O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Nav tiesa, — Do iebilda, nepiekāpīgi saspiezdams neskūtos žokļus. — Ņemos apgalvot, ka neviens, vienalga, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, sasniedzis patiesa pār­dzīvojuma virsotni, neies «deklamēt» uzpūstas frāzes. Viņš runā parastā, tikai mazliet juceklīgākā valodā.

Redaktors piecēlās no sola ar iecietīgu tāda cilvēka iz­skatu, kuram zināms kaut kas tāds, par ko citiem nav ne jausmas.

— Paklau, Vestbruk, — Do jautāja, turēdams viņu aiz svārku atloka, — vai tu būtu pieņēmis «Dvēseles nemieru», ja būtu ticējis, ka tajās šī stāsta vietās, ko mēs apsprie­dām, tā raksturu rīcība un runa atbilst dzīves īstenībai?

— Ļoti iespējams, ka būtu, ja es par to būtu bijis pār­liecināts, — redaktors sacīja. — Bet es jau tev paskaid­roju, ka neesmu.

— Un, ja es tev varētu pierādīt, ka man ir taisnība?

— Atvaino, Sek, bet man patlaban diemžēl nav vairs laika tālāk strīdēties ar tevi.

— Es negribu strīdēties, — Do sacīja. — Gribu pamatot sava viedokļa pareizību ar uzskatāmu piemēru no dzīves pašas.

— Kā tu to varētu izdarīt? — Vestbruks izbrīnīts jau­tāja.

— Paklausies, — rakstnieks nopietni sacīja. — Esmu izdomājis paņēmienu. Man ir svarīgi, lai žurnāli manu reālistiskas literatūras teoriju atzītu par pareizu. Esmu cīnījies par to trīs gadus, bet nu visa mana nauda ir no­tērēta līdz pēdējam centam, turklāt par diviem mēnešiem nav samaksāta īre.

— Esmu izmantojis tavējai pretēju teoriju, — redak­tors sacīja, — izraugoties stāstus publicēšanai žurnālā «Minerva». Tā tirāža ir pieaugusi no deviņdesmit tūksto­šiem līdz...

— Četrsimt tūkstošiem, — Do iestarpināja. — Kurpretī to būtu vajadzējis pacelt līdz miljonam.

— Nupat tu man kaut ko teici par savas iemīļotās teo­rijas pierādīšanu.

— To es arī izdarīšu. Ja tu man ziedosi apmēram pus­stundu no sava laika, tu pārliecināsies, ka man ir tais­nība. Un notiks tas ar Luīzas palīdzību.

— Tavas sievas! — Vestbruks iesaucās. — Kā?

— Varbūt ne gluži ar viņas palīdzību, bet līdzdalību gan, — Do precizēja. — Nu, tu jau zini, cik uzticīga Luīza man vienmēr ir bijusi un kā viņa mani mīl. Pēc viņas domām, no visiem, kas raksta žurnāliem stāstus, es esmu vienīgais, kam pienākas lauri. Un, kopš man ir iedalīta neatzīta ģēnija loma, viņas jūtas ir kļuvušas stiprākas nekā jebkad.

— Viņa patiešām ir burvīga un brīnišķīga dzīves­biedre, — redaktors piekrita. — Atceros, kādas nešķira­mas draudzenes ar misis Vestbruku viņas reiz bija. Mēs abi varam būt laimīgi, Sek, ka mums ir tādas sievas. Tev drīzumā jāatved misis Do kādu vakaru pie mums, un tad mēs sarīkosim atkal vienas no tām ogļu pannā turpat uz galda pagatavotajām vakariņām, kas savā laikā mums tā patika.

— Vēlāk, — Do sacīja. — Kad es būšu ticis pie cita krekla. Un tagad es tev izstāstīšu savu plānu. Kad es šorīt pēc brokastīm — ja vien auzu putru ar tēju var no­saukt par brokastīm — gatavojos atstāt māju, Luīza man teica, ka aiziešot apciemot savu krustmāti Deviņdesmit astotajā ielā. Viņa apsolījās atgriezties pulksten trijos. Viņa vienmēr pārnāk laikā uz minūti. Tagad ir...

Do uzmeta jautājošu skatienu redaktora pulksteņkabatiņai.

— Bez divdesmit septiņām minūtēm trīs, — Vestbruks paziņoja, ieskatījies laikrādī.

— Laiks mums ir līdz ar nagiem, — Do sacīja. — Iesim tūliņ uz manu dzīvokli. Es uzrakstīšu Luīzai adresētu zīmīti un atstāšu uz galda, kur viņa to redzēs jau ienākot. Mēs ar tevi būsim ēdamistabā durvju aizkaru aizsegā. Zīmītē būs pavēstīts, ka es uz neatgriešanos aizeju no viņas pie sievietes, ar kuru mani saista garīga radniecība un kas manas mākslinieciskās dvēseles vajadzības saprot labāk, nekā to jebkad ir spējusi viņa. Mēs novērosim viņas rīcību un dzirdēsim viņas vārdus, kad viņa to lasīs. Tad mēs uzzināsim, kura teorija ir pareizā — tavējā vai mana.

— Nemūžam! — iesaucās redaktors, purinādams galvu. — Tas būtu nepiedodami cietsirdīgi. Nevaru pieļaut, ka tādā veidā spēlētos ar misis Do jūtām.

— Jel rimsties! — rakstnieks sacīja. — Manuprāt, man viņas liktenis rūp ne mazāk kā tev. Tas, ko esmu nodo­mājis darīt, ir tikpat daudz viņas labā kā manis. Kaut kādā veidā man taču ir jāatrod noiets saviem stāstiem. Un Luīzai tas neko nekaitēs. Viņa ir veselīga un stipra. Viņas sirds strādā tikpat sparīgi kā deviņdesmit astoņu centu pulkstenis. Turklāt tas viss ilgs tikai vienu minūti, un tad es ieiešu pie viņas un visu izskaidrošu. Tev jādod man šī iespēja, Vestbruk, tik daudz nu gan es drīkstētu no tevis prasīt.

Beigu beigās redaktors Vestbruks pa pusei tomēr pie­kāpās. Un tajā viņa pusē, kas padevās, slēpās tas vivisecētājs, kas ir katrā no mums. Lai tas, kurš nekad nav lietojis skalpeli, pieceļas un paliek stāvot savā vietā. Cik žēl, ka trusīšu un jūras cūciņu nav tik daudz, lai pietiktu visiem.

Abi mākslas teoriju pārbaudītāji pameta Medisonskveru un steidzās vispirms austrumu un tad dienvidu virzienā, līdz nonāca Gremersi parka apkārtnē. Sava augstā ķeta žoga iekšpusē mazais dārzs bija apvilcis švītīgus ziedoņzaļus svārkus un apbrīnoja sevi avota spogulī. Viņpus žoga to pa gabalu apņēma četrstūris, veidots no namiem, grūstošiem izmirušu dižciltīgo kādreizējiem mitekļiem, sagumušiem kā spokainās melšās par izzudušo augstmaņu aizmirstām izdarībām. Sic transit gloria urbis.

Vienu vai divus kvartālus uz ziemeļiem no parka Do redaktoru no jauna veda austrumu virzienā un tad, pēc tam kad viņi bija nogājuši mazu gabaliņu, iekšā augstā, bet šaurā īres namā ar pārmērīgi izgreznotu, smagnēju fasādi. Viņi uzcīnījās līdz piektajam stāvam, un Do els­dams iegrūda slēdzeni kāda ielas puses dzīvokļa durvju atslēgas caurumā.

Kad durvis atvērās, redaktorā Vestbruka pamodās žē­lums, redzot, cik skopi un nabadzīgi bija mēbelētas tel­pas.

— Sadabū sev krēslu, ja vien vari kādu atrast, — Do sacīja, — kamēr es sadzenāšu spalvu un tinti. Ei, kas tad tas? Te ir vēstule no Luīzas. Droši vien viņa to šeit at­stājusi, kad šorīt izgāja.

Seklfords Do no galda istabas vidū paņēma kādu ap­loksni un atplēsa. Izņēmis no tās aprakstītu lapu, viņš sāka to lasīt; iesācis skaļi, viņš tāpat turpināja līdz bei­gām. Redaktors Vestbruks dzirdēja viņu lasām šādus vārdus:

«Dārgo Seklford!

Kad Tu saņemsi šo vēstuli, mūs šķirs apmēram simts jūdzes, un ar katru minūti šis attālums vēl pieaugs. Es dabūju vietu Rietumu operas trupas korī, un šodien pulksten divpadsmitos mēs dodamies ceļa. Negribēju nomirt badā, tāpēc nolēmu nopelnīt sev iztiku pati. Pie Tevis es vairs neatgriezīšos. Arī misis Vestbruka brauc man līdzi. Viņa teica, ka viņai esot apnicis dzīvot ar fonogrāfa, leduskalna un vārdnīcas apvienojumu un arī viņa vairs neatgriezīšoties. Divus mē­nešus mēs pa kluso iestudējām dziesmas un dejas. Ceru, ka Tev pa­veiksies un klāsies labi. Paliec sveiks!

Luīza »

Vēstule izkrita no Do trīcošajām rokām, viņš ar tām aizklāja seju un iesaucās zemā, drebulīgā balsī:

— Mans dievs, kālab tu liec man tukšot šo biķeri? Ja jau vairs nevar paļauties pat uz viņu, tad lai tavu debesu skaistākas dāvanas, ticība un mīlestība, top par apsmiekla un zaimu vārdiem nodevējiem un naidniekiem!

Redaktora Vestbruka acenes nokrita uz grīdas. Vienas viņa rokas pirksti grābstījās gar svārku pogu, kamēr viņa nobalušas lūpas penterēja: