GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Rakstīšana, cik varēja spriest, nesagādāja Rumbiniekam īpašu baudu. Jaunkalnam izde­vās atrast tikai kladi, kurā pensionārs, pārcē­lies uz Ventspili, bija sācis pierakstīt savus izdevumus. Bet, jo biežāk tajā figurēja vārds «Kristāls», jo lielākas kļuva laika atstarpes starp ierakstiem. Kad pirmo reizi parādījās nosau­kums «Ekstra» un jaunā cena «4 rbļ. 12 kap.», Rumbinieka grāmatvedības kaisle apsīka pa­visam.

Skapī bija divi uzvalki, vecs kamzolis, darba bikses, ducis kreklu un vairāki pāri veļas. Naktsgaldiņā — galvas sāpju pulveri un miega zāles, kā arī brilles lasīšanai. Izklaudzināt krā­sotās sienas un meklēt grīdā slēpņus būtu skaidri pausta pārcenšanās. Jaunkalns iebāza savus atradumus somā un jau grasījās sastādīt aktu, kad uz sekretēra pamanīja kaudzīti tīru

papīra lapu. Paņēma to r nolika uz ēdamgalda, lai būtu parocīgāka rakstīšana. Un tad ievēroja, ka augšējā lapa jau vienreiz izmantota kā pa­liktnis un vēl glabā lodīšu spalvas nospiedu­mus. Diemžēl saburtot nevarēja nekā. Bet ja tai uzliktu virsū vakar saņemto vēstuli? …

Jaunkalns piegāja pie loga un vēlreiz pār­laida skatienu telpai. Kas gan nekaitēja te dzī­vot, kāpēc vēl vajadzēja negodīgi pelnīties? Viņš būtu laimīgs, ja varētu saukt par savu tādu dzīvokli. Cilvēks beidzis universitāti, sā­cis strādāt atbildīgu darbu, bet par savām čet­rām sienām un jumtu virs galvas pagaidām vēl sapņot nedrīkstēja. Kopmītnēs, vecāku mājās, tagad pie Zandburgas — nekur viņš nebija ju­ties pilnvērtīgs saimnieks. Un, ja gadītos satikt brīnum jauku meiteni, tādu kā Rasma, kurp viņš to vestu? Arī pēc dzimtsarakstu nodaļas vajadzētu mitināties svešos ļaudīs …

Tedis atvairīja bezcerīgo noskaņu, uz kuru uzvedināja arī aizvien pieaugošais izsalkums. Jāpaēd brokastis, citādi viņš vēl sarunās priekšniecībai visādas rupjības par neapmak­sātām virsstundām.

* * *

Putriņš jau nepacietīgi gaidīja pārējos rīta apspriedes dalībniekus. Gaidīja arī majors Blumbergs, kurš bija ar pirmo vilcienu atbrau­cis no Rīgas un tagacl alka ātrāk iekļauties ope­rācijā, palielināt savu ieguldījumu, kas pagai­dām izpaudās tikai ekspertīzes slēdziena atve­šanā. Viņš pat nenojauta, ka izdara Putriņām

neatsveramu pakalpojumu, iztirzādams ar pro­kuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju Voldemāru Straupnieku visus iegūtos materiā­lus, objektīvos faktus un minējumus, kurus kriminālistu aprindas mēdza smalki dēvēt par hipotēzēm. Svešā mutē paša domas guva. pavi­sam jaunu nokrāsu, tāpēc varēja ar kritiskāku prātu analizēt to reālo segumu, skaidrāk at­šķirt esošo no vēlamā.

Edžum Putriņām jau pirmajos pēckara gados bija gadījies strādāt kopā ar Straupnieku, kuru pazina kopš latviešu divīzijas laikiem. Viņš ļoti cienīja tieslietu padomnieka analītisko prātu un drosmi izšķirošos brīžos uzņemties risku, kas noteikti nebūtu paticis dažam labam formālistam. Ar Straupnieku nekad nevarēja saprast, kur beidzas milicijas, kur sākas proku­ratūras funkcijas. Nu, piemēram, šodien — cits būtu izsaucis operatīvos darbiniekus uz savu kabinetu, skubinājis rīkoties ātrāk, enerģiskāk un mērķtiecīgāk, piekodinājis divreiz dienā zi­ņot pa telefonu par panākumiem, bet Straup- nieks pats mēroja ceļu uz iekšlietu nodaļu, lai uzņemtos izmeklēšanas Vadību un uzplītos ar padomiem.

Varbūt tieši tāpēc Putriņš, atklājot apspriedi, nespēja atturēties no kārdinājuma uzsvērt savu lomu līdzšinējās operācijās:

— Man bija taisnība. Rīgas ekspertīzes re­zultāti pilnīgi apstiprinājuši manus minējumus par Rumbinieka nāves iemesliem. Pat vēl vai­rāk. Ņemot vērā alkohola novājināto orga­nismu un hronisko slimību, var droši pieņemt, ka sirds un elpošanas orgānu paralīze iestāju­sies jau divas stundas pēc akonitīna lieto­šanas … Līdz ar to jāsecina, ka liktenīgā bal­zama dzeršana notikusi laikā no sešiem līdz astoņiem vakarā.

— Emīls Menderis atkrīt, — Seļeckis pazi­ņoja. — Nupat nopratināju piena cisternas šo­feri. Filarets Voskoboiņikovs brauc pēc stingra grafika un katrā fermā atzīmē laiku. Užavas ceļa galā viņš pasažieri uzņēmis pēc astoņiem vakarā. Apskatījis fotogrāfiju, pazina Menderi.

— Neviens galīgi neatkrīt! — Tie bija pirmie Voldemāra Straupnieka vārdi šajā kabinetā. Viņš norādīja uz sienu. — Es atļāvos mazliet ielūkoties rajona kartē. Līdz Užavai ir nepil­nas stundas brauciens ar vieglo mašīnu. Teorē­tiski Menderis varēja no sešiem līdz septiņiem uzkavēties Rumbinieka dzīvoklī, pēc tam do­ties atpakaļ uz Užavu un no turienes ar simt­procentīgu liecinieku otrreiz atgriezties Vents­pilī. Tāpēc ļoti rūpīgi jāpārbauda Mendera alibi pēc pulksten astoņpadsmitiem.

— Tieši taisījos par to runāt, — Putriņš sa­bozies sacīja. — Bet man jau neviens neļauj izteikties līdz galam. Vispirms jātiek pie kādas skaidrības par šo indi. Jau četrdesmito gadu beigās vai piecdesmito sākumā visi akonitīna preparāti svītroti no mūsu receptūras un izņemti no apgrozības. Padomju Savienībā to aptiekās nevar ne nopirkt, ne nozagt. Protams, iespējams pašam izgatavot tinktūru, taču tas nav vienas dienas darbs. Un atkal visi ceļi ved pie aptiekas Silvas uz Užavu.

— It kā es nebūtu to jau pirms piecām minūtēm ierosinājis, — prokuratūras izmeklē­tājs iespītējās kā tāds pirmziemnieks.

Šoreiz Putriņš cēlsirdīgi palaida viņa piezīmi gar ausīm un uzsvērti ceremoniāli deva vārdu Seļeckim.

— Lai nezaudētu laiku, vecākais inspektors, kura kompetenci atzīst arī republikas tiesas eksperti, bija tik laipns un uzņēmās grafisko pārbaudi. Tas, protams, nebūs galīgais slē­dziens, bet darba variants. Vai jūs mums ne­pastāstītu par saviem atzinumiem?

— Neaizkavēšu apspriedes dalībnieku uzma­nību ar tehniskām detaļām. — Arī vecākais inspektors prata būt pieklājīgs. — Tās visas izklāstītas manā slēdzienā. Pateikšu vienīgi, ka Rumbinieka dzīvoklī atrastā klade un vei­kalā saņemtās vēstules teksts sniedza pietie­kamu materiālu salīdzinājumam. īsi un skaidri: ja vien tas nav ģeniāls viltojums, uz kādu spē­jīgs tikai izcils speciālists, tad vēstule rakstīta ar Artūra Rumbinieka roku. — Iestarpinājis nelielu teatrālu pauzi, Seļeckis turpināja:—To apstiprina arī papīra lapa ar lodīšu spalvas no­spiedumiem. Gan platuma ziņā, gan garumā tie pilnīgi sakrīt ar vēstules rindām, tāpēc jāse­cina, ka lapa bijusi palikta apakšā… īpaši uzmanīgi izpētīju datumus un neatradu nekādu pretrunu. Iesniegumu Rumbinieks sacerēja mi­licijā, tāpēc to datēja īsi, formāli. Bet mājas apstākļos rakstītajai vēstulei izvēlējās izvēr­stāku veidu.

— Man ienāca prātā cits izskaidrojums. — Jaunkalns piecēlās. — Varbūt viņš rakstīja pēc sveša diktāta. Nezināmais apmeklētājs iestās­tīja, ka vienīgais glābiņš — novelt visu vainu uz Menderi. Neviens no mums nepazina Rum­binieku, bet negribu ticēt, ka vecs meistars būtu rakstījis tik gludiem teikumiem. Ne vārda par maz, neviena lieka mājiena. Arī datumu viņš rakstīja Ozoliņa manierē …

— Kas tas vel par Ozoliņu? — Straupniekš vaicāja.

Tedis Jaunkalns nolika uz galda naudas pār­vedumu pasakņus, kuri uzsāka ceļojumu no ro­kas rokā.

— Aina kļūst arvien pilnīgāka, bet skaidrāka gan ne, — majors Blumbergs ierunājās.—Kāds grib par varēpi iedzīt mūsu tīklos Emīlu Men­deri. Laikam nezina, ka tas nemaz nespurosies pretī, jo uzskata, ka cietumā jutīsies labāk nekā sievas paspārnē. Nav tik aplam, ja patur prātā, ka mums darīšana ar slepkavu, kurš glābj savu ādu. Tikai smērē uz maizes pārāk biezu sviesta kārtu, laikam uzskata mūs par plānā galdiņa urbējiem, kuri bez viņa palīdzības apmaldī­sies. Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka naudas pārvedumu blankas rakstītas ar mašīnu, kas stāv komisijas veikalā uz Mendera galda… Pārbaudiet, Seļecki!