GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Divus kilogramus arī ārzemēs pakaļ ne­sviež. Kādu valūtu jūs pērkat melnajā tirgū: kronas, guldeņus vai rietumvācu markas? — Blumbergs pazina visus jūrnieku gājienus.

— Pierakstiet manu sašutuma pārpilno at­bildi: nekādu! — Pumpurs paziņoja. — Kopš iekritu ar to automobiļu loteriju, vispār ne­ielaižos nekādās spekulācijās. Es jau biju ieguldījis turpat trīsdesmit zelta rubļu, kad šie skauģi izmantoja iemeslu un norakstīja mani par dzeršanu.

— Tas bija sen, — Blumbergs paskaidroja Rīgas kolēģim. — Jūrnieki bija uzoduši, ka Beļģijā par lētu naudu var nopirkt lietotas «Volgas». Vienam tās nebija pa kabatai, tāpēc viņi sameta valūtu kopējā katlā, uzlādēja divas uz kuģa un izlozēja. Laimētājiem bija jāpiedalās arī nākamajās kolektēs, bet bez lozēm, lai pamazām visi tiktu pie mašīnas. Tomēr kuģniecība šo bodīti drīz aizklapēja, jo «Volgu» jaunie īpašnieki visādi centās tikt uz citiem kuģiem, turpretī pārējie atteicās pat iet kārtējā atvaļinājumā… — Viņš atkal uzrunāja Gunti Pumpuru: — Jūs laikam sa­pratāt, ka šī protokola kopsavilkumu darīsim

zināmu «Bulduru» kapteinim tāpat kā atskur­btuves paziņojumu. Pēdējais vārds, protams, būs viņam, bet es šaubos, vai jūs tik drīz tiksiet pie sava «Žiguļa»… • — Kāpēc? — Pumpurs bija galīgā neiz­pratnē. — Par pielaulāta onkuļa grēkiem? Tas nav taisnīgi!

* * *

Izrādījās, ka ar pasta dienestu ir tāpat kā ar leduskalniem — redzama tikai viena treš­daļa. Pārējās divās, kur parastie apmeklētāji neiekļūst, darbs kūsā dienu un nakti. Nāk un atkal aiziet pastnieki, sūtījumus no pasta kas­tēm atgādā vieni darbinieki, citi tos aizgādā uz lidlauku, dzelzceļa staciju, autoostu, nepār­traukti strādā šķirotājas.

Uzklausījis Jaunkalna lūgumu, pasta priekš­nieks domīgi paskatījās uz aploksni, tad aplū­koja zīmogu.

— Grūts uzdevums… Vēstule iemesta aiz­vakar, acīmredzot pēc pulksten četriem, citādi jau ar rīta piegādi būtu nokļuvusi veikalā… Ko vēl es varu jums pateikt? Tā izņemta no mūsu pašu vēstuļu lādes, kas atrodas telegrāfa un tālsarunu nodaļā un pieejama visu nakti. Cikos? Ap kādiem vienpadsmitiem, citādi uz zīmoga būtu vakardienas datums. Kad iemesta, to gan nepasacīšu. Nav jau nekādas nozīmes izņemt sūtījumus ik pēc stundas. Ja iztukšo­jam ap četriem, pagūstam apstrādāt līdz vakara transportam. Un pēc tam ļaujam uzkrāties, naktī izšķirojam un sadalām pēc galvenajiem virzieniem…

— Mani interesē tikai viens — kad šī vēstule iemesta kastē, pirms astoņpadsmitiem vai pēc divdesmitiem?

Pasta priekšnieks paraustīja plecus.

— Tikpat labi var zīlēt kafijas biezumos. Bet aiziesim pie meitenēm uz nodaļu, vakarā tur nav pārāk daudz ļaužu, iespējams, ka viņas kaut ko būs ievērojušas. Es gan nelolotu pārāk lielas cerības.

Telefoniste, protams, nekā neatcerējās. Viņa pat apvainojās un tūdaļ pārgāja pretuz­brukumā:

— Tā jau visi domā, ka mums te nav ko darīt. Tikai noklausāmies svešas sarunas un aprunājam cilvēkus. Bet man nav pat laika paskatīties, kas stāv aiz lodziņa. Te var strādāt tikai ģeogrāfisko krustvārdu mīklu speciālists. Jūrnieki pieprasa savienojumus ar ciemiem, kuru nav nevienā normālā kartē, abonenta nu­muru nezina un vēl kļūst rupji, kad es atsakos izsaukt krustmāti Annu, kas dzīvo trešajā mājā aiz veikala…

Priekšnieks ievilka Jaunkalnu šķirotavā, kur, pārliekušās pār gariem galdiem, sešas sievietes veikliem pirkstiem sadalīja vēstuļu un atklātņu plūsmu sīkās straumītēs un aizvirzīja dažādos virzienos. No viņu uzmanības bija atkarīgs, vai sūtījums aizceļos tieši uz Liepāju vai caur Rīgu ar «pārsēšanos».

— Kad visi pilsoņi iemācīsies rakstīt pilsētu un savu nodaļu indeksus, — pasta priekšnieks sacīja, — varēsim izmantot automātus… Tūlīt paaicināšu brigadieri, viņa tieši tovakar strādāja.

Tā bija agresīvi noskaņota pusmūža sieviete, kas katrā izdevīgā brīdī mēdza piedraudēt, ka šoreiz nu gan aiziešot sen nopelnītajā pen­sijā. Arī patlaban viņa pat necentās iedziļinā­ties lietas būtībā.

— Sūdzību grāmata atrodas piegādes daļā. Rakstiet, tikai neatraujiet mani no darba!

— Tāda ir mūsu Elza Zariņa, — pasta priekš­nieks gribēja nogludināt nevajadzīgus asumus. — Mūsu nodaļas dvēsele. Patrokšņo, patrokšņo, bet izdara.

— Ir arī cits sakāmais: suns, kas rej, nekož… Nu, kas uz sirds, man nav laika …

Viņa pagrozīja vēstuli rokās, tad nešaubīda­mās paziņoja:

— Sakiet paldies, ka vispār vakar saņēmāt. Pēdējā mirklī izzvejoju no Rīgas maisa.

— Vai jūs tiešām atceraties šo vēstuli? — Jaunkalns neticēja savām ausīm. — Varbūt varat arī pateikt, kad tā iemesta pasta kastē?

— Prasiet ko vieglāku. Bet aploksni redzē­jusi esmu, vēl nodomāju, kāpēc Menderu Emīlam raksta uz bodi, nevis uz māju. Laikam kāda sūdzība? — Brigadiere pēkšņi vairs ne­šķita tik nevaļīga.

— Stāstiet, stāstiet! — Jaunkalns mudināja. •— Kāpēc iegaumējāt šo aploksni?

— Pastrādājiet jūs te divdesmit trīs gadus, tad jums tāpat adreses sapnī rādīsies… Nu, ir mums te tāds slavens pastmarku krājējs, sarakstās ar filatēlistiem visā pasaulē. Pērk jaunākās markas veselām sērijām," uzlīmē uz milzīgām aploksnēm un sūta tik prom. Un tādas pašas saņem atpakaļ. Interesanti, vai kādu vēstuli ar sirsnīgiem sveicieniem arī ieliek?… Es pat adresēm vairs virsū neskatos, laižu uz Rīgu, lai tur sakārto pa ārzemju val­stīm, mums taču tiešu sakaru nav. Aizvakar nakti ari pagadījās vesela čupa. Sagrābu, uzmetu uz slīdošās lentas, tad pamanīju — pa vidu tāda mazāka aploksne iestrēgusi. Šī pati, kas adresēta Emīlam.

— Tātad vēstule iemesta gandrīz reizē ar filatēlista sūtījumiem, — pasta priekšnieks precizēja. — Jums vajadzēs aiziet pie viņa, varbūt atcerēsies, cikos tas bija.

— Kāpēc akurāt aiziet? — brigadiere iebilda. — Viņš allaž nāk vakaros, pie viena izved savu suņuku pačurināt… — Viņa atvēra durvis un sauca. — Skaidrīt, cikos aizvakar atnāca tavs kavalieris? Nu, tas ar to brūno bobi!

— Tad, kad strādāju vakara maiņā? — no priekštelpas atlidoja telefonistes balss. — Pirms vienpadsmitiem, kā parasti. Es tieši pūlējos uzmodināt kādu nelaimīgu abonentu Vladivos- tokā. Tur taču ap šo laiku jau saule uzlec. Ja vajag, var apskatīt pēc pasakņa.

— Paldies, nepūlieties, — Jaunkalns sacīja un paskaidroja pasta priekšniekam: — Aiz­staigāšu pats pie filatēlista, man nepieciešama rakstiska liecība. Jūs man ļoti palīdzējāt.

* * *

Pirms iešanas uz komisijas veikalu Jānis Seļeckis devās uz savu istabu, ko īrēja no kāda zvejnieka mājas otrajā stāvā. Tā gan atradās patālu no pilsētas centra, bet garas pastaigas ietilpa viņa veselības nostiprināšanas režīmā.

Šoreiz inspektors brauca ar autobusu, jo gribēja pagūt uz vingrošanu darba pārtrau­kumā, ko vienpadsmitos pārraidīja Rīgas

radio. Tiesa, vingrojumi bija tīrā mazbērnu rotaļa, bet mūzika un diktora nedabiski možā balss disciplinēja, neļāva domāt ne par ko citu. Viņš pat nebija nosvīdis un varēja tūdaļ vilkt mugurā formas svārkus. Nez kādēļ šķita, ka šodien veikalā jāierodas formas tērpā. Iespē­jams arī, ka viņu bija ietekmējis pulkveža Putriņa piemērs.

Mantu pieņemšanas kabinetā sēdēja vecākā pārdevēja, kas parasti apkalpoja gatavo ap­ģērbu nodaļu. Izaicinoši krāsotā baltvaidze nelikās īpaši pārsteigta par inspektora apcie­mojumu, bet arī neizrādīja sevišķu pretimnāk­šanu. Viņas attieksmē varēja samanīt garlai­kotu vienaldzību pret visu, kas neattiecās uz pašas izskatu vai kādu taustāmu personisku labumu.