O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Здесь есть возможность читать онлайн «O Henrijs - Gausīgie ierāvēji» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Юмористическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Gausīgie ierāvēji: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Gausīgie ierāvēji»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

O.Henrijs (1862—1910) — viens no izcilākajiem prozaiķiem ame­rikāņu literatūrā, īsā stāsta lielmeistars. Izlasē sakopoti līdz šim latviešu valodā neizdoti stāsti un gandrīz pilnībā iekļauts paša autora sastādītais krājums «Gausīgie ierāvēji», kas sasaucas ar šīs grāmatas nosaukumu. Stāstu varoņi pārstāv visdažādākos iedzīvotāju slāņus. O.Henrija stāstu spožā literārā tehnika apvienoiumā ar humora pārpilnību un iztēles bagātību, dzīves attēlojuma plašums un dziļums saistīs jaunos lasītājus.

Gausīgie ierāvēji — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Gausīgie ierāvēji», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Sems atslējās pret kādas mūra ēkas aso stūri. Viņam garām slīdēja tūkstošiem seju, un neviena no tām ne­pagriežas uz viņa pusi. Viņu sagrāba pēkšņas muļķīgas bailes, ka viņš ir miris un kļuvis par garu, ko nevar re­dzēt. Un tad lielpilsēta sita viņu ar vientulību.No ļaužu straumes iznira resns vīrs un pāris soļu at­statu apstājās gaidīt tramvaju. Sems pielavījās viņam blakām un, pārkliegdams burkšķi, bļāva viņam ausī: «Renkinsu suķi svēra stipri vien pulkāk par mūsējiem, tak zī­les tur pie šiem jau ar bija padevušās labu tiesu brangāk nekā pie mumsiem lejā...»

Resnais neuzkrītoši atvirzījās nost un, lai slēptu sa­traukumu, nopirka grauzdētus kastaņus.

Sems sajuta vajadzību pēc stiprākas lāsītes. Ielas viņā pusē cilvēki pa svārstdurvīm gāja iekšā un nāca ārā. Tām paveroties vienā vai otrā virzienā, uz īsu brītiņu kļuva redzams greznībā mirdzošs bārs. Atriebējs šķērsoja ielu un mēģināja iekļūt iekšā. Un atkal Māksla bija atmetusi apaļās līnijas. Sema pirksti neatrada ierasto roktura ripuļi — tie veltīgi slīdēja pa taisnstūrainu misiņa plāksni un pulētu ozolkoku, nesataustīdami neko kaut vai kniep­adatas galviņas lielumā, ko varētu satvert.

Apjucis, pietvīcis un dziji nelaimīgs viņš gāja projām no nelādzīgajām durvīm un apsēdās uz kāda pakāpiena. Robīnijkoka rundziņa pakutināja viņa ribas.

— Staigā vienu māju tālāk, — polismens sacīja. — Pie­tiekami ilgi te esi jau slaistījies.

Uz nākamā stūra Semam pie pašas auss atskanēja spalgs svilpiens. Viņš apsviedās un ieraudzīja drūma iz­skata ļaunu tēvaini glūnam uz viņu caur pieri pāri zemesriekstu kaudzei, sakrautai uz kaut kādas tvaikojo­šas ierīces. Viņš metās pāri ielai. Milzīga mašīna, kam priekšā nebija aizjūgti mūļi, baurodama kā vērsis un smakodama kā dūmojoša lampa, aizdžinkstēja garām, aiz­ķerdama viņa celi. Vieglais važonis iebelza viņam ar savu ratu rumbu un paskaidroja, ka laipni vārdi domāti lieto­šanai citos gadījumos. Kāds automobilists nikni šķindināja zvanu un pirmo reizi mūžā bija vienis pratis ar ormani. Liela auguma lēdija laistīga zīda ņieburā iedunkāja viņu ar elkoni mugurā, un kāds avīžu zēns bez sajūsmas ap­mētāja viņu ar banānu mizām, murminādams: «Man ne­maz nepatīk to darīt, bet ko gan par mani domātu, ja kāds redzētu, ka es palaižu garām tādu izdevību!»

Kels Hārkness, pabeidzis dienas darbu un nolicis pie vietas pajūgu, nogriezās gar tās ēkas aso malu, kura, pēc arhitektu drosmīgas ieceres, ir ieguvusi žiletes apveidu. Steidzīgu ļaužu pūlī trīs jardu atstatumā viņš pamanīja savu un visas savas dzimtas vienīgo dzīvo asinskārīgo un nesamierināmo ienaidnieku.Viņš spēji apstājās un, būdams neapbruņots un pēkšņi pārsteigts, mirkli sastomījās. Bet Sema Folvela asais kalnieša skatiens jau bija sazīmējis viņu.

Piepešs lēciens savirmoja gājēju straumi, un atskanēja sauciens Sema balsī:

— Sveiks, Kel! Sasodīti priecājos tevi redzēt!

Un Brodvejas, Piektās avēnijas un Divdesmit trešās ielas krustojumā Kamberlendu asinsatriebēji spieda viens otram roku.

Hārlemas traģēdija

Hārlema.

Misis Finka bija nokāpusi misis Kesidijas dzīvoklī stāvu zemāk.

— Nu, vai nav glīši? — misis Kesidija jautāja.

Ar lepnumu viņa pagrieza seju tā, lai viņas draudzene misis Finka varētu to apskatīt. Viena acs bija tikpat kā ciet, to apņēma iespaidīga zajgani mēļa blāva. Lūpa bija pārsista un drusku asiņoja, un kakla abās pusēs bija re­dzami sarkani pirkstu iespiedumi.

— Manam vīram pat prātā neienāktu nodarīt man kaut ko tādu, — slēpdama skaudību, sacīja misis Finka.

— Es negribētu tādu vīru, — misis Kesidija paziņoja, — kas mani neiemizotu vismaz reizi nedēļā. Tas rāda, ka viņš tevi tomēr par kaut ko tur. Vadzi, tā pēdējā porcija, ar ko Džeks mani pamieloja, nu gan nebija nekāda mazā! Man vēl tagad raibs metas gar acīm. Bet par to viņš, lai izlīdzinātu savu nodarījumu, visu atlikušo nedēļas daļu būs pats mīlīgākais vīrs visā pilsētā. Teātra biļetes un zīda blūze ir tas vismazākais, ko šī acs ir vērta.

— Man gan gribētos cerēt, — misis Finka sacīja, tēlo­dama pašapmierinātību, — ka misters Finks ir pārāk liels džentlmenis, lai vispār kādreiz paceltu pret mani roku.

— Ej nu ej, Megij, — misis Kesidija sacīja, smiedamās un darbodamās ar riekstu, — tu tikai esi greizsirdīga. Tavs vecais ir pārāk stings un gauss, lai tevi jebkad iekaustītu. Pārnācis mājās, viņš tik sēž un nodarbojas ar fizkultūru, cilādams laikrakstu, — nu, vai tā nav taisnība?

— Misters Finks, protams, izskata avīzes, kad pārnāk mājās, — galvu atmetusi, atzina misis Finka, — taču viņš, protams, tāpat vien sava prieka pēc nepataisa mani zilu un melnu — tas nu arī ir skaidrs.

Misis Kesidija iesmējās nodrošinātas un laimīgas precē­tas sievas apmierināto smieklu. Izskatīdamās kā Kornēlija, izrādot savas vērtslietas, viņa pavilka uz leju mājastērpa apkakli un atsedza vēl vienu kā dārgumu glabātu zilumu ar olīvkrāsas un oranžām malām — tagad jau gandrīz iz­zudušu zilumu, tomēr joprojām mīļā piemiņā turētu.

Misis Finka padevās. Pieklājīgas intereses izteiksmi viņas acīs nomainīja skaudīga apbrīna. Viņas ar misis Kesidiju, strādādamas vienā kartonāžas fabrikā, tika draudzējušās, iekams apprecējās pirms gada. Tagad viņa ar vīru aizņēma dzīvokli virs Meimes ģimenes mitekļa. Tā­dēļ ar Meimi viņa nevarēja celt degunu par augstu.

— Vai tad tev nesāp, kad šis tev ģērē ādu? — misis Finka ziņkārīgi jautāja.

— Un kā vēl! — misis Kesidija aiz sajūsmas iespiedzās soprānā. — Saki, vai tevi kādreiz ir aprakusi grūstoša ķieģeļu ēka? Nu, sajūta ir tieši tāda — gluži it kā tevi izraktu no drupām. Džeka belziens ar kreiso nozīmē divas teātra izrādes un jaunu modeļkurpju pāri, bet ar labo — nu, to par labu vērst var tikai izbrauciens uz Koniailendu un seši pāri zīda smalkdzijas ažūra zeķu.

— Bet par ko viņš tevi tā dauza? — plaši ieplestām acīm apvaicājās misis Finka.

— Dumiķe! — misis Kesidija iecietīgi sacīja. — Nu tak jau tāpēc, ka viņš ir pilnā. Tas parasti iekrīt sest­dienas vakaros.

— Bet kādu iemeslu tu viņam dod? — neatlaidās skaid­rības meklētāja.

— Kā, vai tad es neesmu viņam pielaulāta? Džeks pār­nāk mājās pietempies, un es tak esmu te, vai ne? Ko vēl citu viņam ir tiesības iekaustīt? Lai viņš man tik kaut reizīti pamēģina iekaustīt kādu citu! Dažkārt tas notiek tā­pēc, ka nav gatavas vakariņas, citkārt tāpēc, ka tās ir. Džekam jau nekāds īpašs iemesls nav vajadzīgs. Viņš tik plītē, līdz viņam ienāk prātā, ka ir precējies, un tad viņš taisās uz mājām un izmoka mani. Sestdienas vakaros es tik novācu pie malas mēbeles ar asiem stūriem, lai uz tiem nepārsistu galvu, kad viņš sāk uzdarboties. Viņam ir kreisais āķis, no kura dzird eņģeļus dziedam. Reizēm es ļaujos nokautēties jau pirmajā raundā, bet, kad man sagribas nedēļas gaitā aiziet kaut kur izpriecāties vai tikt pie kādas jaunas lupatas, es slienos atkal kājās pēc vēl viena mērciena. To es darīju arī vakarvakarā. Džeks zina, ka es jau veselu mēnesi dzenos pēc melnas zīda blūzes, un zila acs vien, manuprāt, priekš tās ir par maz. Zini ko, Meg, saderam uz saldējumu, ka šovakar viņš to at­nesīs.

Misis Finka iegrima dziļās pārdomās.

— Mans Mārtiņš, — viņa teica, — savu mūžu nav man sadevis pa ādu. Taisni tā kā tu, Meim, sacīji: viņš pārnāk sabozies, un viņam neatrodas ne pušplēsts vārdiņš, ko man pasacīt. Viņš nekad mani nekur neved. Viņš tup mā­jās kā pienaglots pie krēsla. Pirkt jau viņš pērk man vaja­dzīgās lietas, taču dara to tik īdzīgi, ka tās manās acīs zaudē katru vērtību.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Gausīgie ierāvēji»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Gausīgie ierāvēji» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Gausīgie ierāvēji»

Обсуждение, отзывы о книге «Gausīgie ierāvēji» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x