GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Zemapziņā Herberts jau sen sapņoja kādreiz nokļūt līdzīgā situācijā. Tagad beidzot varēja īstenot šo sapni. Vispirms gan vajadzēja šofe­rim pastāstīt uz ātru roku izgudrotu pasaku par derībām un apsolīt krietnu dzeramnaudu. Arī tad šoferis piekrita galvenokārt tāpēc, ka piedāvājums atbilda viņa dienvidnieciskajam temperamentam.

Pēc piecām minūtēm viņš jau sāka nervozēt.

— Klausies, draugs, kāpēc spīdzini manus nervus? Tās ir vienīgās šūnas, kas neatjauno­jas… Kāpēc tik ilgi stāvam? Man plāns jāpilda, uz visiem stūriem gaida pasažieri, sievietes jā­ved uz dzemdību namu, vīrieši grib ātrāk no­kļūt pie savām skaistulēm, večiem šodien ir pensijas izmaksa, drīz pienāks vilciens no Rī­gas, bet mēs te sauļojamies.

Meksikānis Džo patiešām pārcentās. Viņš gribēja būt pavisam drošs, ka Herberts atradīs brīvu taksometru. Arī Čips it kā nekur nestei­dzās. Biznesmeņu prezidentam pat sapnī nerā­dījās, ka dzīvokļa saimnieks par to vien domā, kā ātrāk izvadīt nelūgto ciemiņu ārā pa dur­vīm. Meksikāņa Džo klātbūtnē taču nedrīkstēja atvērt slēpni un izņemt preci, kas šodien no­teikti jānogādā pasūtītājam. Jau tā katrs brī­dis dārgs, bet šis netaisās atvadīties, laikam cer uz kādu brīvšņabi. Nebūtu nemaz žēl iedot, la­bas attiecības katram gadījumam jāuztur ar visiem, bet tad ciemošanās vēl vairāk ievilksies.

— Pie stūres es nekad nedzeru, — Čips sa­cīja, it kā noslēdzot iekšēju monologu. — Par darīšanām viss izrunāts. Braucam! Kur tev jā­tiek?

— Man ir randiņš skvērā aiz tilta. Bet es varu arī kājām …

—- Kamēr Čips ir dzīvs, tev pat uz savām bērēm nebūs jāiet kājām. Aizvedīšu!

Čips vilkšus izvilka Meksikāni Džo kāpņu telpā un aizcirta dzīvokļa durvis. Labāk izmest papildu līkumu nekā vēl stundu auklēties ar šo pienapuiku.

Viņš deva gāzi un uzreiz ieslēdza otro āt­rumu. Sarkanā mašīna parāvās uz priekšu, pa­šāvās garām pieturā stāvošam autobusam un iekļāvās pašizgāzēju straumē, kas plūda no jaunās tankkuģu piestātnes būves.

Taksists nebija sagatavojies tik straujam startam. Ar ieslēgtu pagrieziena rādītāju viņam nācās ilgi gaidīt ietves malā, kamēr atbrīvojās sprauga satiksmes līdzekļu rindā. Turklāt iela bija šaura un nevienu neizdevās apdzīt.

— Tikai bez panikas! — viņš mierināja pa­sažieri, kas bija iekārtojies aizmugures sēdeklī. — Aiz tilta noteikti dabūsim ciet. Ja tikai tas velns neieslēdz savu bāku un nebrauc pie sar­kanās gaismas. Kāpēc tūlīt neteici, ka viņš ir dulls?

Viņiem tomēr nepalaimējās notvert Čipu. Kad taksometrs nogriezās uz nobrauktuves no tilta, sarkanais «gaziks» jau bija veicis pilnu apli un, izlaidis pasažieri, uzbrauca uz tilta pa pretējo ielas pusi un atkal aiztraucās uz Pār- ventu. Zīme «Vienvirziena satiksme» neļāva tū­daļ drāzties nopakaļ.

Nu vairs nevajadzēja mudināt šoferi. Aiz­vainotā profesionālā patmīļa lika viņam no­spiest gāzes paminu gandrīz līdz grīdai, kā sacīkšu braucējam trekā ar kaucošām riepām veikt pagriezienus. Herberts pat nepaguva pa­māt Meksikānim Džo, kurš, Kobru gaidot, sē­dēja apstādījumos uz sola.

Strauja bremzēšana kā ar dzelžainu roku pa­svieda puisi uz priekšu. Ugunsdzēsēju mašīna stāvēja turpat, kur bija stāvējusi pirms des­mit minūtēm, — pie Čipa nama durvīm.

— Nodomājis spēlēties ar mani kā kaķis ar peli! — šoferis sirdījās. — Bet otrreiz šis nu­murs neies cauri. Mēs riņķosim ap kvartālu, tad viņš redzēs, kas ir lidojošais starts. Gvina- dzem divreiz vienu un to pašu bārdu nepiešūs.

Herberts no sirds priecājās, ka atradis tik. dedzīgu sabiedroto. Viņš jau bija sapratis, ka tā vairs nav pionieru kara rotaļa, ka šoreiz viņš iejaucies ļoti nopietnos un bīstamos vīru darījumos, kuros var iemantot ne tikai dunku mugurā, bet arī tuteni vēderā. Laikam vaja­dzēja visiem trim palikt kopā, nevis sadalīties. Taksometrā viņš jutās puslīdz droši, bet bija baismi iztēloties, ka varbūt nāksies arī kājām izsekot Čipa gaitas.

Tagad Čips neizmantoja dienesta mašīnas priekšrocības. Palēnām uzņēma ātrumu un brauca kā satiksmes drošības mēneša konkursa dalībnieks. Taksists aizsmēķēja, izbāza elkoni pa logu un, spogulī sastapies acīm ar Herberta vaicājošo skatienu, pāri plecam izmeta:

— Grib iemidzināt mūsu modrību… Tūlīt mēs viņam parādīsim velnu!

Gvinadze kāpināja tempu, apdzina Čipu un pēc brīža apstādināja mašīnu taksometru stāv­vietā. Izkāpa, aizgāja līdz rindas priekšgalam un dedzīgi ņēmās kaut ko iestāstīt resnam šo­ferim. Tad kopā ar viņu atgriezās pie Herberta un aicināja:

— Mainām zirgus kā veco laiku pasta karie­tes. Gvinadzem galviņa vēl strādā, vai ne? Ti­kai neaizmirsti, ka uz šī skaitītāja jau ir trīs rubļi.

Herbertam gan šķita, ka redzējis lodziņā skaitli «197», bet draugiem nepiedienas strī­dēties par tādiem sīkumiem. Un ideja apmai­nīt melno «Volgu» pret gaiši pelēku bija vai­rāk nekā rubli vērta.

Čipu viņi panāca pie tirgus laukuma un nu vairs necentās turēties drošā atstatumā. «Ga- ziks» nogriezās pa kreisi, «Volga», kā magnēta vilkta, darīja to pašu. Kad Čips nobremzēja pie neapmesta četrstāvu ķieģeļu nama, Gvinadze apstājās netālu.

— Ko nu? — viņš jautāja, kad Čips bija pa­zudis parādes durvīs.

— Vai nevarētu palūgt jūs apskatīties, kurā dzīvoklī ieies. Mani viņš pazīst…

— Un kas apmaksās šo papildu pasūtījumu, Šota Rustaveli, vai? — rūca šoferis un jau rau­sās no mašīnas laukā.

— Es. Pēc divkārša tarifa, — Herberts apso­līja, mēģinādams aplēst, cik ilgam braucienam vēl pietiek naudas.

Kāds piegrabināja pie taksometra loga. Sa­trūcies viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Mek­sikāni Džo, kurš bija glezni atspēries pret zila mopēda ragiem un lūkojās pasaulē caur milzī­gām ceriņkrāsas saules brillēm, kas aizsedza vai pusi sejas.

— Prīmā daikts! Pilsētā viņš no manis ne­kur neizspruks.

— Gaidi aiz stūra. Varbūt tiešām der atkal mainīt zirgus?

Tā arī nesapratis, kas draugam padomā, Mek­sikānis Džo ieskrējienā iedarbināja motoru, uzlēca seglos un aiztarkšķināja. Tieši laikā, jo šai brīdī iznāca šoferis un gandrīz viņam uz pēdām arī Čips.

— Dīvains tips, — Gvinadze stāstīja. — Ie­gāja sētā, pagrozījās, papētīja logus, tad pa ot­rām trepēm uzkāpa līdz pašai augšai. Bet tur arī neuzkavējās. Tik naski laidās lejā, ka tik tikko paguvu aizmukt… Aiziet!

Ceļš veda tikai līdz brīvprātīgo ugunsdzē­sēju galvenajai mītnei, kur Čips atstāja mašīnu pagalmā un devās uz garāžu parunāties ar šo­feriem.

— Te viņš var nonīkt līdz vakaram, — Gvi­nadze sāka dumpoties. — Uzskatīsim, ka re­zultāts neizšķirts: viens — viens, un šķirsimies kā draugi. Tu man piecīti, es tev — laimes un panākumu vēlējumus.

Herbertu tāds iznākums pilnīgi apmierināja.

Izrādījās, ka taksometra šoferim taisnība. Līdz pulksten diviem Čips neatstāja depo te­ritoriju. Puikas, rūcošo vēderu pamudināti,.jau taisījās pamest posteni, kad vārtos parādījās sarkanais «gaziks». Čipam blakus sēdēja pa­vecs brandmajors ar spožām pogām un tre­sēm uz formas svārka.

— Ved priekšnieku pusdienās, — Meksikānis Džo skaudīgi teica. — Nav ko velti benzīnu svilināt.

— Bet atceļā var nez kur iegriezties, — Her­berts prātīgi iebilda. — Man tas viņa gājiens uz veco, neapmesto četrstāvu namu nepatīk. Domā, Čips uzkāpa ceturtajā stāvā, lai pastkas­tītē iemestu savu vizītkarti? Viņš nerimsies, iekams nenokārtos savu kombināciju… Es iešu tieši uz turieni, bet tu neļauj viņam pa­zust krūmos.