O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Tiesas ierēdnis atvēra durvis un iznāca ārā.

— Nabaga meiča, — ar asaru acī sacīja zemes iemīt­nieku speciāluzraugs cienīgtēvs Džounss. — Tā bija viena no visbēdīgākajām lietām, ar kādām man jebkad iznākusi darīšana. Viņa, protams, tika...

— Attaisnota, — tiesas ierēdnis sacīja. — Panāc nu, Džounsiņ, šurpu. Tev laikam sagribējies patupēt virssardzē pie maizes un ūdens? Bet varbūt tev labāk patiktu Dienvidjūras salu misionāru vienībā, ko? Nu, ja tu man vēl nedibināti apcietināsi kādu, tu tiksi pārcelts, saprati? īstais vainīgais, kas tev šajā lietā jāsadabū rokā, ir kāds sarkanmatains, neskuvies un nevīžīgs vīrs, kas, izāvies zeķēs, sēž pie loga un lasa, kamēr viņa bērni spēlējas uz ielas. Un nedomā tu man vilkt garumā!

Nu, vai tas nav viens muļķīgs sapnis?

Nē, vīzdegunīgo lasītāj, šis stāsts nav Elsijas sērijas turpinājums. Taču, ja tā jūsu Elsija būtu dzīvojusi šeit, mūsu lielajā pilsētā, grāmatās par viņu varētu būt bijusi nodaļa, kas pārāk neatšķirtos no tā.

It īpaši jauniešu klimstīgajām kājām ir domātas cilpas un lamatas, ar ko sētin nosēti ir Manhatanas ceļi. Bet jaunatnes aizgādniecības iestādes pilsētā ir iepazinušās ar nelabā slazdiem, un pa bīstamo taku lielāko daļu pat­rulē to aģenti, kas nomaldījušos pūlas atturēt no bries­mām, kuras tos apdraud. Un te jums tiks pastāstīts, kā viņi droši izvadīja manu Elsiju cauri visām briesmām uz mērķi, ko viņa centās aizsniegt.

Elsijas tēvs bija strādājis par piegriezēju zvērādas ap­metņu un kažoku šūšanas firmā «Fokss un Oters» Brodvejas lejasgalā. Viņš bija vecs vīrs ar lēnu un klibojošu gaitu, tādēļ kāds šofera tiesības nesen ieguvis autovadī­tājs, gatavais gaļas mednieks, kādu dienu, kad trūka piemērotāka medījuma, notrieca zemē viņu. Veco vīru aiz­veda mājās, kur viņš veselu gadu pavadīja uz gultas un tad nomira, atstādams divus dolārus piecdesmit centus skaidrā naudā un vēstuli no mistera Otera ar solījumu darīt visu, kas vien viņa spēkos, lai palīdzētu savam ilg­gadējam darbiniekam. Vecais piegriezējs šo vēstuli uz­skatīja par vērtīgu mantojumu meitai, un viņš ar lep­numu ielika to viņai rokās, kad baismīgā tīrītāja un la­botāja šķēres šņāpa pušu viņa dzīvības pavedienu.

Tā bija replika namsaimniekam; viņš parādījās uz ska­tuves un nospēlēja savu lomu lielajā izlikšanas skatā. Sniegputeņa, kurā Elsijai, tīstot plecus mazajā, sarka­najā vilnas šallē, izzagties laukā, nebija, taču viņa izgāja ārā, nerēķinoties ar dramatisko trīsvienību. Un, kas attie­cas uz sarkano plecu lakatu, lai tas iet, kur nācis! Elsijas sinepju krāsas rudens mētelis bija lēts, bet tam bija tāds pats piegriezums un tas piegulēja tikpat nevainojami kā labākie Foksa un Otera darinājumi. Turklāt laimes zvaig­zne viņai bija dāvājusi patīkamu ārieni un acis tik zilas un nevainīgas kā rakstāmpapīra jaunā nokrāsa, un no tiem divarpus dolāriem viņai bija palicis vēl vesels dolārs. Un vēstule no mistera Otera. Paturiet acīs vēstuli no mistera Otera! Tā ir svarīgs pieturas punkts šajā stāstā. Vēlos, lai tajā viss būtu skaidrs no paša sākuma. Kriminālliteratūra tagad ir tādā pārpilnībā, ka pēc tās vairs nav pieprasījuma.

Un tā nu mēs sastopam Elsiju, šādi apgādātu, gatavu doties pasaulē meklēt laimi. Vēstulei no mistera Otera piemita viena vaina — pēc tajā uzrādītās adreses firma vairs nebija atrodama, jo pirms kāda mēneša tā bija pār­cēlusies citur. Taču Elsija domāja, ka viņa to varētu uziet. Viņa bija dzirdējusi, ka policisti, ja tos pieklājīgi palūdzot vai piespiežot izmeklēšanas komisija, izdodot prasītās ziņas un adreses. Tāpēc pie Simt septiņdesmit septītās ielas viņa iekāpa iekšpilsētas virzienā ejošā tramvajā un brauca uz dienvidiem līdz Četrdesmit otrajai, kam, pēc viņas pārliecības, vajadzēja būt pašam salas galam. Tur viņa neapņēmīgi apstājās iepretī mūrim, jo lielpilsētas dār­doņa un steiga viņai bija kaut kas jauns. Tā Ņujorkas no­male, kurā viņa dzīvoja, bija gandrīz vai lauki, tik tālu ārpilsētā, ka piena pārdevēji tur rītos pamodina ļaudis, čīkstinādami ūdens sūkņus, nevis grabinot kannas.Jauns cilvēks ar laipnu, iedegušu seju un mīkstu plat­mali, iegriezdamies galvenajā centrālstacijā, pagāja ga­rām Elsijai. Tas bija Henks Ross no Saulespuķu rančo Aidaho štatā atceļā uz mājām no apmeklējuma austrumpiekrastē. Henka sirds bija smaga, jo Saulespuķu rančo bija vientuļa vieta, kur trūka sievietes klātbūtnes. Viņš bija cerējis savas viesošanās laikā atrast kādu, kas sade­rīgi dalītos viņa labklājībā un mājā, taču Gothemas meičas nebija atbildušas viņa gaumei. Bet, iedams iekšā stacijas ēkā, viņš ar priekā strauji pukstošu sirdi pamanīja Elsijas pievilcīgo, skaidro seju un stāju, kurā jaudās šaubas un vientulība. Nemaldīga īsta rietumnieka atskārta viņam teica, ka te bija viņa mūža draugs. Šo meiteni viņš spētu mīlēt, to viņš apzinājās; viņš tai sagādātu tādas ērtības un lolotu to tik rūpīgi, ka tā būtu laimīga, un panāktu, ka viņu rančo tur, kur agrāk izauga tikai viena saulgrieze, izaugtu divas.

Henks griezās atpakaļ un devās pie viņas. Paļāvībā, ka rīkojas godīgi — bet viņa godīgums līdz šim vēl nekad nebija ticis apšaubīts —, viņš, nonācis pie meitenes, no­ņēma savu mīksto platmali. Uzmetusi viņam biklu, kaut­rīgas apbrīnas pilnu skatienu, Elsija tikai paguva ievērot fermera atklāto, vīrišķīgi skaisto seju, kad viņam jau uzklupa dūšīgs policists, sagrāba viņu aiz apkakles un piespieda pie mūra. Divus kvartālus tālāk no kāda īres nama iznāca kramplauzis ar sudrablietām pilnu maisu uz pleca, bet tas jau nu nepavisam neattiecas uz šo lietu.

— Nekaunies taisīt tos savus pieciršanas numurus taisni manā acu priekšā, ko? — kruķis kliedza. — Es tev rādīšu, kā manā apgaitā bāzties virsū nepazīstamām lēdijām! Nāc, iesim!

Elsija nopūzdamās novērsās, kad fermeri vilka projām. Viņai bija paticis efekts, ko bija izraisījušas viņa gaiši zilās acis saules brūninātajā sejā. Iedomājusies, ka no­kļuvusi jau tajā pilsētas daļā, kur bija strādājis viņas tēvs, Elsija gāja uz dienvidiem, cerēdama atrast kādu, kas varētu viņai parādīt ceļu uz firmu «Fokss un Oters».

Bet vai tad viņa maz gribēja uziet misteru Oteru? Viņa bija mantojusi labu tiesu no vecā piegriezēja neatkarības. Cik daudz labāk būtu, ja viņa varētu sameklēt darbu un uzturēt sevi pati, negriežoties pēc palīdzības pie mistera Otera!

Elsija ieraudzīja uzrakstu «Darba apgādes kantoris» un gāja iekšā. Uz krēsliem gar sienām sēdēja daudz mei­teņu. Vairākas labi ģērbtas dāmas nopētīja viņas. Sirma, labsirdīga izskata veca lēdija čaukstošā zīda kleitā pie­steidzās pie Elsijas.

— Mīļais bērns, — viņa sacīja maigā un laipnā balsī, — vai jūs meklējat vietu? Man tik ļoti patīk jūsu āriene un izturēšanās. Man vajadzīga jaunava, kas reizē varētu būt gan mana apteksne, gan arī līdzbiedrene. Pie manis jums būs labi dzīves apstākļi, un es jums maksāšu trīs­desmit dolārus mēnesī.

Pirms Elsija paspēja izstomīt, ka ar prieku un patei­cību pieņem šo piedāvājumu, jauna sieviete ar zelta ace­nēm uz kaulainā deguna un jakas kabatās sabāztām rokām satvēra viņas elkoni un pavilka viņu sānis.

— Esmu mis Tiklbauma, — viņa sacīja, — no biedrī­bas, kuras uzdevums ir novērst, ka darbā iekārtojas jau­nas meitenes, kas meklē darbu. Pagājušajā nedēļā mēs nepieļāvām pieņemt vietas četrdesmit septiņām meitenēm. Esmu šeit, lai jūs aizsargātu. Uzmanieties no katra, kas jums piedāvā vietu. Kā jūs varat zināt, ka šī sieviete ne­grib piespiest jūs strādāt par drupinātāju ogļraktuvēs vai noslepkavot, lai tiktu pie jūsu zobiem? Ja jūs iestāsieties jebkurā darbā bez mūsu biedrības atļaujas, jūs aizturēs kāds no mūsu aģentiem.