O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Mana popularitāte pakāpeniski pieauga, un es kļuvu par tādu kā vietējo slavenību. Mūsu pilsētiņa bija pietie­kami maza, lai tas varētu notikt. Dienas avīzīte citēja manus izteicienus. Neviens saviesīgs sarīkojums nebija iedomājams bez manas klātbūtnes.

Laikam jau man patiešām piemita kaut cik vērā ņe­mama asprātība un spēja uz vietas un bez apdomāšanās atbildēt ar atjautībām. Vingrinoties es vēl izkopu un at­tīstīju šīs dotības. To daba turklāt bija saulaina un lab­sirdīga, bez tieksmēm uz dzēlībām un aizvainojumiem. Redzot mani nākam, cilvēki pa gabalu sāka smaidīt, un, kad starp mums bija palikuši vairs tikai kādi pāris soļi, es jau parasti biju sagatavojis sakāmo, kas smaidu vērta par smiekliem.

Biju apprecējies agri. Mums bija burvīgs trīs gadus vecs zēns un piecus gadus veca meitene. Mēs, protams, dzīvojām vīnstīgām apaugušā kotedžā un jutāmies lai­mīgi. Mana saimniecības preču firmas grāmatveža alga noturēja pienācīgā atstatumā tos ļaunumus, kas pavada pārmērīgu bagātību.

Vienu otru joku un uzjautrinošu domu, ko uzskatīju par sevišķi izdevušos, es pierakstīju un reizi pa reizei aizsūtīju periodiskiem izdevumiem, kas ievieto tamlīdzī­gus darbiņus. Tie visi tika tūliņ pieņemti. Vairāki redak­tori atbildē bija lūguši turpmākus sūtījumus.

Kādu dienu es saņēmu vēstuli no plaši pazīstama ne­dēļas žurnāla izdevēja. Viņš mani uzaicināja iesniegt humoristisku sacerējumu vienas slejas garumā un lika saprast, ka maniem darbiem, ja pirmais izrādītos apmie­rinošs, tiktu atvēlēta pastāvīga vieta katrā numurā; es viņam paklausīju, un pēc divām nedēļām viņš man pie­dāvāja noslēgt līgumu uz veselu gadu par summu, kas bija ievērojami augstāka nekā tā, kuru man maksāja saimniecības preču tirdzniecības uzņēmums.

Aiz sajūsmas biju kā spārnos. Sieva garā jau kronēja mani ar nevīstošiem literāro panākumu lauriem. Vakarā mēs šo notikumu atzīmējām ar omāru kroketēm un pu­deli kazeņu vīna. Te nu man bija radusies iespēja nokratīt kalpības važas. Šo izdevību es ļoti nopietni pārspriedu ar Luīžu. Vienojāmies, ka grāmatveža vieta man jāatstāj un pilnībā jānododas humoram.

Iesniedzu atlūgumu. Darbabiedri man sarīkoja atvadu mielastu. Runa, ko tajā teicu, apžilbināja klausītājus. Pil­sētiņas avīze publicēja tās pilnu tekstu. Nākamajā rītā es pomodos un paskatījos pulkstenī.

— Ak tu tētīt, aizgulējos! — es iesaucos un pakampu drēbes. Luīza man atgādināja, ka es vairs neesmu saim­niecības preču un būvmateriālu tirdzniecības firmas vergs. Tagad es taču biju profesionāls humorists.

Pēc brokastīm viņa lepni ieveda mani mazajā istabiņā aiz virtuves. Mīļā meitenīte! Tur jau gatavībā bija galds ar krēslu, bloknots, tinte un pīpes paliktnis. Un arī viss pārējais rakstniekam nepieciešamais: seleriju trauks, pilns svaigu rožu, un sausseržu pērnais kalendārs pie sienas, vārdnīca un maza turziņa ar šokolādes konfektēm, ko pasūkāt iedvesmas uzplūdu starplaikos. Mīļā meitenīte!

Apsēdos, lai sāktu strādāt. Tapetes bija izrakstītas ar arabeskām vai odaliskām, bet var jau būt, ka tie ir tra-pecoidi. Manas acis kā piekaltas apstājās pie viena no šiem ornamentiem. Domas pievērsās humoram.

Iztrūkos no kādas balss — tā piederēja Luizai.

— Ja tu, dārgais, neesi pārāk aizņemts, — balss sacīja, — nāc pusdienās.

Paskatījos pulkstenī. Jā, nepielūdzamā kaulainā ar savu izkapti jau atkal saīsinājusi manu dzīvi par piecām stun­dām. Gāju azaidā.

— Tev nevajadzētu uzreiz pārāk daudz strādāt, — Luīza teica. — Gēte — bet varbūt Napoleons? — sacījis, ka piecas stundas garīgā darba dienā esot diezgan. Vai tu nevarētu pēcpusdienā aizvest mani ar bērniem un mežu?

— Es patiešām esmu druscītiņ noguris, — es atzinu. Un tā mēs devāmies uz mežu.

Bet drīz vien es iegāju sliedēs. Pēc mēneša es ražoju savus sacerējumus tikpat kārtīgi kā agrāk iegrāmatoju saimniecības preču sūtījumus.

Un tiem bija panākumi. Mana sleja žurnālā izraisīja paskaļu ievērību, un kritiķi aizbildnieciski atzina mani par svaigu vēsmu ienesēju humora novadā. Es krietni vien pavairoju savus ienākumus, līdzdarbodamies arī citos iz­devumos.

Mazpamazām es ielauzījos amata noslēpumos. No jo­cīgas domas pirmajā karstumā varēja iztaisīt jautru divrindi un nopelnīt dolāru. Taču ar vēsu prātu no tās pa­šas, pielīmējot tai bārdu, bija iespējams izspiest četrrindi, dubultojot tās tirgus vērtību. Bet, ja vēl apgrieza otrādi svārkus, ieveidoja tajos atskaņu kruzuļus un gaumīgi apāva kājas, iznāca vesels, kā no modes lapas izkāpis vers de societe, kurā sākotnēji necilā doma diezin vai būtu vairs pazīstama.

Iekrāju naudu, un mēs iegādājāmies jaunus paklājus un harmoniju. Mūsu pilsētiņas iedzīvotāji sāka mani uzlūkot par cilvēku ar zināmu svaru, nevis jautro tukšgrabi, par kādu tiku uzskatīts, kad vēl strādāju par grāmatvedi saimniecības preču tirdzniecības uzņēmumā.

Pēc pieciem vai sešiem mēnešiem mans humors šķita zaudējam savu dabisko nepiespiestību. Asprātības un ko­miski kalambūri man vairs paši no sevis nenāca pār lūpām. Reizēm es tikai ar lielām grūtībām jaudāju sa­dzenāt materiālu. Pieķēru sevi noklausāmies draugu saru­nas cerībā padzirdēt kaut ko noderīgu. Lāgiem es stun­dām ilgi košļāju zīmuli un blenzu uz tapetēm, mēģinādams izmocīt kādu rotaļīgi vieglu, nesamākslotu jociņu.

Un tad es saviem paziņām kļuvu par harpiju, Molohn, Jonu, vampīru. Norūpējies, nomākts un negausīgs es stāvēju viņu vidū kā gatavais garastāvokļa gandētājs. Va­jadzēja tikai no kāda mutes atskanēt jautram izteikumam, atjautīgam salīdzinājumam vai piparotai divdomībai, un es to kampu kā suns kaulu. Neuzdrīkstēdamies paļauties uz atmiņu, es vainīgi un ar neērtības sajūtu nogāju ma­liņā pierakstīt to savā vienmēr līdznēsātajā piezīmju grā­matiņā vai uz aproces, lai vēlāk izmantotu savtīgos no­lūkos.

Draugi mani uzlūkoja ar nožēlu un izbrīnu. Nebiju vairs tāds kā senāk. Ja agrāk tiku viņiem sagādājis jaut­rību un labu omu, tad tagad es viņus tikai izmantoju. Nu es nepūlējos izvilināt viņu smaidus ne ar vienu vie­nīgu asprātību. Tās bija kļuvušas pārāk vērtīgas. Neva­rēju taču atļauties par velti izdāļāt savus iztikas līdzekļus.

Biju liekuļoti sērīgs lapsa, kas slavēja savu draugu, vārnu, dziedātmāku, lai viņi ļautu izkrist no knābjiem atjautību drupačām, kuras es tīkoju iegūt.

Gandrīz visi sāka vairīties no manis. Es aizmirsu pat smaidīt, ir tik daudz neuzsliekdamies samaksāt par piesavi­nātajiem izteicieniem.

Neviens cilvēks, neviena vieta, neviens laiks, neviena joma — itin nekas nebija pasargāts no maniem siroju­miem, meklējot materiālu. Pat baznīcā starp svētsvinīga­jām ailēm un pīlāriem mana samaitātā fantāzija nepār­stāja dzīt medījumam pēdas.

Līdzko mācītājs pieteica liturģisko slavas dziesmu, es tūdaļ sāku meklēties: «Liturģija... letarģija... lēta or­ģija; slavas dziesma... blāva liesma... avs uz iesma.»

Svētruna iztecēja cauri manas apziņas sietam, kas ne­aizturēja nekā no tās pamācībām, lai tikai nepalaistu garām ierosinājumu kādai vārdu spēlei vai bon mot. Kora paši svinīgākie korāļi bija tikai pavadījums manām do­mām, kad es gudroju jaunus variantus vecum vecajām anekdotēm par mīlas trīsstūri soprāns — tenors — bass.

Pat mūsu pašu mājas kļuva par medību iecirkni. Mana laulātā draudzene ir vienreizēji sievišķīga būtne: vaļsir­dīga, iejūtīga un impulsīva. Citkārt es ar sajūsmu klau­sījos viņu runājam, un viņas paustie uzskati man bija neizsīkstošs prieka avots. Bet tagad es sāku izmantot arī viņu. Viņas valodā man atklājās īsta zelta bedre, pārba­gāta ar tām uzjautrinošajām, bet mīļajām pretrunām, kas tik iezīmīgas sievietes prātam.