O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Здесь есть возможность читать онлайн «O Henrijs - Gausīgie ierāvēji» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Юмористическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Gausīgie ierāvēji: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Gausīgie ierāvēji»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

O.Henrijs (1862—1910) — viens no izcilākajiem prozaiķiem ame­rikāņu literatūrā, īsā stāsta lielmeistars. Izlasē sakopoti līdz šim latviešu valodā neizdoti stāsti un gandrīz pilnībā iekļauts paša autora sastādītais krājums «Gausīgie ierāvēji», kas sasaucas ar šīs grāmatas nosaukumu. Stāstu varoņi pārstāv visdažādākos iedzīvotāju slāņus. O.Henrija stāstu spožā literārā tehnika apvienoiumā ar humora pārpilnību un iztēles bagātību, dzīves attēlojuma plašums un dziļums saistīs jaunos lasītājus.

Gausīgie ierāvēji — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Gausīgie ierāvēji», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Misis Kesidija aplika draudzenei roku.

— Ak tu nabadzīte! — viņa teica. — Bet katrai jau ne­var būt tāds vīrs kā Džeks. Ja visi būtu kā viņš, nelaimīgu laulību nebūtu. Tām neapmierinātajām sievām, par kurām dzird runājam, tik to vien vajadzētu kā vīru, kas reizi ne­dēļā, pārnācis mājās, sadotu viņām pa ribām un tad izpirktu savu vainu ar skūpstiem un šokolādes krēmu. Tas viņām padarītu dzīvi interesantāku. Man nepieciešams valdonīgs vīrs, kas tevi notēš, kad ir pielējies, un apmīļo, kad ir skaidrā. Pasargi mani no vīra, kam nav dūšas da­rīt ne vienu, ne otru. Misis Finka nopūtās.

Gaitenis pēkšņi piepildījās ar troksni. Durvis no mistera Kesidija spēriena atsprāga līdz galam vaļā. Rokas vi­ņam bija aizņemtas ar saiņiem. Meime metās vīram ap kaklu. Viņas veselajā acī spridzēja mīlas uguns, kas zvīļo maori meičas skatienā, kad viņa atgūst samaņu tā pie­lūdzēja būdā, kurš viņu ir apdullinājis un aizvilcis uz tu­rieni.

— Hallo, veco skuķēniņ! — misters Kesidijs sauca. Viņš nometa saiņus un, cieši apskāvis sievu, pacēla to gaisā. — Dabūju biļetes uz Bārnuma un Beilija cirku, un, ja tu pārrausi auklu vienam no tiem saiņiem, man šķiet, ka tu atradīsi to zīda blūzi... A, labvakar, misis Finka, es jūs sākumā nepamanīju. Kā tad sviežas vecajam Mar­tam?

— Paldies, mister Kesidij, viņam klājas ļoti labi, — misis Finka sacīja. — Un nu man jākāpj augšā. Marts drīz nāks mājās vakariņās. To piegrieztni, kas tev, Meim, vajadzīga, es nonesīšu rīt.

Misis Finka uzgāja savā dzīvoklī un apraudājās. Tas bija nenozīmīgs raudiens, viens no tiem, kas pazīstami tikai sievietei, raudiens bez kāda īpaša iemesla, pavisam bezjēdzīgs, pats nepastāvīgākais un bezcerīgākais visā bēdu repertuārā. Kādēļ Mārtiņš viņu nekad nav iekaustī­jis? Viņš taču bija tikpat liels un stiprs kā Džeks Kesidijs. Vai tad viņš itin nemaz nemīlēja savu sievu? Viņš nekad neķildojās; pārnācis mājās, viņš slaistījās nerunīgs, sa­īdzis un dīks. Viņš bija diezgan labs apgādnieks, tomēr nepiegrieza nekādu vērību tam, kas dzīvi dara pievil­cīgu.Misis Finkas sapņu kuģis bija nokļuvis bezvējā. Tā kap­teinis grozījās starp galdu un gultu. Ja vien viņš šad un tad būtu kaut sacēlis spuras, uzcirtis lūpu vai dūri un spē­ris savu kāju uz komandtiltiņa! Un viņa tā bija cerējusi kuģot tik patīkami, iegriežoties Svētlaimīgo salu ostās! Bet nu, lai mainītu metaforu, viņa bija gatava mest dvieli ringā, nogurusi no visiem tiem neinteresantajiem raun­diem ar savu treniņu partneri, pēc kuriem nebija palikusi pat neviena skrambiņa, ar ko palepoties. Kādu brītiņu viņa gandrīz ienīda Meimi — Meimi ar visiem viņas pušumiem un zilumiem un to dziedinātājām dāvanām un skūpstiem, viņas vētraino burājumu kopā ar kauslīgo, varmācīgo un mīlošo ģimenes kuģa stūrmani.Misters Finks pārnāca septiņos. Viņš bija piesūcies ar mājās tupēšanas lāstu. Viņa dabā nebija klīst vienam ārpus savas omulīgās mājas sienām. Viņš bija cilvēks, kas nekad nenokavējās, rāms kā anakonda, kas aprijusi savu upuri, un nekustīgs kā koks, kas guļ, kur nogāzies.

— Vai tev garšoja vakariņas, Mārt? — jautāja misis Finka, kas nebija taupījusi pūles, tās gatavojot.

— M... m... m... jā... ā... ā, — noņurdēja misters Finks.

— Pēc vakariņām viņš sadabūja avīzes. Viņš apsēdās lasīt tās, izāvies vienās zeķēs.

Kaut jel uzrastos kāds jauns Dante un apdziedātu pek­les kaktu, piemērotu cilvēkam, kas sēž mājās, izāvies vie­nās zeķēs. Māsas iekš pacietības, jūs, kas saistību vai pie­nākumu dēļ esat spējušas tās paciest, adītas no zīda, kok­vilnas, vilnas dzijas, dzīpariem vai smalkdzijas, — vai jauns dziedājums šeit nebūtu īsti vietā?

Nākamā diena bija Darba svētki. Starp diviem saullēk­tiem misteram Kesidijam un misteram Finkam nebija jā­iet uz darbu. Strādnieki, izcīnījuši pirmās uzvaras, ies svētku gājienā un citādi izrādīs savu prieku.

Misis Finka agri nonesa misis Kesidijas prasīto piegrieztni. Meimei mugurā bija jaunā zīda blūze. Pat viņas sadauzītā acs jaudāja izstarot svētku mirdzumu. Džeka nožēla tika nesusi taustāmus augļus, un šai dienai bija izstrādāta jautra programma ar parkiem, piknikiem un Pilzenes alu.

Pieaugoša sašutuma pilna greizsirdība sagrāba misis Finku, kad viņa kāpa augšup, atpakaļ uz savu dzīvokli. Ak, šī laimīgā Meime ar saviem zilumiem un steigšus tiem uzlikto dāvanbalzamu! Bet vai nu tai Meimei vien lai piederētu tas laimes monopols? Mārtiņš Finks, bez šau­bām, bija tikpat labs cilvēks kā Džeks Kesidijs. Vai tad viņa sievai vienmēr būtu jādzīvo bez kāviena un glāstiem? Piepeši misis Finkai galvā iešāvās spīdoša, elpu aizrau­joša doma. Viņa Meimei parādīs, ka arī citi vīri ir spējīgi laist darbā dūres un, kas zina, būt pēc tam tikpat maigi kā kurš katrs Džeks.Darba svētki Finkiem solijās būt tādi tikai vārda pēc. Iepriekšējā vakarā misis Finka tika iemērkusi virtuvē iebūvētajās tvertnēs divu nedēju veļu. Ar zeķēs ieautām kājām misters Finks sēdēja un lasīja avīzi. Tāda bija vi­ņiem paredzamo svinību gaita.

Sveloša skaudība iedegās misis Finkas sirdī un vēl kvēlāk uzliesmoja pārdroša apņemšanās. Ja jau vīrs viņai ne­sit — ja tiktāl viņš nepierāda savu vīrišķību, savas pirm­tiesības un savu ieinteresētību laulības dzīves darīšanās, tad viņš ir jāiekustina pildīt savu pienākumu.

Misters Finks aizkūpināja pīpi un ar zeķē ieautas kājas pirkstu vienā mierā berzēja otras potīti. Viņš atpūtās lau­lības ostā kā tīru tauku pika pudiņā. Sēdēt brīvā un ar iespiesta vārda palīdzību cita skatījumā apjozt visu pa­sauli, izbaudot mājīgumu, ko radīja sievas šļakstināšanās pa ziepjūdeni, — tā viņam bija augstākā svētlaime. Galvā viņam jau tā nebija daudz domu, taču mazāk par visu viņam prātā būtu ienācis sist sievu.Misis Finka atgrieza karstā ūdens krānu un ielika veļas dēli ziepju putās. No dzīvokļa stāvu zemāk atlidoja misis Kesidijas līksmie smiekli. Tie izklausījās kā ņirgas, lielī­šanās ar pašas laimi nenoslānītās laulenes priekšā stāvu augstāk. Tagad bija pienākusi misis Finkas reize.Pēkšņi viņa kā fūrija uzbruka lasīšanā iegrimušajam vīram.

— Tu slinkais slaists! — viņa tam uzkliedza. — Vai tad man tiešām būs pagalam jāsabendē savas rokas, maz­gājot un vergojot priekš tāda pretekļa kā tu? Kas tu galu galā tāds esi: vīrietis vai ķēķa suns?

Aiz pārsteiguma kā sastindzis, misters Finks ļāva laik­rakstam nokrist uz grīdas. Viņa baidījās, ka izaicinājums nav bijis pietiekami liels un viņš nesitīs. Viņa metās Mār­tiņam virsū un ar dūrē sažņaugtu roku nikni iezvēla vi­ņam pa seju. Tajā mirklī viņa sajuta sirdi ietrīcamies mīlestībā uz viņu, kādu nebija izjutusi jau labu laiku. Pa­rādi vīra dūšu, Mārtiņ Fink, un tu būsi valdnieks savā karalistē! Ak, kā Megijai tagad vajadzēja izjust Mārtiņa rokas smagumu — tikai tāpēc vien, lai redzētu, ka viņa tam kaut ko nozīmē, lai redzētu, ko viņa tam nozīmē!Misters Finks pielēca kājās; slaids Megijas otrās rokas vēziens no jauna ķēra viņa žokli. Viņa aizvēra acis tajā baismīgajā, taču lieglaimīgajā mirklī pirms gaidāmā bel­ziena — viņa čukstēja vīra vārdu, viņa tiecās pretim ilgotajam triecienam, izsalkusi pēc tā.

Dzīvoklī stāvu zemāk misters Kesidijs ar kaunīgu un nožēlas pilnu seju pūderēja Meimes aci, gatavodamies svētku izbraukumam. No dzīvokļa virs viņiem atlidoja spalga sievietes balss, blaukšķis, trokšņi, kādi rodas, klū­pot, grūstoties un apgāžoties krēslam, — nepārprotamas ģimenes ķildas skaņas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Gausīgie ierāvēji»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Gausīgie ierāvēji» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Gausīgie ierāvēji»

Обсуждение, отзывы о книге «Gausīgie ierāvēji» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x