, Rasma saprata, ka īpašam satraukumam tomēr nav pamata.

— Un kā tev iet tā saucamajā personiskajā dzīvē? Man stāstīja, ka esot iekuģojusi laulības ostā?

— Domā, tas bija tik vienkārši? Ne jau vīru dabūt, tādi ņēmēji te staigā apkārt bariem. Bet pašas kāzas. Es taču gandrīz izgāzu baigo podu. Bet mans puisietis ellišķīgi greizsirdīgs — kā visi jūrnieki, slaistīdamies pa pasauli, nez ko par mums izdomā . .. Nāc, iedzersim kafiju, es tev visu izstāstīšu, tas ir gatavais krimiķis. Tev garšo šis brūnais bezizmēra pulveris?

Pēc dažām minūtēm uz mazā galdiņa tasītēs kūpēja šķīdināmā kafija, un Ieva Lukstiņa, aizmirsusi ārzemju jūrniekus un arvien vēl ne- sanākušos aktīva locekļus, ņēmās aizrautīgi stāstīt. Tā vien šķita, ka viņa visus šos mēne­šus gaidījusi Rasmu, lai beidzot varētu kādam izklāstīt savu noslēpumu, tāpēc runāja ar acīm redzamu baudu.

— Manā dzīvē jautrības netrūkst, tu pati to manīsi, ja sāksi strādāt mūsu kluba; pieludzeju un danču drīzāk par daudz nekā par maz, un, ja vēl prāts nesas uz saldumiem, smēķiem, uz kādu stiprāku malku, — ak tu manu dieniņ! Bet vai tāpēc drīkst aizmirst vecos draugus? Pateiks vēl, ka esi lepna kļuvusi. Tā es aizkū- los uz Silvām pie bijušās klases biedrenes, kas tagad dzīvo Užavā un strādā aptiekā. Ne tāpēc, ka viņa man kāda tuvā draudzene, bet bija ne­ērti atteikt. Jau pēc dažām stundām rūgti no­žēloju, — tur radās tāds iespaids, ka sabraukuši rajona lielākie pļēguri un tikai jēlības vien runā. Arī ar Silvu nekādi vairs neizdevās at­rast kopīgu valodu, viņa jau pirms balles bija krietni iekampusi. Un iedomājies, tās taču bija tādas kā raudzības. Tu būtu redzējusi viņas ār­laulības bērna tēvu! Tad es labāk paņemu savā gultā vardi, nevis tādu — ne šķiltu, ne perētu. Nolēmu atvadīties pēc angļu modes un paklu­sām pazust. Bet man piekantējās viens no cie­miņiem, tāds kā sastindzis zutis, kuru visi sauca par «Nevaid miris». Paldies dievam, viņš vēl tīri droši turējās uz kātiem. Taču labāk nekā vienai caur mežu līdz stacijai čāpot. Turklāt rudens, tumšs kā Rīgas balzama pudelē. Bet šis tips arī nav vakarējais, vispirms eleganti balsta manu elkoni un tad tikai dod rokām vaļu. Vārdu sakot, tik bezkaunīgi uzplijās, ka ar vārdiem vairs valdīt nevarēju. Piedraudēju, ka saukšu palīgā, — šis nerimās. Ar pūlēm izdevās izrauties un aizmukt, laikam pat sa­skrāpēju šim vaigu — no rīta skatos, divi nagi beigti. Un vēl es pamanīju, ka nav manas so­miņas ar pasi, darba apliecību un visu kosmē­tiku. Vari iedomāties?! Sākumā cerēju, ka at­stāju pie Silvas, gaidu vienu dienu, otru, bet šī nezvana. Pat pasi neviens neiemeta pastkas­tītē, kā to dara godīgi zagļi. Laikam cīniņa laikā mežā pazaudēju. Bet manam Egonam ne­drīkstu pat ieminēties, ka esmu iekļuvusi tādā ķezā. Nu, uzrakstīju milicijai, ka pazau­dēju vilcienā, stāstīju par apdraudētajām kā­zām, un man izsniedza jaunu… Kā tev liekas, vai viņš taisījās mani izvarot?