O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Gāju uz mājām, pilns neprātīga prieka, kam piejaucās šaubas. Par izdarīto baidījos stāstīt sievai. Es zemi ne­jutu zem kājām. Pielikt punktu humoristisku sacerējumu rakstīšanai, no jauna pašam baudīt dzīves ābolus, nevis saspiest tos putrā, lai iegūtu dažus pilienus reibīga sidra, ar ko uzjautrināt publiku, — kas tā būs par laimi!

Pie vakariņu galda Luīza iedeva man vairākas vēstules, kas bija pienākušas manā prombūtnē. Dažas no tām sa­turēja atraidītus manuskriptus. Kopš es biju pasācis ap­meklēt Hefelbauera apbedīšanas biroju, mani sacerējumi tika sūtīti atpakaļ satraucoši bieži. Un pēdējā laikā es tos jau arī tiku uzgrūdis uz ātru roku. Pirms tam es strādāju kā mūrnieks — lēni un ar piepūli.

Attaisīju aploksni no tā nedēļas izdevuma, ar kuru mani saistīja pastāvīgs līgums. Čeki par kārtējām publi­kācijām tajā joprojām bija mūsu galvenais atspaids. Vēs­tulē bija lasāms sekojošais.

«Cienījamais seri

Kā Jums jau zināms, šajā mēnesī izbeidzas mūsu uz gadu noslēg­tais līgums. Nepieciešamības spiesti, mēs ar nožēlu paziņojam, ka neesam ieinteresēti atjaunot to nākamajam gadam. Ar Jūsu humoris­tiskajiem sacerējumiem, par kuriem, kā rādās, jūsmoja diezgan liela mūsu lasītāju daļa, mēs bijām gluži apmierināti. Taču pēdējo divu mēnešu laikā ir vērojama nenoliedzama to kvalitātes pazemināšanās.

Jūsu agrākajos darbos bija manāms brīvs, nepiespiests un dabisks joku un asprātību plūdums. Beidzamajos tās ir samākslotas, pievil­ktas aiz matiem, turklāt uzrāda netīkamas smagu pūliņu un samo­cītas tehnikas pēdas.

Vēlreiz nožēlojot, ka vairs neuzskatām Jūsu turpmāko līdzdarbību par vēlamu, mēs paliekam ar patiesu cieņu

Redaktors»

Šo vēstuli pasniedzu sievai. Pēc tam kad viņa to bija izlasījusi, viņas seja izstiepās ārkārtīgi gara un acīs iemirdzējās asaras.

— Tas nekrietnais, vecais ķēms! — viņa sašutusi iesaucās. — Esmu pārliecināta, ka tu raksti tikpat labi kā vienmēr. Un darbs tagad tev neprasa ne pusi no tā laika, ko agrāk. — Un tad Luīza droši vien iedomājās par čekiem, kuri vairs nepienāks. — Ak, Džon, — viņa vaimanāja, — ko tu tagad iesāksi?

Atbildes vietā es piecēlos un sāku polkas solī lēkāt apkārt vakariņu galdam. Luīza katrā ziņā uzskatīja, ka nepatikšanas aptumšojušas manu prātu, un bērni, pēc manām domām, cerēja, ka tas patiešām ir noticis, jo viņi drāzās man pakaļ, līksmi aurodami un atdarinādami manas kustības. Tagad es atkal atgādināju to viņu veco rotaļu biedru, kāds biju sendienās.

— Šovakar ejam uz teātri! — es saucu. — Lai tur plīst vai lūst. Un pēc tam mēs visi ieturēsim vēlas, piedauzīgas un izlaidīgas vakariņas Pils restorānā. Ram-tam-tīdi-trādi-rīdi!

Un tad es izskaidroju savu līksmību, paziņodams, ka tagad esmu līdzdalībnieks plaukstošā apbedīšanas birojā un ka manis pēc joku rakstīšana var ņemt un apvilkt maisu drānas un kaisīt sev pelnus uz galvas.

Turēdama rokā redaktora vēstuli, kas attaisnoja manu rīcību, Luīza nevarēja celt nekādus kaut cik vērā ņemamus iebildumus, bet tiem pāris maznozīmīgajiem, ko viņa to­mēr izteica, pamatā bija sieviešu nespēja novērtēt kaut ko tik labu kā mazo dibenistabiņu Pītera Hef... ak nē, Hefelbauera un Co apbedīšanas uzņēmumā.

Nobeigumā gribu vēl piemetināt, ka šodien mūsu pil­sētiņā nebūs atrodams neviens cits tik ieredzēts, dzīves­priecīgs, jautru izteicienu pārpilns cilvēks kā es. Mani joki atkal tiek atkārtoti un iet no mutes mutē; no jauna es ar prieku un bez alkatīgām domām klausos savas sie­vas vienīgi man paredzētajā čalojumā, bet Gajs un Viola rotaļājas man pie kājām, bārstīdami bērnišķīga humora dārgumus, nebaidoties no drausmīgā spīdzinātāja, kas citkārt ar piezīmju grāmatiņu rokā nebija atstājies no vi­ņiem ne soli.

Mūsu uzņēmums ir krietni uzplaucis. Manā pārziņā at­rodas grāmatvedība un veikala lietas, kamēr Pīters kārto ārpus biroja tieši ar apbedīšanu saistītos jautājumus. Viņš apgalvo, ka mans aušīgums un labais garastāvoklis katras bēres gluži vienkārši padarītu par īstām īru iz­priecām miroņa vāķēšanas laikā.

A la carte (fr.) — pēc kartes — kārtība, saskaņā ar kuru restorāna viesis pasūta maltīti, izvēloties katru atsevišķu ēdienu no kartes, pretstatā table d'hote kompleksajai maltītei, kuras sastāvs noteikts iepriekš un nav grozāms.

Adamsa Moda (1872—1953) — amerikāņu aktrise.

Ad valorem (latīn.) — pēc vērtības; saskaņā ar cenu.

Adios (spān.) — ardievu.

Ahasvērs — sk. Mūžīgais žīds .

Aknas — sk. vēsturiskie romāni par aknām.

Aladins — kādas «Tūkstots un vienas nakts» pasakas va­ronis, kurš iegūst savā īpašumā burvju gredzenu un lampu. Paberzējot vienu vai otru, viņš var izsaukt džinu — katram no šiem priekšmetiem savu —, kas izpilda jebkādu tā īpaš­nieka pavēli. Ar abu džinu palīdzību Aladins izglābjas no draudošajām briesmām un sasniedz savu mērķi — apprec sul­tāna meitu.

Angina pecioris (latīn.) — stenokardija.

...ar savu kostīmu saderīgās avīzēs — norādījums uz «dzelteno presi», kā ASV dēvē laikrakstus, kas publicē galve­nokārt skandalozas sensācijas.

Arona zizlis — norādījums uz bībeles leģendu, kura vēstī, ka Mozus, izraēliešu vadonis, sitis ar sava brāļa un palīga Arona zizli tuksnesī pa klinti un no tās sācis plūst ūdens.

Astors Džons Džeikobs (1763—1848) — vecā Rokvola piemi­nētais pirmais Astors — Amerikā ieceļojis vācietis, kurš, tirgo­damies ar zvērādām, sarausa milzu kapitālu, kļūdams par vienu no sava laika bagātākajiem cilvēkiem un lielbagātnieku dinastijas ciltstēvu. Vairākos citos stāstos O.Henrijs šo vārdu lieto finansu aristokrāta apzīmēšanai.

...atkāpās Mukdenas virzienā — sk. Mukdenas virzienā .

Au gratin (fr.) — rīvmaizē.

Autoliks — 1. Sengrieķu mitoloģijā Odiseja vectēvs, Hermeja dēls. No šī daudzpusīgā, citu starpā, arī ceļinieku, tirgotāju un zagļu dieva Autoliks, slavens krāpnieks un zvēresta lau­zējs, mantojis sevišķu prasmi dažādās viltībās. 2. Šekspīra «Ziemas pasakā» — blēdīgs un zaglīgs pauninieks.

Autoliks Marks — domāts Marks Aurēlijs (121—180), senās Romas imperators (161—180) un filozofs.

Balodis ar olīvas zaru — norādījums uz bībeles leģendu, kas vēstī, ka dievs, sadusmojies par cilvēku grēkiem, nolēmi izdeldēt visu dzīvo radību virs zemes, atstājot vienīgi Noasu ar tā ģimeni un pa diviem no katras dzīvnieku un putnu sugas, kuriem ļāvis paglābties Noasa būvētā šķirstā. Pēc tam četr­desmit dienas lijis spēcīgs lietus un izcēlušies lieli plūdi. Nākamajās simt piecdesmit dienās ūdens līmenis nemitējies cel­ties, bet pagājuši vēl vairāki mēneši, iekams tas sācis kristies. Tad Noass laiku pa laikam izlaidis no šķirsta balodi, lai noskaidrotu, vai ūdeņi ir noskrējuši. Kad balodis pēdīgi atgrie­zies ar olīvas zaru knābī, Noass sapratis, ka plūdi beigušies.

Bārnums Finiess Teilors (1810—1891) — amerikāņu trīs-arēnu cirka nodibinātājs (1871). Kopā ar Džeimsu Entoniju Beiliju (1847—1906) viņš to izveidojis par cirka lieluzņēmumu.

Bekona teorija — pieņēmums, ka Šekspīra darbus patiesībā ir sacerējis angļu filozofs un rakstnieks Frānsiss Bekons (1561— 1626).