O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Pēc sievas nāves citkārt tik sabiedriskais Porters sāka no paziņām vairīties un nodevās savas bez mātes paliku­šās meitiņas audzināšanai. Vienlaikus viņš atsāka rakstīt un iesūtīt savus sacerējumus izdevējiem. Pēc vairākiem mēnešiem viņš saņēma no Maklura izdevniecību sindikāta vēstuli, kurā bija paziņots, ka viens no viņa stāstiem atzīts par derīgu publicēšanai, un izrādīta interese par viņa turpmākajiem darbiem.

Iespiesto stāstu Porters pats gan vairs nedabūja redzēt, jo, kad tas parādījās presē, viņš jau atradās cietumā, kur izcieta 1898. gada februārī piespriesto sodu — brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Ja, ierodoties tiesā 1896. gada jūlijā, kad viņu tur uzaicināja pirmoreiz, viņam vēl varētu būt kaut niecīgākās izredzes tikt at­taisnotam, tad tādu vairs nebija pēc bēgšanas, kas bija kļuvusi par apsūdzības smagāko punktu un netiešu vainas pierādījumu.

Tēvoča iemācītais un toreiz tik ļoti apnikušais amats tagad izrādījās visai noderīgs. Kā bijušo farmaceitu Por­teru norīkoja par cietuma slimnīcas nakts maiņas aptie­kāru. Si nodarbošanās viņam nodrošināja ērtākus dzīves apstākļus nekā pārējiem ieslodzītajiem un diezgan daudz brīva laika, turklāt sagādāja iespēju ne vien lasīt, bet pat rakstīt. Tāpēc viņš no jauna pievērsās literatūrai, lai iegūtu līdzekļus, par ko nopirkt dāvanas meitiņai Margaritai, kuru audzināja sievas vecāki.

Pēc pāris mēģinājumiem, kuri panākumus nedeva. 1899. gada decembrī iespiestais stāsts «Dika Svilpotāja ziemsvētku dāvana» iezīmēja rakstnieka O.Henrija pie­dzimšanu, jo bija pirmais, kas parādījās periodikā ar šo autora pseidonīmu. Viņam pašam tobrīd gan tikās svarī­gāka radusies iespēja iegādāties meitai dāvanas ziemas­svētkos un desmitajā dzimšanas dienā. Cietumā viņš sa­cerēja vēl vismaz vienpadsmit stāstu, no kuriem daži pieder pie viņa pašiem labākajiem. No visiem tur uz­rakstītajiem darbiem ieslodzījuma laikā gan tika publicēti tikai trīs, tomēr ar tiem pietika, lai izdevēji ieinteresētos par autoru, un viņš vairāk kārt tika uzaicināts ierasties personiski, lai noslēgtu pastāvīga līdzstrādnieka līgumu. Taču redakciju darbinieki ar rakstnieku O.Henriju iepazinās vienīgi pēc tam, kad, izcietis divas trešdaļas no piespriestā soda un labas uzvedības dēļ atbrīvots pirms termiņa, ieslodzītais izsoļoja saules gaismā, nometis cie­tumnieka apģērbu, numuru un savu veco vārdu.

Jā, gandrīz vienīgi redakciju darbinieki, jo no plašākas sabiedrības viņš vairījās, ziņas par sevi presei sniedza ne­gribīgi, fotografēties neļāvās. Pārcēlies dzīvot uz Ņu­jorku, viņš ar vecajiem paziņām sakarus neuzturēja un jaunas pazīšanās nodibināja nelabprāt. Ar to tad arī iz­skaidrojams apstāklis, ka O.Henrija biogrāfijā ir daudz neizpētītu, neskaidru un pretrunīgu vietu, jo pēc viņa nāves neatradās neviens cilvēks, kas viņu būtu pazinis visu mūžu.

Daļēji šīs noslēgtības pamatā bija bažas, ka atklātībai varētu tapt zināma viņa pagātne. Taču tas nebija vienī­gais iemesls. Nolēmis kļūt par profesionālu rakstnieku, O.Henrijs gribot negribot atsacījās no personiskās dzīves. Saskaņā ar līgumu viņš bija apņēmies nodot redakcijā ik nedēļas vienu stāstu. Būdams mūžīgā laika trūkumā, viņš to bieži vien izdarīja, burtiski, pēdējā minūtē, tomēr vairākus gadus pēc kārtas šīs saistības ne vien izpildīja, bet pat pārsniedza, kaut arī tas prasīja visus viņa spēkus. Tā, piemēram, divos gados — 1904. un 1905. gadā — vien viņš publicēja simt divdesmit stāstu. Tādā tempā radīto sacerējumu vairākums nebija un nemaz nevarēja būt augstvērtīgi mākslas darbi. Bet savu literārā algādža gaitu sākumā O.Henrijs jau arī nepavisam nedomāja par mākslu vai nemirstību. Viņš ražoja tirgum un bija spiests rēķināties ar tā prasībām, jo no paša pieredzes bija pārliecinājies, ka literāta talants kapitālistam ir tāda pati prece kā visas citas. Kapitālistam rakstnieks ir Šeherezāda, kam, tai saglabātu savu dzīvību, jāizdomā arvien jauni un jauni laika kavēkļi, taču sultāns — iz­devējs ir izvēlīgs. Ja sacerējums nav viņam pa prātam, autoram draud bada nāve. Pat tādā gadījumā, ja rakst­niekam tomēr izdotos atrast citu apgādu, kas atraidītos darbus publicētu, viņu iznīcinātu kritika, tos noklusējot vai uzsākot rīdīšanas kampaņu pret nepaklausīgo autoru.

Tāpēc tikai tad, kad O.Henrijs jau bija kļuvis par vienu no visvairāk lasītajiem rakstniekiem, viņš varēja atļauties to, ko neuzdrīkstējās iesācējs, kuram vēl tikai vajadzēja iekarot vietu literatūras tirgū. Viņa stāstos pamazām izpaudās paša autora attieksme pret amerikāņu dzīves īstenību — sākumā piesardzīgi, zemtekstu, līdzību un it kā nejauši izmestu repliku aizsegā. Vēlāk viņš savus uzskatus parādīja jau daudz atklātāk. Kad dienas gaismu bija ieraudzījuši vairāki iepriekš periodikā publicētu stāstu krājumi un pieprasījums pēc tiem joprojām auga, viņš laida klajā agrāk neizdotus darbus — stāstu ciklu par gausīgajiem ierāvējiem Dzeju Pītersu un Endiju Takeru, uz kuru «nepretlikumlgās ierāves» fona autors atmaskoja kapitālistisko iekārtu un tās tikumus.

Taču pat savu literāro gaitu sākumā O.Henrijs ievē­roja principus, kurus ne reizi nepārkāpa: viņš nekad ne­pauda idejas, kurām pats nepiekrita, un nepakļāvās nedz spiedienam, nedz uzpirkšanas mēģinājumiem, kad rūp­niecības un citu nozaru magnāti vai no viņu sludināju­miem atkarīgie izdevēji centās vārda mākslu degradēt līdz tirdzniecības reklāmai, uzaicinot rakstnieku likt stāstu darbībai norisināties noteiktā restorānā vai cildinoši iz­teikties par kādu ražojumu. Nepārprotamu protestu pret šādām tendencēm viņš ir paudis vairākos darbos.

Tomēr arī nepieciešamību pielāgoties tirgus prasībām O.Henrijs juta kā smagu slogu, ar kuru nedomāja mū­žīgi samierināties. Viņš gatavojās uzrakstīt romānu, kurā, ja arī nebūtu atsegta visa patiesība, vismaz nevarētu atrast nekā nepatiesa. Šo nodomu viņš diemžēl nepaguva īstenot, jo, gadiem ilgi strādājot bez atpūtas līdz galīgam spēku izsīkumam, rakstnieks darbā sadega un 1910. gada 3. jūnijā viņa mūžs aprāvās pašā talanta briedumā.

O.Henrija literārajā mantojumā uzņemti gandrīz vie­nīgi tie darbi, kurus atsevišķos krājumos sakopojis pats autors un kuri izdoti viņa dzīves laikā vai drīz pēc rakst­nieka nāves. Tas sastāv no divi simti septiņdesmit trim stāstiem, no kuriem deviņpadsmit vairāk vai mazāk sav­starpēji saistītus autors apzīmējis par romānu, kam devis nosaukumu «Kāposti un karafi». Viņa sacerēto darbu skaits patiesībā ir krietni lielāks, bet tie ir izkaisīti pa dažādiem periodiskajiem izdevumiem, turklāt daudzi no tiem parakstīti ar citiem pseidonīmiem.

O.Henrija darbi parāda viņa laika Amerikas dzīvi visā tās daudzveidībā un krāsainībā un sniedz lasītājam par to spilgtu priekšstatu. Stāstu personāžs pārstāv visdažā­dākos iedzīvotāju slāņus. Lielas daļas viņa labāko stāstu darbība risinās Ņujorkā. Kādu no to krājumiem autors ir nosaucis «Četri miljoni». Tas izsaka šis milzu pilsētas iedzīvotāju skaitu mūsu gadsimta sākumā. Šādi autors ir pasvītrojis, ka viņa uzmanību saista tieši turienes vienkāršie ļaudis, un metis izaicinājumu tiem, kuri ap­galvoja, ka Ņujorkā ir tikai četri simti ievērības cienīgu cilvēku — paši lielākie bagātnieki jeb — kā tos dēvēja O.Henrijs — multimantrauši. Taču lasītājam arī tāpat kļūst skaidrs, kam pieder viņa simpātijas. Savā parastajā lielpilsētas stāstu varonī — «mazajā cilvēkā» — viņš saskata īpašības, kādu nav nedz izdaudzinātajiem četriem simtiem, nedz arī pārējiem ekspluatatoru šķiras pārstāv­jiem. Atsaucība, izpalīdzība, pašaizliedzība, jā, pat gata­vība uzupurēties nelaimē nokļuvuša likteņa biedra labā atrodama taisni tur — starp pilsētas nemantīgajiem ļaudīm.