A. Judins - Krimināltiesību jēdzienu skaidrojošā vārdnīca

Tīšs paaugstinātas bīstamības nodarījums. Izsmeļošs smagu noziegumu uzskaitījums dots KK 7.1.p. 2.d. Atbilstoši Kriminālkodeksam par smagiem ir atzīti noziegumi pret Republiku (59.- 66. pp.), slepkavība (98. un 99.pp.), laupīšana (141.p.) un daži citi nodarījumi.

Paņēmiens, kuru tiesa var izmantot, nosakot sodu vairāku noziegumu gadījumā. Galīgais sods vairāku nodarījumu gadījumā, piemērojot soda ietveršanu, ir līdzīgs smagākam sodam un nevar pārsniegt tā robežas.

Kriminālkodeksa 20.pantā ir noteikts, ka sodu piemēro ne vien nolūkā sodīt par noziegumu, bet arī ar mērķi labot notiesātos un tos pāraudzināt, lai tie godīgi izturētos pret darbu un precīzi pildītu likumus. Soda mērķis ir arī panākt, lai tiklab notiesātie, kā arī citas personas neizdarītu jaunus noziegumus. Soda mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu. No tā var secināt, ka soda mērķi ir:

1) noziedznieku pāraudzināšana;

2) jauno noziegumu nepieļaušana (speciālā prevencija);

3) sabiedrības ietekmēšana nolūkā nepieļaut noziegumus (ģenerālā prevencija);

4) atsevišķos gadījumos - noziedznieka izolācija no sabiedrības.

Saskaņā ar KK 38.pantu, atzīstot noteiktu personu par vainīgu divos vai vairākos noziegumos, kuri paredzēti dažādos krimināllikuma pantos, ja tā ne par vienu no šiem nodarījumiem nav notiesāta, tiesa, noteikusi sodu atsevišķi par katru noziegumu, galīgi nosaka sodu pēc to kopības ↑, ietverot vieglāko sodu smagākajā, vai arī pilnīgi vai daļēji saskaitot piespriestos sodus robežās, kādas noteiktas likuma pantā, kas paredz smagāko sodu. Pamatsodam var pievienot ikvienu papildsodu, kurš paredzēts tajos likuma pantos, kas nosaka atbildību par noziegumiem, kuros persona atzīta par vainīgu. Tādā pašā kārtībā sods nosakāms, ja pēc sprieduma pieņemšanas konstatēts, ka notiesātais vainīgs arī citā noziegumā, ko viņš izdarījis pirms sprieduma pirmajā lietā. Šajā gadījumā soda laikā ieskaitāms sods, kas pilnīgi vai daļēji izciests pēc pirmā sprieduma.

KK 35. pantu tiesa piespriež sodu robežās, kādas nosaka likuma pants, kas paredz atbildību par izdarīto noziegumu, stingrā saskaņā ar KK noteikumiem. Nosakot sodu, tiesa, vadīdamās no tiesiskās apziņas, ievēro nozieguma raksturu un bīstamības pakāpi, vainīgā personību un atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Paņēmiens, kuru tiesa var izmantot, nosakot sodu vairāku noziegumu gadījumā. To izmantojot, tiesa sodam par vienu nodarījumu pievieno sodu par otru noziegumu. Saskaitot sodu vairāku noziegumu gadījumā, tātad par nodarījumu kopību, to var piespriest robežās, kādas noteiktas likuma pantā, kas paredz smagāko sodu. Saskaitot sodus pēc vairākiem spriedumiem, tā kopējais laiks nedrīkst pārsniegt šā veida sodam noteikto maksimālo laiku. Saskaitot brīvības atņemšanas sodus, izņemot mūža ieslodzījumu, soda kopējais laiks nedrīkst pārsniegt divdesmit piecus gadus.

Obligāta nozieguma pazīme. Sodāmība nozīmē, ka par ikvienu noziegumu KK Sevišķajā daļā ir paredzēta noteiktā soda piemērošana personai, kas to ir izdarījusi. Kriminālsoda piemērošanai ir ilgstošas negatīvas sekas, kuras ir saistītas ar to, ka persona, izcietusi sodu, sodītā statusā ir pakļauta noteiktiem sociāliem ierobežojumiem, kuri ilgst no soda izciešanas brīža līdz sodāmības noņemšanai ↓vai dzēšanai ↓.

Tiesiska fikcija krimināltiesībās, atbilstoši kurai persona, kas izdarījusi noziegumu un bijusi par to notiesāta, pēc krimināllikumā noteiktā laika iztecēšanas ir uzskatāma par nesodītu. Sodāmības dzēšana notiek automātiski; tā neprasa speciālu aktu pieņemšanu vai darbības. Sodāmība tiek dzēsta pēc atbrīvošanas no disciplināra bataljona; pēc pārbaudes laika iztecēšanas nosacīti notiesātai personai; pēc laika iztecēšanas, uz kuru atlikta sprieduma izpilde, ja tas attiecībā uz viņu noteiktā kārtībā netiks izpildīts. Citos gadījumos atkarībā no piespriestā soda sodāmība tiek dzēsta pēc viena, trim, pieciem vai astoņiem gadiem pēc soda izciešanas. Sodāmība tiek dzēsta, ja persona likumā noteiktā laikā nav izdarījusi jaunu noziegumu. Ja persona, kas izcietusi sodu, pirms sodāmības dzēšanas termiņa izbeigšanās izdara jaunu noziegumu, sodāmības dzēšanas termiņš tiek pārtraukts. Sodāmības dzēšanas termiņu pēc pirmā nozieguma skaita no jauna pēc tam, kad faktiski izciests pamat- un papildsods par pēdējo noziegumu. Šādos gadījumos persona atzīstama par sodītu par abiem noziegumiem, kamēr nav notecējis sodāmības dzēšanas termiņš par smagāko no tiem.

Kā krimināltiesiska fikcija tā ir noteikta tiesu akta rezultāts. Noņemot sodāmību, persona, kas agrāk ir izdarījusi noziegumu un bijusi notiesāta ar brīvības atņemšanu, tiek atzīta par nesodītu. Atbilstoši KK 54. pantam personai, kas pēc soda izciešanas ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu pierādījusi labošanos, pēc sabiedrisko organizāciju lūguma tiesa var noņemt sodāmību pirms tās dzēšanas termiņu notecējuma.

Atkarībā no piemērošanas rakstura sodu veidus var sadalīt trīs grupas:

1) pamatsodi;

2) papildsodi;

3 ) sodu veidi, kurus var piespriest gan kā pamat-, gan kā papildsodu.

Pamatsodsir patstāvīgs galvenais sods, kas paredzēts par konkrētu noziegumu. Par vienu noziegumu tiesa var piemērot tikai vienu pamatsodu. Taču KK panta sankcijā ↑alternatīvi var būt paredzēti vairāki pamatsodi. Šajā gadījumā tiesai jāizvēlas soda veids. Papildsodsnav patstāvīgs soda veids, sakarā ar ko to var piemērot tikai kopā ar pamatsodu. Par vienu noziegumu kopā ar pamatsodu var piespriest vairākus papildsodus. Atsevišķie papildsodi piespriežami tikai tad, kad to piemērošana tieši paredzēta KK Sevišķās daļas pantā, piemēram, mantas konfiskācija. Citus papildsodus var piespriest pēc tiesas ieskatiem arī tad, kad noteikts soda veids nav paredzēts sankcijā, piemēram, vecāku tiesību atņemšana. Trešajā grupā ietilpst sodi, kuri atkarībā no likumdevēja izvēles var būt gan pamat-, gan papildsodi. Šo soda veidu mainīgais raksturs nenozīmē, ka konkrētā KK normā tas var būt gan tāds, gan tāds. Likumdevējs paredz sodu kā pamat- vai papildsodu.

Kā izņēmuma soda veids KK 22. pantā definēts nāves sods - nošaušana, kuru līdz tā pilnīgai atcelšanai atļauts piemērot par atsevišķiem noziegumiem. No 1996. gada šis soda veids Latvijā nav piemērots.

Attiecībā uz vispārīgo tā ir norma, kurai līdzās pazīmēm, kas raksturo vispārīgo piemīt speciālas īpatnības, piemēram, KK 139.p. 1.d. paredzētā norma ir vispārīgā - svešas mantas slepena vai atklāta nolaupīšana/ zādzība; KK 139.p. 4.d. paredzētā norma ir speciālā - zādzība, ja tā saistīta ar iekļūšanu telpā vai citā glabātavā.

Persona, kas ir izdarījusi noziegumu un kurai līdzās vispārīgām pazīmēm, kas raksturo nozieguma subjektu ↑, piemīt noteiktas speciālas īpatnības. Speciālā subjekta jēdziens, salīdzinot to ar nozieguma subjekta ↑jēdzienu, ir šaurāks. Pastāv dažādi kritēriji, kas raksturo speciālo subjektu - vecums, dzimums, ieņemamais amats, dienests utt. Ja konkrētā KK pantā ir noteikts, ka par noziegumu var saukt pie kriminālatbildības personu, kurai piemīt speciālas īpašības, jāatzīst, ka šis indivīds ir speciālais subjekts. Ja KK normā ir izteikta prasība pēc speciālā subjekta, bet nodarījumu ir izdarījusi persona, kurai nav speciāla subjekta pazīmju, viņa nav saucama pie kriminālatbildības atbilstoši noteiktam Kriminālkodeksa pantam. Taču tās neizslēdz iespēju, ka personas rīcība tiek kvalificēta kā noziegums atbilstoši citam KK pantam. Persona, kurai nav speciāla subjekta pazīmju, var piedalīties noziegumā, kuru var izdarīt tikai speciālais subjekts, kā līdzdalībnieks, bet ne līdzizpildītājs.