O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Redaktors Vestbruks caur savu degunkniebi noraudzījās ar saldsērīgu, viszinīgu, līdzjūtīgu un skeptisku iz­teiksmi — likumīgu tāda redaktora izteiksmi, kam uzmā­cas bezcerīgs autors.

— Vai tu izlasīji pēdējo manis aizsūtīto stāstu — «Dvē­seles nemiers»? — Do jautāja.

— Ļoti uzmanīgi. Pēc tam man bija grūti izšķirties, nudien grūti, Sek. Tajā šis tas bija labs. Es uzrakstīju tev vēstuli, ko tam pievienot, kad to sūtīs atpakaļ. Es no­žēloju, ka...

— Pietaupi tās savas nožēlas, — Do nikni sacīja. — Man no tām vairs nav ne silts, ne auksts. Gribu zināt iemeslus. Klāj vaļā! Sāc vispirms ar pozitīvo.

— Stāstā, — Vestbruks, neļāvis izlauzties nopūtai, no­svērti sacīja, — izmantots tikpat kā oriģināls sižets. Raksturu atklāsme ir pārākais, ko tu šajā ziņā līdz šim esi paveicis. Kompozīcija nav gandrīz ne ar ko sliktāka, ja neskaita dažas mazāk izdevušās pārejas, ko varētu uzlabot, nedaudz pārveidojot vai aizstājot ar jaunām. Stāsts citādi bija labs, izņemot...

— Es tātad protu rakstīt, vai ne? — Do viņu pārtrauca.

— Es vienmēr esmu sacījis, — redaktors teica, — ka tev ir savs stils.

— Vaina tātad ir...

— Tā pati vecā, — redaktors iekrita valodā. — Līdz kulminācijai tu noklusti kā īsts mākslinieks. Un tad tu pārvērties fotogrāfā. Nezinu, kāda veida ietiepīga apmā­tība tev uznāk, bet tā tu izdaries ar visu, ko vien raksti. Nē, es tomēr atsakos no salīdzinājuma ar fotogrāfiju. Ar visu savu nepieņemamo perspektīvu fotogrāfijai šad tad izdodas fiksēt īslaicīgu patiesības atblāzmu. Bet tu sa­bojā jebkuru atrisinājumu ar tiem pelēcīgajiem, garlai­cīgajiem, visu iepriekšējo iespaidu iznīcinošajiem otas vil­cieniem, uz kuriem esmu tev tik bieži aizrādījis. Ja tu paceltos līdz tām literārajām virsotnēm, kādas tu esi sa­sniedzis dramatiskajās ainās, un uzgleznotu tās tajās dzī­vajās krāsās, ko prasa īsta māksla, pastnieks atstātu pie tavām durvīm mazāk biezu aplokšņu, uz kurām adrese rakstīta ar tavu paša roku.

— Kādi nieki un blēņas! — Do izsmējīgi iesaucās. — Tev joprojām galvā spokojas tas pats vecais kokzāģē­tavu karalis no mazpilsētas melodrāmas. Kad melnūsainais tēvainis nolaupa zeltmataino Besiju, viņas mātei, pēc tavām domām, katrā ziņā ar paceltām rokām jāmetas ce­ļos rampas gaismā un jāsaka: «Lai augstā debess ir mans liecinieks, ka nedz dienu, nedz nakti es nepazīšu mieru, pirms bezsirdīgais ļaundaris, kas atņēmis man manu bērnu, nebūs izjutis visu mātes atriebības bardzību!»

Redaktors Vestbruks izspieda nesatricināmas pašapmie­rinātības pilnu smaidu.

— Domāju, — viņš sacīja, — ka dzīvē tā sieviete iz­teiktos tieši tādiem vai ļoti līdzīgiem vārdiem.

— Nekur citur kā tikai uz skatuves — un arī tad ne lugā, kas piedzīvo sešsimto izrādi, — Do iekaisis sa­cīja. — Es tev pastāstīšu, ko viņa īstenībā teiktu. Viņa teiktu: «Ko! Besiju aizvedis svešs cilvēks? Ak tu žēlīgais tētīt! Bēdas bēdu galā! Sadabū manu otro cepuri, man jāsteidzas uz policijas iecirkni. Kāpēc neviens viņu nepieskatīja, es jums prasu. Dieva dēļ, nemaisieties man pa kājām, citādi es nekad netikšu galā. To cepuri ne — to brūno ar samta cilpmezgliem. Besija droši vien būs bijusi apmāta; parasti viņa svešiem neuzticas. Vai es neesmu uzlikusi par daudz pūdera? Ak kungs! Kā es esmu sa­triekta!»

— Lūk, tā viņa runātu, — Do turpināja. — Dzīvē cilvēki uztraukuma brīžos savus pārdzīvojumus nepauž augstā stilā vai teatrālā valodā. Viņi gluži vienkārši nav uz to spējīgi. Ja viņi šādos gadījumos vispār runā, viņi savas domas ietērpj tajos pašos vārdos, kurus lieto katru dienu, tikai dara to mazliet juceklīgāk, tas ir viss.

— Sek, — redaktors Vestbruks izteiksmīgi sacīja, — vai tu kādreiz esi izvilcis no tramvaja aizsargrežģa apakšas sakropļotu un nedzīvu bērna ķermenīti un uz savām rokām aiznesis un nolicis to priekšā viņa aiz bēdām kā prātu zaudējušajai mātei? Vai tu kādreiz esi to darījis un klausījies sāpju un izmisuma pilnos vārdos, kas ne­apzināti plūst no viņas lūpām?

— Nē. nekad, — Do atbildēja. — Bet vai tu esi?

— Neesmu gan, — redaktors Vestbruks atzinās, maz­liet saraukdams pieri. — Taču es labi spēju iedomāties, ko viņa sacītu.

— Es tāpat, — Do nepiekāpās.

Un nu redaktoram Vestbrukam bija pienācis piemērots brīdis tēlot orākulu un apklusināt ietiepīgo līdzstrādnieku. Ne jau nu kaut kāds neatzīts literāts noteiks, kā pretēji «Minervas» redaktora teorijām runāt šī žurnāla varoņiem un varonēm.

— Manu dārgo Sek, — viņš sacīja, — ja es kaut ko sajēdzu no dzīves, es zinu skaidri, ka ikviens pēkšņs, dziļš un traģisks pārdzīvojums izraisa cilvēka sirdī pret­runīgu, atbilstošu, piederīgu un samērīgu jūtu izpausmi. Kāda daļa no šīs nenovēršamās saskaņas starp izteiksmi un jūtām attiecināma uz dabu un kāda uz mākslas ietekmi, būtu grūti nosakāms. Lauvenes, kam laupīti mazuļi, di­ženi drausmīgais rēciens dramatiski stāv tikpat augstu pāri tās parastajai smilkstoņai un ņurdoņai, kā Līra ka­raliski apgarotie izteikumi stāv pāri viņa vecīgajai vāvu­ļošanai. Bet tiesa ir arī tas, ka ikvienā, kā vīrietī tā sie­vietē, snauž kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par neapzi­nātu dramatisma izjūtu, kuru atmodina pietiekami dziļš un spēcīgs pārdzīvojums, šī izjūta, iemantota no literatū­ras un teātra, mudina cilvēku ietērpt šīs emocijas valodā, kas piemērota to nozīmībai un scēniskajai vērtībai.

— Un Strēlnieka septiņu svēto seglu segu vārdā, kur tad literatūra un teātris to dabūjuši? — Do jautāja.

— No dzīves, — redaktors uzvaroši atbildēja.

Stāstu rakstnieks pietraucās kājās un daiļrunīgi, bet bez skaņas plātīja rokas. Viņam trūka vārdu, lai pienācīgi izteiktu savus iebildumus.Uz tuvējā sola kāds pluskatains saules brālis atvēra sasarkušās acis un ieraudzīja, ka vienam no viņa likteņa biedriem tiek darīts pāri un nepieciešams morāls atbalsts.

— Gāz viņam pa purnu, Džek! — viņš uzsauca Do aizsmakušā balsī. — Ko viņš te lien pie džentelmeņiem, kas atnākuši parkā pasēdēt un padomāt, un saceļ tādu brēku kā kumēdiņu būdas iekšā rāvējs?

Redaktors Vestbruks ar uzspēlēti garlaikotu izskatu ielūkojās pulkstenī.

— Pasaki man, — Do jautāja mežonīgi satraukts, — kādi sevišķi «Dvēseles nemiera» trūkumi neļāva tev šo stāstu pieņemt?

— Kad Gabriels Marijs, — Vestbruks paskaidroja, — pieiet pie tālruņa un uzzina, ka viņa līgavu nošāvis kramplauzis, viņš saka... es neatceros tieši kādus vār­dus, bet...

— Es atceros, — Do teica. — Viņš saka: «Sasodītā centrāle, tā mani vienmēr atvieno.» (Un tad, pievērsda­mies draugam.) «Paklau, Tomij, vai no trīsdesmit otrā kalibra lodes paliek liels caurums? Tā tik drusciņ ir ne­laime, vai ne? Vai tu nevarētu padabūt no bufetes man kaut ko dzeramu, Tomij? Nē, tīru; atkristīt nevajaga.»

— Un bez tam, — turpināja redaktors, neaizkavēdams sevi ar pamatojumu, — kad Beriniči attaisa vīra atstāto vēstuli, kurā viņš paziņo, ka aizbēdzis ar jauno manikīri, viņas pirmie vārdi ir ... paga, kā nu tur bija...

— Viņa iesaucās, — iestarpināja autors, — «Nu, ko tu neteiksi!»

— Muļķīgi, galīgi nepiemēroti vārdi, — Vestbruks sa­cīja, — tie panāk darbības atslābumu, padara stāstu bez­cerīgi smieklīgu. Vēl ļaunāk — tie kļūdaini atspoguļo dzīvi. Neviens lielu bēdu pēkšņi mākts cilvēks nekad nav laidis pār savām lūpām pliekanus sarunvalodas vārdus.