O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Svils Brummels — Džordžs Braians Brummels (1778— 1840) — sava laika augstākas sabiedrības toņa uzdevējs un modes paraugs, kura vārds kļuvis par sinonīmu vārdam «den­dijs».

Table d'hote — 1. Kopējs galds sabiedriskās ēdināšanas uz­ņēmumā. 2. Dežūrmaltīte, kompleksās pusdienas.

Talerāns-Perigors Saris Moriss (1754—1838) — franču dip­lomāts un valstsvīrs, viena no sava laika pretrunīgākajām personībām.

Tedijs — neoficiāla forma no Teodors — norādījums uz Teo­doru Rūzveltu, toreizējo ASV prezidentu.

Tempus fugit (latīn.) — laiks skrien.

Tenisons Alberts — domāts angļu dzejnieks Alfrēds Tenisons (1809—1892), no kura dzejas rindām: Tad lautā rodas sīka plaisiņa, Un mazpamazām apklust mūzika, — angļu valodā ienākusi idioma «plaisa lautā».

Tēvocis Toms — nēģeris, pēc Harrietas Bīčeres-Stovas ro­māna «Krusttēva Toma būda» galvenā varoņa vārda.

Tira un Šifona, domāta Sidona — senās Feniķijas lielākās pilsētas tagadējās Libānas teritorijā. 7. gs. p.m.ē. asīrieši tās ieņēma un nopostīja, uz ko norādīts stāstā.

Treinta, cuarenta (spān.) — trīsdesmit četrdesmit.

Trolops Entonijs (1815—1882) — angļu romānu rakstnieks.

Vanderbilti — finansistu dinastija, kuras ciltstēvs Kornēlijs (1794—1877) sarausa pirmos miljonus galvenokārt dzelzceļu būvē, bet viņa dēls Viljams Henrijs (1821—1885) un maz­dēls Kornēlijs (1843—1899) dzimts kapitālu noapaļoja līdz miljardam, izvirzīdamies sava laika bagātāko ģimeņu priekš­galā. Viņu pēcnācējiem vēl šodien ir liela ietekme ASV saim­nieciskajā un politiskajā dzīvē.

Vebsters Daniels (1782—1852) — amerikāņu valstsvīrs un orators.

Vers de societe (fr.) — sabiedrības dzeja.

«Vērši» — biržas spekulanti, kuri uzpērk akcijas un citus vērtspapīrus vai preces, lai pārdotu tās par augstākām cenām, kādēļ pūlas panākt to celšanos. Sk. arī «Lāči».

Vēsturiskie romāni par aknām — norādījums uz senatnē izplatīto uzskatu, ka aknas ir cilvēka jūtu un tieksmju mā­joklis.

Vilkoksa Vilere Ella (1850—1919) — amerikāņu rakstniece.

Zilbārža istaba — aizliegta vieta. Pēc franču tautas pasa­kas Šarla Pero (1628—1703) apdarē (1697) — Zilbārdis pēc kā­zām nodod jaunajai sievai Fatimai visas pils atslēgas un, piedraudot ar nāvi, piekodina vienā no telpām neiet. Taču ziņkā­rība ir stiprāka par bailēm. Vīra prombūtnē Fatima atver aiz­liegto istabu un atrod tur Zilbārža sešu iepriekšējo sievu līķus. No nāves viņu paglābj tikai brāļu ierašanās.

Pirmais stāsts, parakstīts ar pseidonīmu O.Henrijs, parā­dās 1899. gadā.

Pirmais O.Henrija stāstu krājums iznāk 1904. gadā.

Pavisam tiek izdoti 14 viņa stāstu krājumi, no tiem 9 — autora dzīves laikā. Visi tie piedzīvojuši neskaitāmus atkār­totus izdevumus. Vairākkārtīgi izdoti arī O.Henrija Kopotie raksti.

O.Henrija literārais mantojums sastāv no 273 stāstiem, kuri gandrīz visi tapuši laikā no 1900. gada līdz 1910. gadam.

1918. gadā ASV «Mākslas un zinātnes biedrība» nodibina O.Henrija vārdā nosauktu literāru prēmiju.

1937. gadā Ziemeļkarolīnas štats uzceļ O.Henrijam piemi­nekli.

Dzimtajā Grīnsboro pilsētā viņa vārdā nosaukta viesnīca un aptieka. Vietā, kur atradusies viņa vecāku māja, uzlikta pie­miņas plāksne.

1962. gadā visa pasaule atzīmēja O.Henrija simtgadi. PSRS Sakaru ministrija izdeva viņa piemiņas pastmarku.

Māksliniekam par ierosmes avotu noder lietas un pa­rādības, kurām citi cilvēki, nesaskatot tajās nekā intere­santa, ik dienas nevērīgi paiet garām. Spilgta ilustrācija tam ir sekojošais piemērs.

Mūsu gadsimta sākumā aktieru un literātu iecienītā Ņujorkas restorānā pie kāda galda pusdienoja vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki. Viens no viņiem, avīzes «World» reportieris Ervins Kobs, jautāja pretī sēdoša­jam rakstniekam, kur viņš saviem sacerējumiem dabūjot sižetus.

«Visur,» skanēja atbilde. «Tie ir atrodami katrā lietā, nu, kaut vai šajā,» uzrunātais turpināja, paņēmis no galda ar mašīnu rakstītu ēdienu karti. Un jau pēc brītiņa viņš izklāstīja ieceri īsajam stāstam, kuram vēlāk deva nosaukumu «Ziedonis a la carte ».

Lai gan tas nepārsniedz parastās žurnālu literatūras līmeni un atpaliek no minētā rakstnieka labākajiem dar­biem, dažas iezīmes tajā tomēr ļauj nekļūdīgi noteikt, ka tā autors ir viens no izcilākajiem mazās prozas meis­tariem — O.Henrijs. Kad Amerikas Savienoto Valstu «Mākslas un zinātņu biedrība» 1918. gadā nodibināja viņa vārdā nosauktu balvu, ko ik gadu piešķir labāko īso stāstu autoriem un kas pieder pie ievērojamākajām, kādas var izpelnīties amerikāņu literāts, tā bija augstākā at­zinība viņa skopi atmērītā radošā mūža veikumam.

Viljams Sidnijs Porters piedzima 1862. gada 11. sep­tembrī Grīnsboro pilsētā Ziemeļkaroliņas štatā. Kad zēnam bija trīs gadi, nomira viņa māte. Tēvs, pēc profesijas ārsts, visu uzmanību veltīja mūžīgā dzinēja — perpetuum mobile izgudrošanai un maz interesējās par praktisko dzīvi, tādēļ viņa māsa, literatūras skolotāja, pieņēma mazo Billiju pie sevis. Viņa ieaudzināja brāļadēlā mīlestību pret literatūru, un viņš jau agrā bērnībā izlasīja daudz grāmatu.

Līdzekļu trūkuma dēļ daudzpusīgi apdāvinātā zēna skolas gaitas izbeidzās piecpadsmit gadu vecumā, un viņš sāka strādāt par mācekli tēvoča aptiekā, kas klusajā mazpilsētiņā noderēja arī par sapulcēšanās vietu turienes inteliģences pārstāvjiem. Klausoties viņu spriedelējumos par dzīvi un politiku, viņu jokos un asprātībās, vērīgais pusaudzis guva ne vienu vien ierosmi savai vēlākajai daiļradei.

Divdesmit gadu vecumā pārmantotas plaušu tuberku­lozes novārdzinātais jaunais Porters pameta darbu ap­tiekā un aizbrauca uz Teksasu, kur pavadīja divus gadus paziņu rančo. Tur viņš ne vien krietni uzlaboja veselību, bet ieguva arī fizisku rūdījumu un dažu labu atmiņā paliekošu ienaidu no kovboju dzīves, turklāt apguva spāņu un daļēji franču un vācu valodu, kā arī izlasīja daudz grāmatu.

Atstājis rančo, Bills apmetās uz dzīvi nelielā Teksasas pilsētiņā Ostinā, kur izmēģināja roku grāmatveža, pār­devēja, rasētāja un bankas kasiera darbā un nodibināja ģimeni. Beidzot viņš pievērsās žurnālistikai un laida klajā humoristisku laikrakstu «Ripojošais Akmens», kuram vienlaikus bija izdevējs, redaktors, ilustrētājs un galve­nais līdzstrādnieks. Pēc gada pasākums cieta neveiksmi, un Porters atsāka iesūtīt rakstus un karikatūras apkārtējo pilsētu periodiskajiem izdevumiem, kā reizēm bija darījis jau agrāk. Saņēmis pastāvīga darba piedāvājumu no Hjūstonas avīzes «Post», viņš pārcēlās uz turieni.

Kad Porteru ģimene bija guvusi daudz maz stabilu pa­matu zem kājām, «liktenis, aiz ieraduma putrodams», — izsakoties ar kāda O.Henrija stāsta varoņa vārdiem —deva tai pirmo triecienu. 1896. gadā tās galva saņēma uzaicinājumu ierasties tiesā, lai atbildētu par viņa dar­bības laikā Osiinas bankā radušos iztrūkumu. Ceļā uz turieni, Porters izlēma uz tiesu tomēr neiet, jo bankas dokumentācijā bija valdījusi tāda nekārtība, ka viņam nebija gandrīz nekādu izredžu pierādīt savu nevainīgumu. Tādēļ viņš pārsēdās vilcienā, kas gāja uz Ņūorleānu. Ar pieņemtu vārdu Porters kādu laiku uzturējās šajā pilsētā, no kurienes vēlāk ar tvaikoni devās uz Dienvidameriku. Svešumā viņš pārtika no dažādiem gadījuma ienākumiem un jaunajos apstākļos nepaspēja vēl kaut cik iedzīvoties, kad pienāca ziņa, ka sievas veselība, kas arī senāk ne bija nekāda stiprā, strauji pasliktinās. Ne mirkli nevilci­nādamies, bēglis atgriezās mājās, kur viņam draudēja arests, taču pret radu iemaksāto drošības naudu viņš tika atstāts brīvībā līdz tiesas dienai.