O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Misters Oters paskandināja zvaniņu. Gardegunīgs klerks iebāza durvju spraugā daļu no sava auguma.

— Atsūtiet pie manis mis Hokinsu! — misters Oters teica. Mis Hokinsa atnāca.

— Mis Hokinsa, — misters Oters sacīja, — atnesiet mis Bitijai uzlaikošanai vienu no tiem Sibīrijas caunu kažokiem un... pa, pa... vienu no tām jaunā parauga melnajām tilla cepurēm ar baltajām spalvām!

Pietvīkušiem vaigiem, strauji elpodama, Elsija stāvēja augsta spoguļa priekšā. Viņas acis mirdzēja kā blāvas zvaigznītes. Viņa bija skaista. Ak vai, viņa bija skaista!

Kā es vēlos, kaut varētu šajā vietā pielikt stāstam punktu! Nu kad tas izčibētu! Es to arī izdarīšu. Un tomēr nē, pavedienam jāļauj iztecēt. Ne jau es to izdomāju. Es to tikai atkārtoju.

Man mīļuprāt gribētos gudro policistu, lēdiju, kas pa­sargā meitenes no darba, alkohola apkarotāju, kura mē­ģina izdeldēt konjaka konfektes, dvēseļu ganu, kam ir iebildumi pret aktieru skatuves tērpiem (tādi ir arī citiem), un visu to krietno ļautiņu tūkstošus, kas raujas melnās miesās, lai pasargātu jauniešus no lielpilsētas lamatām, apbērt ar puķēm un tad nobeigt, aprādot, kā, pateicoties tiem, Elsija nokļuva pie tēva labdara un sava laipnā drauga un glābēja no nabadzības. No visa tā iznāktu jauks vecā paveida Elsijas stāstiņš. Es būtu tā rīkojies ar lielāko prieku, taču man atliek vairs piebilst tikai pāris vārdu.

Kamēr Elsija apbrīnoja sevi spogulī, misters Oters iegāja tālruņa kabīnē un izsauca kādu numuru. Neprasiet, lai es to izpaustu.

— Oskar, — viņš sacīja, — rezervējiet man šovakar to pašu galdiņu... Ko? Nu to mauru zālē, pa kreisi no krāšņumkrūmiem... Jā, divām personām... Jā, parasto marku; un pie cepeša astoņdesmit piektā gada johanesburģieti. Ja tam nebūs vajadzīgā temperatūra, jums klā­sies plāni... Nē, viņa ne... Nē, viena cita — odziņa, Oskar, īsta odziņa!

Apnikušo un apnicīgo lasītāj, ar jūsu atļauju es beigšu, pārfrāzējot dažus vārdus, ko, kā jūs to atcerēsieties, ir rakstījis viņš — viņš no Gedshillas, kura priekšā, ja jūs nenoņemat cepuri, jums būs jāstāv ar apsegtu kāpost­galvu — jā gan, ser, ar kāpostgalvu.Pagalam, jūsu ekselence. Pagalam, biedrības un savie­nības. Pagalam, visu pakāpju cienīgtēvi un niecīgtēvi. Pagalam, reformatori un likumdevēji, jūs, kas esat pie­dzimuši ar dievišķu līdzjūtību sirdīs, bet ar godbijību dvēselēs pret naudu. Un tā visapkārt mums pagalam katru dienu.

Montegjū Silvers, pats pārākais ielu tirgonis un ierāves mākslinieks visos rietumštatos, reiz Litlrokā man saka:

— Ja tev, Billij, dienās prāts sāk zaudēt asumu un tu paliec par vecu, lai godīgā ceļā apvestu ap stūri pieau­gušos, dodies uz Ņujorku. Rietumos katru minūti pie­dzimst pa vientiesim, bet Ņujorkā tos iznērš gūzmām kā ikrus — nav iespējams visus pat saskaitīt!

Divus gadus vēlāk es ievēroju, ka nevaru atcerēties krievu admirāļu vārdus, un pamanīju virs savas kreisās auss dažus sirmus matus; tāpēc man kļuva skaidrs, ka pienācis laiks paklausīt Silvera padomam.

Kādudien ap divpadsmitiem iesoļoju Ņujorkā un devos pastaigā pa Brodveju. Tur es uzdūros pašam Silveram; šādu tādu vaļīgu konfekcijas izstrādājumu ieskauts, at­slējies pret kādu viesnīcu, viņš ar zīda mutautiņu spod­rina nagu mēnestiņus.

— Spēku izsīkums vai vecuma vājums? — es apvai­cājos.

— Hallo, Billij, — Silvers saka, — priecājos tevi re­dzēt. Jā, man rādījās, ka rietumnieki ir uzkrājuši maz­drusciņ par daudz gudrības. Ņujorku es tiku pietaupījis uzēdām. Saprotu, ka apstrādāt šos ļautiņus ir zemiska nekrietnība. Neko lielu viņi nejēdz, pasauli ar necik nav redzējuši, un domāšana jau nu nepavisam nav viņu stiprā puse. Man nemaz nepatiktu, ja mana māte dabūtu zināt, ka es dīrāju šos plānprātiņus. Viņa audzināja mani kaut kam labākam.

— Vai vecā ādas maucēja pieņemamā istabā ir liels ļaužu pieplūdums? — es jautāju.

— Nav gan, — Silvers saka, — bet epiderma jau ar šodien nemaz nav vienīgā, ar ko var gūt panākumus. Esmu šeit tikai vienu mēnesi. Tomēr esmu jau gatavs sākt, un visi tie Villija Manhatana svētdienas skolas audzēkņi, kas brīvprātīgi pieteikušies par ādas donoriem manu materiālo apstākļu uzlabošanai, var mierīgi iesū­tīt savas fotogrāfijas vakara avīzei.

— Esmu pamatīgi izpētījis Ņujorku, — Silvers saka, — turklāt lasījis katru dienu laikrakstus tm tāpēc pazīstu šo pilsētiņu tikpat labi kā municipalitātes kaķis pazīst katru no turienes īru ierēdņiem. Sejienieši krīt gar zemi, kauc un spārdās ar kājām, ja viņu nauda netiek pie­ņemta pietiekami ātri. Uznāc manā istabā, un es tev visu izstāstīšu. Vecās draudzības vārdā mēs, Billij, ap­strādāsim šo miestiņu kopīgi.

Silvers uzved mani savā viesnīcas numurā. Tur viņam mētājas apkārt vesels lēvenis dažādu nevajadzīgu lietu.

— Naudas izdabūšanai no šiem lielpilsētas laukiem pastāv vairāk paņēmienu nekā Čārlstonā, Dienvidkarolīnas štatā, ir recepšu rīsu vārīšanai. Viņi uzķersies uz jebkuru no tiem. Viņu vairākumam smadzenes izlīdzinās. Jo lielākas ir viņu zināšanas, jo mazāka ir viņu sapra­šana. Are, nupatās kāds vīrs Dž. P. Morgānam iesmērēja Rokfellera juniora portretu eļļā par slaveno Andrea del Sārto gleznu «Jānis Kristītājs jaunībā»!

Vai tu, Billij, redzi tur to iespieddarbu saini tajā kaktā? Tās ir zelta raktuvju akcijas. Vienudien es uzsāku tās pārdot, bet jau pēc nepilnām divām stundām metu mieru. Kāpēc? Mani aizturēja par ielas aizsprostošanu. Ļaudis pirka tās kaudamies. Pa ceļam uz policijas iecirkni pār­devu veselu žūksni kārtībniekam, un tad es atlikušās iz­ņēmu no apgrozības. Nevēlos, ka cilvēki man tāpat vien atdod savu naudu. Lai netiktu aizskarta mana pašcieņa, gribu viņiem sakarā ar darījumu likt kaut mazdrusciņ palauzīt galvu. Lai viņi vismaz uzmin izlaisto burtu vārdā Čik-ga vai izvelk pāris kārtis, pirms ļauju man sa­maksāt kaut centu no viņu naudas.

Ir jau vēl kāds cits pasākumiņš, kas sekmējās tik viegli, ka man vajadzēja no tā atteikties. Vai tu redzi to zilās tintes pudeli tur uz galda? Uztetovēju sev plaukstas virs­pusē enkuru, aizgāju uz kādu banku un iestāstīju, ka esmu admirāļa Djūija krustdēls. Tur man piedāvājās iz­sniegt tūkstoš dolārus, ja es par šo summu izrakstītu admirālim adresētu pārvedu vekseli, bet es nezināju sava tēvoča vārdu. Tas tomēr rāda, cik lētticīgi ļautiņi ir šajā pilsētā. Kas attiecas uz kramplaužiem, tad tos tagad ne­parko nepiedabū ieiet kādā namā, ja viņus tur nesagaida ar siltām vakariņām un pie galda neapkalpo studenti. Sperdami vienā speršanā, viņi nodara pāri ne tikvien iedzīvotājiem labākajos rajonos, bet pa visu pilsētu, un, manuprāt, ikvienam ir skaidrs, ka viņi saucami pie atbil­dības par aizskaršanu ar darbiem.

— Montij, — es saku, kad Silvers bija pieklusis, — var jau būt, ka tu savos spriedelējumos esi pareizi ap­skaidrojis Manhatanu, taču es par to šaubos. Esmu šajā pilsētā tikai divas stundas, bet kaut kā neesmu manījis, ka mums to kāds gatavotos pasniegt uz sudraba paplātes. Tajā ir pārāk maz rus in urbe, lai es ar to varētu būt mierā. Man labu tiesu pulkāk būtu pa prātam, ja šejie­niešiem matos būtu ieķēries viens vai vairāki salmiņi un viņi dūšīgāk aizrautos ar velvēta vestēm un kastaņu karu­ļiem pie pulksteņu ķēdēm. Man viņi nemaz neizskatās tik lētticīgi.

— Tu arī to esi saķēris, Billij, — Silvers saka. — Ar to izslimo visi emigranti. Ņujorka ir lielāka par Litlroku un Eiropu, un iebraucēju tas biedē. Bet gan jau tev tas atkal pāries. Man tā vien gribas, es tev teikšu, iepļaukāt šejienes ļautiņus tāpēc, ka viņi man neatsūta veļas grozos visu savu naudu, apsmidzinātu ar baktericīdiem. Man šausmīgi nepatīk kāpt lejā un iet tai pakaļ uz ielas. Kas šajā pilsētiņā valkā briljantus? Bella, biržas blēža brūte, un Kvīnija, kāršu krāpnieka kundze. Piešūt bārdu ņujorkiešiem ir vieglāk nekā izšūt zilu rozi uz sedziņas. Ja mani šajā lietā vispār kaut kas uztrauc, tad vienīgi ap­ziņa, ka salūzis cigāri, kad būšu piestūķējis visas kabatas pilnas ar divdesmitdolāru banknotēm.