GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Pirmajā bija īpašas konstrukcijas elektro­nisks termometrs, kas precīzi līdz simtdaļām rādīja temperatūras svārstības starp nulli un astoņdesmit grādiem.

— Paskatieties, Jaunkaln, ko rāda melnais runcis, — viņš pamāja uz suvenīra formā izvei­doto termometru uz sekretēra.

— Astoņpadsmit. Šai istabā saule laikam ne­kad neiespīd.

— Tikai vēlā pēcpusdienā, — sētniece pa­skaidroja.

— Bet vakar visu dienu lija. Naktī, jādomā, istabas temperatūra pazeminājusies līdz seš­padsmit grādiem. Jūsu secinājumi, Jaunkaln?

— Ka viss noticis gandrīz kā mācību grā­matā. Ķermenis atdzisis par vienu grādu stundā.

— Un vienreizvienu mēs vēl neesam aiz­mirsuši.

Putriņš ar termometru pieskārās līķim un nolasīja rezultātu.

— Astoņpadsmit, tātad apkārtējās vides tem­peratūra. Jūsu kārta, biedri Jaunkaln.

Tedis ņēma palīgā abu roku pirkstus, lai āt­rāk sarēķinātu.

— Tagad pulkstenis ir trīs. Tas nozīmē, ka nāve iestājusies pirms pulksten vienpadsmitiem vakarā.

— Paldies, labi… Vēl pirms gada mēs visi būtu sprieduši apmēram tā kā šis universitā­tes absolvents un minējuši pēc dažādām pazī­mēm. Bet tikmēr zinātne spērusi soli uz priekšu. Izgudroti tādi kā atsperu svari, kurus pēc pro­fesora Forstera rasējumiem manā uzraudzībā izgatavoja mehāniskās darbnīcas.

Viņš atvēra otro kārbu, kas kādreiz bija glabājusi sevišķi lielu un krāšņu rotu. Patlaban uz zilā samta dusēja visai sarežģīta ierīce ar spirālatsperēm, pārnesumiem, skalām, klambu- riem un svirām.

— Princips ļoti vienkāršs, ja zinām līķa sa- stingšanas ātrumu… Lūk, es piestiprinu šo dinamometru pie Ahilleja cīpslas, skaidrs? Ta­gad, Jaunkaln, salociet un iztaisnojiet viņa kāju celī… Drošāk, nelaiķim vairs nesāp … Un es varu aplēst spēku, kas iedarbojas uz līķa sastingušo muskuli. Tūlīt pateikšu. Rumbinieka nāve iestājusies vakar starp pulksten pusde- viņiem un desmitiem vakarā …

Sanitāri pacēla pirmsnāves agonijā sarauto un nedabiski sastingušo Rumbinieka ķermeni, novietoja to uz nestuvēm. Bet Putriņš vēl ne­bija beidzis eksperimentēt. Ar lietišķu žestu, kas Jaunkalnā izraisīja vienlaikus gan apbrīnu, gan iekšēju pretestību, pulkvedis pavilka uz augšu nelaiķa plakstiņu un ņēmās pētīt acs ābolu.

— Ekhimozes, tā jau es domāju, — viņš murmināja.

— Šie sarkanie punktiņi vien vēl nepierāda, ka viņš nosmacis, — ārste aizstāvēja savu pirmo diagnozi.

— Tomēr gandrīz pilnīgi izslēdz sirds infarkta variantu, — Putriņš netaisījās piekāp­ties. — Visdrīzāk tie liecina par toksisku asfikciju.

— Ja jūs zinājāt, ka viņš noindēts, kāpēc nepateicāt no sākta gala? — Kagaine neslēpa savu sašutumu. — Neesmu taču tiesas medi­cīnas speciālists.

Apzinoties savu vainu, Putriņš sirsnīgi at­vadījās no ārstes, atlaida fotogrāfu un tehnis­kos ekspertus, tad atkal sāka eksaminēt Jaun­kalnu.

— Vai jūs ierosinātu krimināllietu pret nezināmo slepkavu? Un, ja tā, tad kāpēc?

Pirmo reizi Tedim nācās atbildēt bez iepriekš sagatavotiem konspektiem. Bet viņš neapmulsa, jo šķita, ka pēdējās dienas bija devušas tikpat daudz zināšanu, cik vesels universitātes kurss.

— Vairāku iemeslu dēļ. Visaizdomīgākā man šķiet pudele. Es vēl varētu pieļaut, ka hronisks alkoholiķis dzer bez uzkodām un tieši no kak­liņa. Bet pilnīgi neticami, ka viņš pēc pēdējā malka būtu izvilcis no kabatas mutautu un noslaucījis pudeli. Uz tās taču nav neviena pirkstu nospieduma — ne Rumbinieka, ne sveša, kaut vai pārdevējas.

— Ļoti labi! — Putriņš uzslavēja. — Tālāk.

— Man nedod miera kaimiņienes vārdi, ka viņa vakarā dzirdējusi kādu izejam no Rum­binieka dzīvokļa. Tas varēja 7 būt tikai slep­kava, kas aiznesa sev līdzi glāzītes un citus kompromitējošus lietiskos pierādījumus.

— Motīvs jums, protams, arī skaidrs?

— Bailes no iekrišanas. Slepkava, kurš droši vien ir «Sikuru» afēras iniciators, zina, ka iesākta izmeklēšana. Viņš nav pārliecināts, vai Rumbinieks klusēs, tāpēc to novāc.

— Tik vien?… Bet pieturēsimies pie fak­tiem. Kā viņš vai viņa to izdarīja?

— Ar kurāres tipa preparātu, kas neatstāj nekādas pēdas.

— Tagad jūs šaujat pār strīpu, draudziņ. Tas nav romāns par Dienvidamerikas indiāņiem. Kurāres indes iedarbojas uz organismu tikai injekcijas ceļā. Strofantīns tā paša iemesla dēļ atkrīt. Es domāju, ka tas drīzāk būs kāds ļoti stiprs alkoloīds, kuru viegli atšķaidīt alko­holā … Gan to noteiks ķīmiskā un bioloģiskā analīze Rīgā. Un tagad pēdējais jautājums — kas to varēja izdarīt?

— Atkal mūsu nelaimīgais upura jērs Emīls Menderis, — Seļeckis sacīja un nervozi iesmē­jās. — No mašīnas viņš izkāpa tirgus laukumā un līdz pulksten desmitiem, kad leitnants Vel­dre viņu paņēma ciet, tīri omulīgi būtu pagu­vis uzkāpt pie Rumbinieka un ar veco draugu iedzert pirms gulētiešanas.

— Nepārsteigsimies, — Putriņš brīdināja. — Tikpat labi to varēja darīt puse Ventspils iedzīvotāju. Vecāko inspektor, dodiet rīkojumu sameklēt piena cisternas šoferi.

* * *

Kad biznesmeņu trijotne, tā arī neizdomājusi noteiktu darbības plānu, tuvojās Čipa namam, pie tā parādes durvīm piebrauca brīvprātīgo ugunsdzēsēju «gaziks», uz kura Čips strādāja par maiņas šoferi: divdesmit četras stundas de­žurēja, pēc tam trīs dienas bija brīvs un va­rēja «iesist» naudu. Arī darba laikā neviens neliedza viņam izmantot mašīnu savām vajadzībām, jaunākajā gadījumā priekšnieks izsauca pa radiotelefonu. Jā, Čips patiešām bija ideāli iekārtojies.

Bet Meksikānim Džo, Herbertam un Kobrai nācās atrisināt papildu problēmu — kā neiz­laist viņu no redzes loka.

— Tam sasodītajam dampim pat bagāžnieka nav, kur varētu paslēpties, -— Herberts sūrojās.

— Un paldies dievam! Es vēl netaisos no­smakt, — Meksikānis Džo drūmi sacīja. — Bet ar divriteņiem šim te asti nepiesiesi.

— Puikas, pavisam aizmirsu jums pateikt! — Kobra iesaucās. — Es taču vakar nopirku mopēdu, ar kuru vecais īpašnieks izspieda piec­desmit kilometru stundā. Un samaksāju tikai.. .

— Nepārstāsti savu biogrāfiju, re, kur stāv tavs autobuss. Gaidi ar jauno tarkšķi tilta viņā malā. Žigli! — Herberts saņēma operācijas grožus savās rokās un pastūma meiteni uz pie­turas pusi. — Džo, vai tev skanošais ir kabatā? Dod šurp! Un parunājies ar Čipu par dzīvi un viņa veselību, kamēr es sameklēšu taksīti. Pēc tam — skriešus pie Kobras! Tās tikai būs lapsu medības — kā labākajās angļu galma aprindās!

Gribēdama stimulēt dēla interesi uz svešva­lodām, Biruta Kagaine bagātīgi apgādāja viņu ar angļu kriminālromāniem. Sākumā puika la­sīja ar vārdnīcas palīdzību, pamazām apguva autoru samērā trūcīgo izteiksmes līdzekļu krā­jumu un tagad kā rotaļādamies sekoja sižeta pavedienam. Gandrīz katrā grāmatā bija tāda situācija, kad bezbailīgais un atjautīgais, stip­rais un veiklais galvenais varonis redz savu tikpat kā jau notverto upuri apsēžamies pie spēcīgas mašīnas stūres. Tūlīt viņš izzudīs ska­tienam, tūlīt izglābs savu neģēļa ādu… Bet šai

brīdī allaž no tumsas vai miglas iznirst takso­metrs, galvenais varonis paceļ roku, iekāpj un pavēl: «Follow that car!» — «Sekojiet tai mašīnai!» Un sākas elpu aizraujoša pakaļdzīšanās pa pilsētas centra platajiem bulvāriem, neas­faltētām šķērsieliņām, bīstama spēle ar lukso­foriem, policistu svilpju treļļi.