GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Tomēr iedzert nepaguva, jo elkonim uzgūla

roka un atskanēja Rasmas balss:

— Omīt, konspirācijas dēļ taču nevajag piedzerties… Tad miliči tevi sameklēja gan! Es jau sāku uztraukties, zvanīju uz miliciju, bet tēvs un Tedis kaut kur aizbraukuši. Pa­lūdzu, lai izsauc tevi. Cik ilgi varu to jūsu Čipu turēt aiz lencēm, viņš jau kļūst uzbāzīgs.

— Kā tev izdevās viņu atrast? — Zandburga atģidās pavaicāt. — Mēs visu pilsētu izstai­gājām.

— Es vīriešiem neskrienu pakaļ, viņi tāpat līp man klāt… Atnācu aprunāties ar Ieviņu, apsēdāmies iedzert kafiju, kamēr dejas vēl nav sākušās. Pēkšņi šis — kā no gaisa nokritis. Jau paspēja man izstāstīt par visām savām slimībām un izpostīto jaunību. Bet šodien un vakar jūs viņu te veltīgi meklējāt — viņš bijis Užavā.

* * *

Edžus Putriņš ne par ko negribēja aiziet no Užavas liedaga. Pēc Bulduru pludmalē ierastā biezuma viņam šķita, ka nokļuvis paradīzē, kur var peldēties un sauļoties kaut vai bez peld­biksēm. Smiltis gan bija rupjākas, toties tās patīkami kutināja pēdas.

— Man tā gudrība ir galvā, nevis kājās. Es tagad te pagulēšu un padomāšu, bet jūs ejiet vien. Tā tikai vēl trūka, ka pie šīs per­sonas — piedodiet par izteicienu — ierastos delegācija ar pulkvedi priekšgalā.

Kad pārējie pēc nepilnas stundas atgriezās, Putriņš, protams, bija cieši aizmidzis. Tomēi ātri nopurināja miegainību, ieraudzījis Jaun­kalna rokās biezu, zilos audekla vākos iesietu grāmatu: «Farmakoloģija. Ar toksikoloģiju un receptūru».

— Tā pati, ko es izstudēju… Stāstiet pēc kārtas.

— Silva ir darbā, — Matīss Blumbergs stāstīja. — Bet saimnieki vienā balsī apgalvo, ka pirmdien Emīls Menderis no mājām aizgājis tikai ap astoņiem. Vēl šķendējies, ka nogulējis vilcienu, aicinājis bākas Rihardu iemest uz tiem kreņķiem atvadu čarkiņu stacijas bufetē, tad izgājis uz lielceļa «balsot». To apstiprina arī kaimiņi. Vispār te neviens nevar nepa­manīts ne soli paspert. Vakar, piemēram, pie Silvas ciemojies un pat pa nakti palicis viņas brālēns, kurš atbraucis ar diviem čemodāniem. Vai zināt, kas tajos bija?

— Mani daudz vairāk interesē, kā sauc vakardienas ciemiņu.

— To jums pateiks pati Silva, vecākais inspektors Seļeckis aizgāja uz aptieku, lai ne­viens nepagūtu viņu brīdināt, — Straupnieks sacīja.

— Ciemiņš atvedis Austrālijas mohēra kamo­lus. Oriģināliesaiņojumā ar visiem garantijas zīmogiem. Vesela bagātība! Saimniece mums atjāva ielūkoties Silvas istabā. Turpat at­radām arī šo grāmatu, atšķirtu seši simti div­desmit otrajā lappusē. — Blumbergs atvēra grāmatu un ņēmās deklamēt: — «Ovīdija Me­tamorfozēs teikts, ka Cerberam, kad Herku- less to izvedis ārā no elles, lielās dusmās no mutes tecējušas baltas putas, no kurām tad izaudzis indīgais akonīts, kas Medejas rokās vēlāk noderējis par atriebības un slepkavības ieroci…»

— Zinu, pats esmu lasītpratējs. — Putriņš atmeta ar roku un sāka steidzīgi ģērbties. — Tūlīt mēs uzzināsim, kas ir slepkava.

… Tā bija veca, neliela lauku aptieka. Plauk­tos greznojās baltas porcelāna bundžas ar uz­rakstiem latīņu valodā, zem stikla gulēja patentlīdzekju raibās kārbiņas, kā arī visne­pieciešamākie higiēnas un tualetes piederumi. Šajā priekštelpā saimniekoja sirms, salīcis provizors, kas patlaban snauduļoja nobružātā ādas krēslā aiz lodziņa, kurā nodod ārstu re­ceptes. Otrajā telpā izgatavoja pasūtītās zā­les — pulverīšus, ziedes, mikstūras. No pulksten astoņiem līdz četriem pēcpusdienā tā bija div- gadu kursus beigušās farmaceites Silvas Kalni- ņas valstība. Arī patlaban caur matēto stiklu varēja saskatīt pār retortēm noliekušās jaunās sievietes stāvu.

— Mums nepieciešams nopratināt jūs un farmaceiti Silvu Kalniņu sakarā ar krimināl­lietu par pilsoņa Artūra Rumbinieka noslepka­vošanu, — Voldemārs Straupnieks teica, kad viņš un milicijas darbinieki bija uzrādījuši savas apliecības. — Ir pamats aizdomām, ka esat šī nozieguma līdzdalībnieki.

— Lūdzu, lūdzu, esiet tik laipni! — Provizors priecīgi pamāja ar galvu. — Tikai runājiet skaļāk, man pēdējā laikā ir tādas pabiezas ausis.

— Un totāla vecuma skleroze, — Putriņš klusi konstatēja, tad pacēla balsi: — Kur gla­bājas indīgās vielas? Vai jums ir saraksts?

Skalā uzsauciena izbiedēta, no laboratorijas iznāca Silva Kalniņa — gadus divdesmit piecus veca zalace, kuras matus slēpa balts lakatiņš. Apaļīgās lūpas bailēs trīcēja, jo atšķirībā no provizora viņa tūdaļ bija sapratusi apmeklē­juma iemeslu.

— Šajā skapī, — viņa sacīja nodevīgi zemā balsī. — Atslēga vienmēr ir pie priekšnieka.

Pulkvedis Putriņš pārlaida skatienu durvju iekšpusē uzlīmētajam sarakstam un iekliedza provizoram ausī:

— Kur jūs nobēdzinājāt akonitīnu?

Tagad arī vecais vīrs sāka uztraukties. Provi­zora seja pārklājās ar sārtiem plankumiem, viņš pat sāka raustīt valodu:

— Es jau nevienam nepārdodu. Bet sievai loti labi palīdz pret radikulītu un trigēmina neiralģijām. Ir tāda recepte: akonitīna tinktūra kopā ar lanolīnu, spirtu un hloroformu ieberzē­šanai ādā… Un tad vēl pirms dažām die­nām… Piedodiet, Silvas kundze, bet man jā­saka patiesība … Latviešu tautas dziedniecībā zilo kurpīšu sakņu novārījumu lieto arī aborta izraisīšanai… Un vēl viens bērns bez vīra … Bet ja jūs rīkojāties ar akonitīnu pēc maniem priekšrakstiem… Līdz šim taču nekad nekas ļauns nav noticis… Silvas kundze, jūs taču atšķaidījāt tā, kā es liku?…

— Ieiesim jū$u darba istabā, pilsone Kalniņa. Domāju, ka iztiksim bez šfem lieciniekiem, — Putriņš aicināja, pamādams» uz logu, pie kura jau pulcējās ciema sjevas.

— Stāstiet! — izvikis no portfeļa noprati­nāšanas protokola veialapu, majors Blumbergs pavēlēja.

— Bet ko lai es jums stāstu? — Silva šņukstēja.

— Sāksim ar ciemiņiem. Kas brauc pie jums no Ventspils?

— Es jau viņu nemaz neaicināju. Bet ārā neizliksi, brālēns taču! Un tik smuku dziju atveda. Teica — ja pārdošot paj: piecpadsmit rubļiem ficītē, es varēšot^rī sev atstāt džem­perim. Nedēļas beigās atkal atbraukšot vai piezvanīšot… Es vēl neesmu nevienam pie­dāvājusi, varat pārbaudīt.

— Viņa vārds, uzvārds?

— Dzintars Vulfs. Bērnībā visi viņu sauca par Čipu.

Putriņš neizskatījās tik pārsteigts, kā bija cerējuši viņa kolēģi. Ne jau pirmoreiz pulkve­dis izmeklēja sarežģītus noziegumus, negaidīti pavērsieni nekad nemulsināja viņu — dzīvei taču ir pavisam cita loģika nekā smalki sa­vērptai fabulai. Un tikai krietni vēlāk, kad lieta jau nodota tiesai, rodas atziņa, ka viss noritējis likumsakarīgi — ja ne no milicijas, tad katrā ziņā no noziedznieka psiholoģijas viedokļa.

— Un Čips izspieda no jums akonitīnu? — viņš neticīgi vaicāja.

— Čips?… Nē, zāles es iedevu Imantam. Viņš taisījās aizmidzināt savu slimo suni.

— Kādam Imantam? Stāstiet pēc kārtas ar visiem sīkumiem.

— Imantam Grincītim, mana Emīla direkto­ram. Viņš atbrauca svētdienas vakarā.

Silva jau grasījusies doties pie miera, pirms Emīla apciemojumiem viņa allaž mēdzot labi izgulēties, te pie slēģa kāds pieklauvējis. Izrā­dījies, ka tas ir Imants Grincītis, kurš kopā ar Emīlu šad tad bija ieradies svētku reizēs vai pēc kādas gardākas zivtiņas. Šoreiz viņš iz­skatījies gaužām satraukts un norūpējies par Emīla likteni. Licis zvērēt, lai pagaidām nevie­nam ne pušplēsta .vārda, tad pastāstījis, ka Emīlam draudot apcietināšana par spekulāciju ar japāņu radioaparātiem. Bet viņš savu draugu nepametīšot nelaimē, kam vajagot, iedošot kukuli, iztrūkumu segšot no savas kabatas. Arī Silvai sūtīšot naudu, ja vien viņa turēšot mēli aiz zobiem. Patlaban skandāls tikai kai­tēšot Emīla reputācijai. Imants pat iedevis «avansu», tad izvilcis no portfeļa īstu franču konjaku norunas apslacīšanai.