GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Viņš īsumā pārstāstīja Rasmas uzzinātos jau­numus, tad piebilda:

— Secinājumus izdariet paši, es pārāk maz zinu, lai uzdrīkstētos spriest. Un vispār jau mūžsen neesmu ar saimnieciskām lietām no­darbojies.

— Tad varbūt īstais laiks atcerēties jau­nību? — Jaunkalns sacīja.

— Pataupiet savu viltību noziedznieka at­maskošanai … Starp citu, sarunāju ar jūsu priekšniecību, ka Jaunkalnu iesaistīs šīs lietas izmeklēšanā. Labāku praksi nevar vēlēties, gan jau pasaule neaizies bojā, ja Pečaks vēl kādu nedēļu noņemsies ar saviem nepilngadīga­jiem … Un Sociālistiskā īpašuma aizsardzības nodaļa arī būs priecīga par brīvprātīgu palīgu, vai nav tā, vecāko inspektor? Kāpēc jūs tāds domīgs?

Seļeckis piecēlās. Viņš zināja, ka Putriņš nav formālas militārās disciplīnas cienītājs, tomēr pēc pirmīt uzklausītās kritikas neuzdro­šinājos izteikt savas domas sēžot.

— Mani visu laiku vajā sajūta, ka esam sataisījušies uz tīģera medībām, nejauši nokļu­vuši uz stirnas pēdām un tagad baidāmies tās pamest, lai tikai nevajadzētu ar tukšām rokām atgriezties mājās… Liktenīgais Emīls nav pat siržu lauzējs vārda parastajā nozīmē, viņš gūst panākumus, balstoties uz rriātes jūtām, kas mīt katrā sievietē, tēlo nelaimīgo un nesaprasto vīru, iestāsta, ka iemīlējies līdz ausīm… Viņš varētu no atrastās somiņas izņemt naudu un notriekt pie kāršu galda. Bet, lai paturētu svešu pasi un smalki izmantotu, nepieciešamas citas iekšas. Tāds var par pieklājīgām magaričām palīdzēt realizēt viltotās «Sikuras», bet orga­nizēt un vadīt veselu blēžu grupu — uz tik lielu risku Menderis nav spējīgs. Manuprāt, viņš ir mehānisma zobratiņš, nevis atspere.

— Kāpēc tad viņš gatavs uzņemties atbildību par citu grēkiem? — Jaunkalns vaicāja. — Tu tagad grauj paša uzcelto konstrukciju.

— Aiz bailēm.

— No bandas šefa?

— Ne tikai. Arīdzan no sievas, no mums. Kā daudzi, kuriem nekad nav tikusi atņemta brīvība, viņš īsti neapzinās, kas ir cietums. Nu, nosēdēs gadiņu vai divus, ne par ko nebūs jādomā, pat ēdienu pienesīs klāt. Un pēc tam viss būs aizmirsts un piedots. .

— Ko jūs ierosināt, vecāko inspektor? — Put­riņš pārtrauca Seļecka spriedelēšanu. — Prak­tiski! Man arī šķiet, ka Menderis sapinies melos, un tomēr bez viņa tiešās vai netiešās līdzdalības šī afēra nebūtu reāla. Viņš zina daudz vairāk, nekā jums liekas. Es neatteiktos 110 jūsu sākotnējā varianta, pirms nebūtu no Mendera izdabūjis visu patiesību, pirms nebūs pārbaudīts viņa radinieks Pumpurs.

Jānis Seļeckis sasita papēžus kopā.

— Tieši tā, biedri pulkvedi, tiks izdarīts! — Kareivīgā solī viņš piegāja pie telefona galda un piezvanīja pilsētas dežurantam. — Vai ir kas jauns par Gunti Pumpuru?… Teletaipa zi­ņojums no Rīgas? Kas jupis tā par kārtību, ka es visu uzzinu pēdējais?! Ak tad ceļā gan! Paldies par to pašu.

Atskanēja klauvējieni. Nometis klausuli, Seļeckis dusmīgi atvēra durvis, izrāva no pār­steigtā ziņneša rokām aploksni un pasniedza to pulkvedim. Putriņš uzsvērti mierīgi atplēsa aploksni, uzlika brilles, izlasīja un paziņoja:

— Pīppauze turpinās. Guntis Pumpurs paš­reiz nav nopratināms. Viņš atrasts Rīgas krogā tik nelietojamā stāvoklī, ka bija jāievieto at­skurbtuvē. Ārsts cer, ka rīt varēs viņu nogādāt mums.

Tedis Jaunkalns pamazām sāka ticēt milici­jas visuvarenībai. Pirmīt sameklētas šīs «Siku- ras» ar visām pavadzīmēm, tagad pie apvāršņa parādījies izmeklēšanas procesam tik nēpiecie- šamais Pumpurs. Tīri vai neticami, ka daži no­ziegumi arvien vēl paliek neatklāti. Varbūt tāpēc, ka ne visi vēl strādā ar maksimālu smadzeņu piepūli. Sev gan viņš šai ziņā neva­rēja pārmest centības trūkumu. Arī tagad uz­mācīga doma lika atgriezties pie sarunas sākuma.

— Par Ievas Lukstiņas pasi mums būtu ja ne skaidrība, tad vismaz ticams pieņēmums. Bet Rumbinieka dokumenti? Vai tiešām kāds īpaši braucis uz Rīgu, lai izvilktu viņam pasi no kabatas?

— Naglai uz galvas! — Putriņš piecēlās. — Uz šo jautājumu mums vislabāk atbildēs pats Artūrs Rumbinieks. Ja nav iebildumu, ēš braucu jums līdzi. Man taču aizliegts rādīties pie sievasmātes.

* * *

Tik augstam viesim pilsētas milicijas priekš­nieks, protams, bija iedevis savu dienesta «Volgu». Jaunkalns ar lielāku prieku būtu braucis operatīvajā mašīnā, kuras sirēna un «mirkšķinātājs» atļautu traukties pa vienvir­ziena ielu pat aizliegtā virzienā, bet arī tagad viņi sasniedza ceļamērķi nepilnās piecās minūtēs.

Nams šoreiz nez kādēļ likās noslēpumains, apdrupušo kāpņu telpa — drūmu nojautu pie­sātināta. Tedis saprata, ka te kopš viņa pēdējā nāciena it nekas nav mainījies, tomēr īpašā noskaņa laikam dzima nevis smadzenēs, bet nervu šūnās, kas cieši saistītas ar pakrūti. Tieši tur viņš juta savādu tukšumu. Vainīgi laikam bija Putriņa smagie soļi, kas dobji atbalsojās kāpņu telpā un atgādināja nervus bendējošo bungu solo, kādu komponisti parasti izvēlas, lai filmās atainotu dzīvības briesmu brīžus. Gribējās skriešus mesties uz augšu, taču disciplīna neļāva aizsteigties priekšā mazliet astmatiskajam pulkvedim.

Beidzot viņi stāvēja pie divdesmit astotā dzīvokļa durvīm, un Putriņš pamāja Jaunkal­nam, lai pieklauvē, bet pats nostājās tā, ka caur «spiega aci» nebūtu saskatāms. Tedis pie­klaudzināja, mirkli pagaidīja, tad piebungoja stiprāk un ar ausi pieplaka pie durvīm. Iekšā neatskanēja ne mazākais troksnis.

— Nevar būt, ka viņš nedzirdētu, — Tedis čukstēja. — Tur pat gaiteņa nav, tikai virtuve un tieši aiz tās istaba.

— Pieklapējiet stingrāk, — it kā viņam at­bildot, atskanēja sievietes balss. Kāpņu telpā bija iznākusi kaimiņiene un tagad ziņkārīgi no­lūkojās Putriņa formas tērpā. — Vecais Rumbi­nieks vakar laikam atkal vienatnē drapējisun tagad guļ kā beigts.

— Vai tas viņam bieži gadās? — Seļeckis pajautāja.

— Nu gan esmu lieki izrunājusies, — kaimi­ņiene tēloja nožēlu. — Neviens jau, izņemot mani, nezina, ka viņš ir kluss dzērājs, tāds, kas nedzied un nekādus jandāliņus netaisa. Vienkārši cilvēks nevar citādi aizmigt. Arī no rīta bez paģiru malciņa piecelties nespēj. Pa dienu toties nepavisam nebrūķē.

— Bet kā jūs visu tik smalki zināt? Vecos namos sienas nemaz nav tik plānas.

Putriņām vienmēr bija dergušās kaimiņu tenkas, tomēr izmeklēšanas darbā nedrīkstēja tās gluži ignorēt.

— Es taču uzkopju Rumbinieka dzīvokli. Divreiz nedēļā. Par to viņš man labo krānu, / elektrību, sazāģē malku. Vientuļiem cilvēkiem jāizpalīdzas. Man pat ir savas atslēgas, lai tieku iekšā, kad viņš brauc uz Rīgu.

— Pamēģiniet vēlreiz!

Jaunkalna dūres tricināja durvis. Tās ne­atvērās.

— Un kad jums ir tās spodrības dienas? —• Seļeckis ievadīja diplomātiskas sarunas. — Vai tik nav otrdienās?

— Pirmdien un ceturtdien. Bet es jau varu apskatīt, vai neesmu tur slotu atstājusi, —

kaimiņienei ļoti gribējās izdabāt milicijas pār­stāvjiem.

Pēc brīža viņa atgriezās ar divām slēdzenēm. Iebāzusi mazāko patentatslēgas spraugā, bet lielo — zem roktura, reizē pagrieza katru uz savu pusi.

Virtuvē valdošā kārtība darīja godu kaimi­ņienes pašcieņai. Pat grīdas mazgājamā lupata sausinājās virs pavarda un tagad vieglītiņām plandījās caurvējā. Durvis uz istabu bija pievērtas.

— Droši vien vakar aizbraucis uz Rīgu, — kaimiņiene sacīja. — Man pa miegam likās, ka te kāds staigā. Laikam steidzās uz nakts autobusu.