A. Judins - Krimināltiesību jēdzienu skaidrojošā vārdnīca

Izņēmuma soda veids, kuru līdz tā pilnīgai atcelšanai atļauts piemērot par tīšu slepkavību pastiprinošos apstākļos (99. p.), bandītismu (72.p.), darbībām, kas dezorganizē darbu brīvības atņemšanas iestādēs (72.1.p.), izvarošanu sevišķi pastiprinošos apstākļos (121.p. 4.d.), gaisa kuģa nolaupīšanu sevišķi pastiprinošos apstākļos (214.2.p. 3.d.). Nāves sodu nevar piespriest personām, kas līdz nozieguma laikpunktam nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm, kas likumpārkāpuma laikā vai sprieduma pieņemšanas brīdī bijušas grūtniecības stāvoklī.

KK 50., 50.1. un 51. pp. paredzētais institūts, kas izpaužas notiesātā, kurš izcieš brīvības atņemšanas sodu vai ir nosūtīts uz disciplināro bataljonu, atbrīvošanā no soda izciešanas pirms termiņa, kurš noteikts spriedumā, aizstājot to ar vieglāku sodu. To nevar piemērot personai, kam nāves sods aizstāts ar brīvības atņemšanu apžēlošanas vai amnestijas kārtībā, un notiesātājam, kam brīvības atņemšana noteikta uz mūžu. Neizciestās soda daļas aizstāšanu ar vieglāku sodu var piemērot, kad notiesātais faktiski izcietis KK 50. vai 51. pantā noteikto soda daļu.

Kaitējuma nodarīšana krimināllikumā aizsargātām interesēm, ja persona, kas to ir izdarījusi, rīkojas bez nodoma vai neuzmanības (nevainīgā uzvedība), proti - tā nav paredzējusi savas rīcības sabiedriski bīstamo seku iestāšanās iespēju, respektīvi, nav varējusi un nevajadzēja tās paredzēt. Ja noticis nelaimes gadījums, personu nevar saukt pie kriminālatbildības par notikušo.

Kā apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, tas pastāv, ja persona, izdarot darbību, kas atbilst noteiktam krimināllikumā paredzētam nodarījumam, rīkojas nolūkā aizsargāt valsts, sabiedriskās vai personas intereses, vai kādu citu objektu un pie tam nav pārkāpusi nepieciešamās aizstāvēšanas robežas ↓. Nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī kaitējums var būt nodarīts tikai personai, kura ar savu rīcību apdraud krimināllikuma aizsargātu interesi. Apdraudējumam jābūt reālam un patiesi pastāvošam. Aizstāvēties un nodarīt kaitējumu apdraudētājam persona var neatkarīgi no iespējas izvairīties no tā.

Apstāklis, kura dēļ darbība, kas vērsta uz svarīgu interešu aizsardzību, izpaužas kaitējuma nodarīšanā apdraudētājam, nevar tikt atzīta par izdarītu nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Šis apstāklis ir saprotams kā acīmredzama aizsardzības nesamērība ar apdraudējuma raksturu un bīstamību. Nepieciešamās aizstāvēšanās robežas pārkāpums ir fakta jautājums, uz kuru var atbildēt krimināllietas virzītājs - izziņas izdarītājs, prokurors un tiesa, vispusīgi novērtējot situāciju, kurā kaitējums nodarīts. Primāra nozīme ir nevis objektīvām pazīmēm, kas raksturo apdraudējumu, bet tā rakstura un bīstamības subjektīvai uztverei no tās personas puses, kura rīkojas, aizstāvot noteiktu interesi. Izskatot nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu, samērību nevar saprast kā līdzību vai atbilstību ieročos, līdzekļos un paņēmienos, kurus izmanto apdraudētājs un persona, kas aizstāvās no apdraudējuma. Samērība nozīmē, ka, nodarot kaitējumu apdraudētāja interesēm, personai ir pamats uzskatīt, ka viņa rīkojas nolūkā aizsargāt līdzīgu vai svarīgāku interesi. Pārkāpt nepieciešamās aizstāvēšanās robežu var tikai persona, kas pirms tam atrodas nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Kaitējuma nodarīšana personai, kas izdarījusi apdraudējumu, pēc uzbrukuma atvairīšanas atkarībā no apstākļiem tiek kvalificēta atbilstoši vispārīgiem noteikumiem vai kā darbība, kas veikta afekta stāvoklī ↑.

Psihisks stāvoklis, kurā persona nevar apzināties savu darbību vai to vadīt hroniskas gara slimības, pārejošu gara darbības traucējumu, plānprātības vai citāda slimīga stāvokļa dēļ. Nepieskaitāmība ir juridisks jēdziens. To konstatē tiesa, ievērojot tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu. Par nepieskaitāmu personu var atzīt, tikai konstatējot juridisko ↓un medicīnisko kritērijus ↓. Nepieskaitāmā persona nav uzskatāma par nozieguma subjektu, sakarā ar ko to nevar saukt pie kriminālatbildības.

Kā priekšnoteikums personas atzīšanai par nepieskaitāmu šis kritērijs ietver intelektuālo un gribas momentu. Pirmais nozīmē, ka persona neapzinās savas rīcības raksturu, bet otrais izsaka, ka indivīds nevar vadīt savu darbību. Juridiskais kritērijs pastāv, konstatējot kaut vienu no šiem faktoriem.

Priekšnoteikums personas atzīšanai par nepieskaitāmu. Medicīnisko kritēriju raksturo:

1) hroniska gara slimība;

2) pārejošs gara darbības traucējums;

3) plānprātība;

4) citāds slimīgs stāvoklis, kas pēc psihopatoloģiskajiem traucējumiem ir līdzīgs hroniskai gara slimībai vai pārejošiem gara traucējumiem. Medicīniskais kritērijs pastāv, konstatējot kaut vienu no šiem faktoriem.

Persona, kas nav sasniegusi pilngadību. Latvijas Civillikuma 219.p. ir noteikts, ka nepilngadība turpinās tik ilgi, kamēr persona sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. CL 219. un 220. pantos ir paredzēti nosacījumi, kuriem pastāvot, personu vecumā no 16 līdz 18 gadiem var atzīt par pilngadīgu, respektīvi, gadījumā, kad cilvēks spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, kā arī stājoties laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma. Kriminālkodeksā atšķirībā no CL par pilngadīgu uzskatāma tikai persona, kurai ir ne mazāk kā pilni 18 gadi. Ikviena cita persona ir nepilngadīga.

Astoņpadsmito dzīvības gadu nesasniegušas personas kriminālatbildībai, salīdzinot ar KK paredzētajām vispārējām normām, piemīt vairākās īpatnības:

1) tiesa, atzīstot, ka personu, kas pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas izdarījusi noziegumu, kuram nav liela bīstamība, iespējams labot, nepiemērojot kriminālsodu, var tai pielietot KK 58. pantā paredzētos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, kas nav uzskatāmi par kriminālsodu;

2) personām, kas līdz noziegumam nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, nevar piespriest nāves sodu;

3) nosakot brīvības atņemšanu personai, kas līdz noziegumam nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, soda laiks nedrīkst pārsniegt desmit gadus;

4) astoņpadsmitā dzīvības gadu nesasniegšana līdz noziegumam atzīstama par apstākli, kas mīkstina vainīgā atbildību;

5) personām, kas izdarījušas noziegumu pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, var piemērot nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda un tā aizstāšanu ar vieglāku sodu (KK 51.p.).

Vainas forma, kas izpaužas noziedzīgas pašpaļāvības ↓vai noziedzīgas nevērības ↓formā.

Piesaistības veids, kas izpaužas kā tīša bezdarbība, respektīvi, kompetentu valsts iestāžu - policijas, prokuratūras vai citu valsts institūciju - neinformēšana par citas personas gatavošanos noziegumam vai tā īstenošanu. Persona pati neveicina noziegumu, bet, zinot par tā īstenošanu vai gatavošanos tam, neizpilda ar likumu uzliktu pienākumu ziņot attiecīgajai valsts institūcijai. Neziņošana ir kriminālsodāma tikai likumā īpaši paredzētos gadījumos, proti - ja tiek gatavots vai ir izdarīts noziegums, kurš ir paredzēts KK 59.-64., 65.1.p. 2.d., 68.1., 68.2. un 68.3.pp., 72., 82., 98., 99., 141.pp., 219.p. 2. un 3.d., 221.1.p. 2.d., 214.2.p., 222.1.p. 2.d. un 222.2.p. 3.d. un 229.p. 3.punktā. Pie kriminālatbildības par neziņošanu personu var saukt, ja viņai bija droša informācija par nozieguma gatavošanu vai realizāciju.