O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Marts ar Megiju sagājuši matos? — misters Kesidijs gudroja. — Nemaz nezināju, ka viņi ar kaut ko tādu vis­pār kādreiz būtu noņēmušies. Varbūt man uzšaut augšā un paskatīties, vai viņiem nav vajadzīgs šķīrējtiesnesis?

Viena misis Kesidijas acs vizēja kā dimants. Otra zai­goja vismaz kā perlamutrs.

— Ai, ai, — viņa sacīja maigi un bez kādas noteiktas nozīmes, kā jau sievietes palaikam mēdz izsaukties.

— Gribētos zināt, vai... nudien gribētos! Pagaidi, Džek, kamēr es uzkāpju un apskatos.

Viņa nesās augšup pa kāpnēm. Kad viņa sasniedza nā­kamā stāva gaiteni, pa sava dzīvokļa virtuves durvīm sa­tracināta izspruka misis Finka.

— Ak, Megij, — misis Kesidija iesaucās jūsmīgā čukstā, — saki, vai viņš tev ko darīja? Nu saki taču, vai viņš ko darīja?

Misis Finka pieskrēja pie draudzenes un, atspiedusi seju pret viņas plecu, bezcerīgi šņukstēja.

Misis Kesidija saņēma Megijas seju rokās un saudzīgi to pacēla. Asarām applūdusi, tā sarka un bālēja, taču tās samtainā, sārtbaltā, ar iederīgiem vasaras raibumiem no­sētā āda bija bez skrambiņas, nobrāzuma vai kāda cita bojājuma no savam pienākumam neuzticīgās mistera Finka dūres.

— Saki man, Megij, — Meime lūdzās, — citādi es pati ieiešu un dabūšu zināt. Kas jums tur īsti bija? Ko viņš tev darīja... vai viņš tev nodarīja pāri?

Misis Finkas seja no jauna izmisīgi noslīga pie drau­dzenes krūtīm.

— Dieva dēļ, never vaļā tās durvis, Meim! — viņa šņukstēja. — Un nekad nevienam nestāsti — nesaki to ne savam kreklam. Viņš... viņš nepiedūra man ne pirkstiņa, un viņš... ak dies... viņš mazgā veļu — viņš tur mazgā veļu!

Sarkanmatains, neskuvies un nevīžīgs cilvēks sēdēja šūpuļkrēslā pie loga. Viņš nupat bija aizkūpinājis pīpi un ar lielu labpatiku izpūta zilganus dūmu mākulus, Viņš tika novilcis zābakus un apāvis zilas, izbalējušas raupja auduma čības. Ar nelabojama dienas jaunumu dzērāja slimīgo interesi viņš tūļīgi atlocīja vakara avīzes lapas, kāri norīdams treknos, melnos virsrakstus, lai pēc tam uz­dzertu vieglākās, sīkākiem burtiem saliktās ziņas.

Blakustelpā kāda sieviete gatavoja vakariņas. Cepta speķa un verdošas kafijas izgarojumi sacentās ar rupji grieztās tabakas smaržu no vēlīnās pīpes.

Ārpusē bija viena no tām Ņujorkas austrumu rajona pārblīvētajām ielām, kurās, krēslai iestājoties, sātans at­ver savu aģitpunktu. Pamatīgs bērnu bars lēkāja, skraide­lēja un rotaļājās uz ielas. Vieni bija skrandaini, citi — tī­rās, baltās drēbītēs un ar lentītēm, vieni mežonīgi un ne­mierīgi kā jauni vanadzēni, citi maigām sejiņām un kaut­rīgi; pirmie izbrēca rupjus un piedauzīgus vārdus, otrie klausīdamies šausminājās, bet drīz pierada ne vien pie tiem — te bērni spēlējās netikuma mājokļa gaiteņos. Virs viņu rotaļlaukuma pastāvīgi lidinājās liels putns. Jokmīļi to pazina ar vārdu «stārķis». Taču Krististrīta iedzīvotāji bija labāki ornitologi. Viņi šo putnu sauca par grifu.

Maza gadus divpadsmit veca meitenīte bikli piegāja klāt vīrietim, kas lasīja un atpūtās pie loga, un sacīja:

— Papu, ja tu neesi pārāk noguris, uzspēlēsim dam­breti.

Neskūtais un nekārtīgais sarkanmatis, kas bez zābakiem sēdēja pie loga, saraucis pieri, atbildēja:

— Dambreti! Ko vēl ne! Tu, cilvēks, cauru dienu sūri grūti strādā, un nu pat mājās vairs nedrīkstēs drusciņ at­pūsties. Ej laukā un spēlējies ar citiem bērniem, cik uziet!

Sieviete, kas gatavoja azaidu, panācās pie durvīm.

— Džon, — viņa sacīja, — man nepatīk, ka Lizija spēlējas uz ielas. Tas, ko viņi tur iemācās, ne pie kā laba nenoved. Viņa visu dienu ir nodzīvojusi pa māju. Man gan liekas, ka tu būtu varējis atvēlēt viņai mazdrusciņ no sava laika un izklaidēt viņu, kad pārnāc no darba.

— Ja viņa grib izklaidēties, lai iet ārā un spēlējas kā visi citi, — neskūtais un nevīžīgais sarkanmatis sacīja, — un liek man mieru.

— Lai notiek, — Zeperis Malelijs sacīja. — Lieku piec­desmit dolārus pret divdesmit pieciem, ka uz deju vakaru es aiziešu ar Eniju. Naudu galdā!

Uguntiņas, kas zibsnīja Zepera acīs, vēstīja, ka viņš jūtas aizkaitināts un izaicināts. Viņš izvilka savu žūksni un noplakšķināja uz letes piecus desmitniekus. Tie trīs vai četri jaunie puiši, kas tādā veidā bija «noķerti», savu likmi iemaksāja krietni lēnāk. Bārmenis, visu atzīts de­rību šķīrējtiesnesis, paņēma naudu, rūpīgi to ietina, ar collu garu zīmuļa galu pierakstīja uz vīstokļa derību dalībniekus un iestūķēja to kases automāta vienā stūrī.

— Un pēc tam tu dabūsi redzēt nu tādu velnu, ka vai­rāk negribēsies, — jau priekšlaikus priecādamies, sacīja viens no derētājiem.

— Tā ir mana darīšana, — Zeperis bargi atcirta. — Maik, ielej visiem pa vienam!

Kad glāzes bija iztukšotas, Bērks, Zepera pudeles brālis, brīvdzērājs, līdzskrējējs, padomdevējs un lielvezīrs, izvilka viņu laukā un aizveda uz apavu spodrinātāja pajumi tur­pat pie krodziņa stūra, kur tika nokārtotas visas saviesīgā naktskluba oficiālās un svarīgās darīšanas. Kamēr Tomijs pulēja kluba prezidenta un sekretāra gaišās, dzeltenbrūnās kurpes — todien jau piekto reizi —, Bērks savam priekšniekam teica prātīgus vārdus.

— Tu, Zeperi, nepinies ar to blondīni, — viņš deva tam padomu, — citādi būs nepatikšanas. Par ko tu gribi pa­mest to savu skuķi? Kur tu vēl atradīsi otru tādu, kas būs tevī tā ieķērusies kā Liza. Viņa ir vērts veselu lērumu tādu Eniju.

— Es jau gan par to Eniju diezin kā vis nejūsmoju, — Zeperis sacīja, ļaudams nobirt cigaretes pelniem uz no­spodrinātās kurpes purngala un tad noslaucīdams to gar Tomija pleciem. — Bet es gribu dot Lizai mācību. Viņa mani uzskata par savu īpašumu. Liza ir izlielījusies, ka es neuzdrīkstos runāt ne ar vienu citu skuķi. Savā ziņā viņa jau nu gluži zemē metama nav. Tikai pēdējā laikā maķenīt par daudz dzer. Un mutē ar izlaidusies — lieto vārdus, kas lēdijai nepieklājas.

— Jūs esat saderināti, vai ne?

— Skaidrs. Nākamgad mēs varbūt apprecēsimies.

— Es redzēju, ar kādām pūlēm tu viņu piedabūji iz­dzert pirmo alus glāzi. Tas bija pirms diviem gadiem, kad viņa ar kailu galvu mēdza nākt uz Krististrīta stūra, lai satiktu tevi pēc vakariņām. Toreiz viņa bija pavisam lēns meitēns un bez sarkšanas nespēja pateikt ne vārdiņa.

— Tagad viņa reizēm ir īsta svilastīte, — Zeperis sa­cīja. — Neciešu greizsirdību. Lūk, tāpēc arī es uz deju vakaru iešu ar Eniju. Tas Lizu vedīs pie prāta.— Labāk gan tomēr drusciņ uzmanies, — Bērks no­beidza. — Ja Liza būtu mans skuķis un es būtu sadomājis ar kādu Eniju aizlaisties divatā pa kluso uz dančiem, man katrā ziņā prasītos pavilkt zem ballīšklozes bruņukreklu.

Liza klīda pa stārķa — grifa valstību. Ar savu melno acu ugunīgo, bet tukšo skatienu viņa nopētīja pretimnā­košo gājēju bariņus. Šad un tad viņa dungoja muļķīgu dziesmiņu atsevišķas taktis. Pa starpām viņa sakoda mazos, baltos zobus un caur tiem izgrūda sulīgus vārdus, ar kādiem iela bija bagātinājusi viņas valodu.Lizas svārki bija no zaļa zīda. Lielrūtaina, brūni sārta skotu auduma ņieburs viņai labi piegulēja un izskatījās gandrīz vai eleganti. Viņa valkāja gredzenu ar vairākiem milzīgiem mākslīgiem rubīniem un medaljonu, kas sudraba važiņas galā sitās gar viņas ceļiem. Nošķiebtu augst­papēžu kurpes bija izmītas un nepazina apavu krēmu. Vi­ņas cepuri diezin vai varētu iedabūt miltu tīnē.