O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Bet ko lai es iesāku? — Elsija jautāja. — Man nav ne māju, ne naudas. Man kaut kas ir jādara. Kādēļ es nedrīkstu pieņemt šīs laipnās lēdijas piedāvājumu?

— To es nezinu, — mis Tiklbauma atbildēja. — Tā ir mūsu Darba devēju atcelšanas komitejas darīšana. Mans pienākums ir tikai raudzīties, lai jūs nedabūtu vietu. Jūs man uzdosiet savu vārdu un adresi un katru ceturtdienu pieteiksieties pie mūsu sekretāres. Mums rindā ir pierak­stītas sešsimt meitenes, kam ar laiku tiks atļauts iestāties darbā, tiklīdz kādam no mūsu reģistrā ievestajiem, par piemērotiem atzītajiem darba devējiem, kuru skaits pat­laban sasniedz divdesmit septiņus, pagadīsies kāda brīva vieta. Katra mēneša trešajā svētdienā jūs tiekat gaidīta mūsu dievnamā uz lūgšanām, mūziku un limonādi.

Pateikusies mis Tiklbaumai par laikus no viņas saņemto brīdinājumu un padomu, Elsija steidzās projām. Galu galā rādījās, ka viņai tomēr būs jāmēģina atrast misteru Oteru.

Taču, nogājusi dažus kvartālus, viņa kāda saldumu vei­kala logā ieraudzīja sludinājumu «Vajadzīga kasiere». Iekšā viņa bija un pieteicās uz šo vietu, iepriekš ātri at­skatījusies pār plecu, lai pārliecinātos, vai strādāt neļāvēja nav viņai sekojusi.

Konditorejas īpašnieks bija labvēlīgs, pēc piparmētrām smaržojošs vecs vīrs, kas, diezgan pamatīgi iztaujājis Elsiju, nolēma, ka viņa ir tieši tāda meitene, kāda viņam bija nepieciešama. Savus pienākumus pildīt viņai vajadzēja sākt tūliņ, tādēļ Elsija ar pateicīgu sirdi vilka nost si­nepju krāsas mēteli un jau gatavojās apsēsties uz kasieres ķebļa.Bet, pirms viņa paguva to izdarīt, kārna lēdija ar tē­rauda acenēm un melniem cimdiem nostājās viņas priekšā, pavērsusi pret viņu garu pirkstu, un iesaucās: — Jaunava, atturieties!

Elsija atturējās.

— Vai jūs zināt, — melni tēraudainā lēdija sacīja, — ka, pieņemot šo vietu, jūs varat kļūt par iemeslu tam, ka jau šodien pat simts dzīvības neciešamās mokās iet bojā un tikpat daudz dvēseles pazušanā?

— Nē, nezinu, — Elsija teica izbiedētā balsī. — Kā tad es to varētu izdarīt?

— To izdarīs rums, — lēdija sacīja, — ruma dēmons. Vai jūs zināt, kāpēc tik daudz cilvēku dabū_ galu, kad teātrī izceļas ugunsgrēks? Konjaka konfekšu dēļ. Konjaka konfektēs slēpjas ruma dēmons. Mūsu sabiedrības dāmas izrādes laikā sēž teātros krietni apreibušas no šo ar kon­jaku pildīto saldumu ēšanas. Kad uguns velns tām gāžas virsū, tās nav spējīgas izglābties. Saldumu veikali ir sā­tana spirta brūži. Ja jūs palīdzat izplatīt šos mānīgos kā­rumus, jūs palīdzat iznīcināt savu līdzcilvēku miesas un dvēseles, pildīt cietumus, trako mājas un nespējnieku pat­versmes. Padomājiet par to, jauniete, iekams jūs pieskaraties naudai, par kuru tiek pārdotas konjaka konfektes.

— Apžēliņ! — Elsija apmulsusi iesaucās. — Es nezi­nāju, ka konjaka konfektēs ir rums. Bet man taču no kaut kā ir jādzīvo. Ko lai es iesāku?

— Atsakieties no tās vietas, — lēdija atbildēja, — un nāciet man līdzi. Es pateikšu, ko jums darīt.

Pēc tam kad Elsija bija pavēstījusi konditorejas īpaš­niekam, ka par kasieres darbu ir pārdomājusi, viņa uzvilka mēteli un izgāja lēdijai līdzi uz ietves, kuras malā gai­dīja smalks auto.

— Meklējiet kādu citu darbu, — melni tēraudainā lēdija sacīja, — un palīdziet iznīdēt daudzgalvaino ruma dē­monu. — Un viņa iekāpa automobilī un aizbrauca.

— Šķiet, ka tomēr neatliks nekas cits kā uzmeklēt mis­teru Oteru, — Elsija apbēdināta teica, nogriezdamās pa ielu uz leju. — Un žēl man jau arī ir, jo es daudz labprā­tāk izlauztu sev ceļu dzīvē pati bez citu palīdzības.

Četrpadsmitās ielas tuvumā Elsija pamanīja plakātu, piespraustu pie kādas vārtu ejas sienas, uz kura bija rakstīts: «Piecdesmit meitenes, prasmīgas šuvējas, stei­dzīgi vajadzīgas pie teātra kostīmiem. Laba izpeļņa.»

Viņa jau grasījās doties iekšā, kad nopietns, viscaur melnā tērpies vīrs uzlika viņai uz pleca roku.

— Mīļais bērns, — viņš sacīja, — es jūs ļoti lūdzu, ne­ejiet tajā velna ģērbtuvē.

— Ak tu debestiņ! — Elsija mazliet nepacietīgi iesau­cās. — Velns liekas sagrābis savā varā visus Ņujorkas uzņēmumus. Kas tad šim vainas?

— Šī ir tā vieta, — nopietnais vīrietis sacīja, — kur tiek gatavotas sātana regālijas, citiem vārdiem, kostīmi, ko valkā uz skatuves. Skatuve ir ceļš uz postu un iznī­cību. Vai jūs gribētu apdraudēt savu dvēseli, ļaujot izman­tot savu rokudarbu tā atbalstam? Vai jūs, mīļais bērns, maz zināt, kur nonāk aktieri un aktrises pēc tam, kad priekškars aiz viņiem nolaidies pēdējo reizi?

— Kā nu ne, — Elsija atbildēja. — Varietē. Bet vai jūs tiešām domājat, ka tas būtu nekrietni, ja es ar šūšanu nopelnītu druscītiņ naudas iztikai? Man pēc iespējas drī­zāk jādabū kāds darbs.

— Jūs tikai domājat par savu miesu taucēšanu! — iz­saucās cienījamais džentlmenis, paceldams rokas. — Es jūs, bērns, gauži lūdzu pagriezt muguru šim grēka un netaisnības perēklim.

— Bet no kā lai es dzīvoju? — Elsija jautāja. — Man jau nemaz tā netīk šūt tai muzikālajai komēdijai, ja tā ir tik slikta, kā jūs sakāt, bet man visādā ziņā ir jādabū kāda vieta.

— Tas kungs gādās, — nopietnais cilvēks sacīja. — Pa­grabā zem cigāru veikala blakus baznīcai katru svētdienu pēcpusdienā notiek bezmaksas bībeles stundas. Miers ar jums. Amen. Ardievu!

Elsija gāja savu ceļu. Drīz viņa nonāca rūpniecības rajonā, kur bija daudz fabriku. Pie lielas ķieģeļu ēkas bija zeltīta izkārtne «Pouzijs un Trimers. Mākslīgās pu­ķes». Zem tās uz nesen izstiepta audekla gabala bija la­sāmi šādi vārdi: «Vajadzīgas piecsimt mācekles. Jau sā­kumā laba alga. Pieteikties otrajā stāvā.»

Elsija devās uz durvīm, pie kurām bariņos bija sapul­cējušās savas divdesmit vai trīsdesmit meitenes. Kāda liela meiča ar melnu salmu cepuri, novilktu uz acīm, aizšķērsoja viņai ceļu.

— Ei tu, — meiča uzsauca, — vai tu taisies iet tur iekšā, lai dabūtu šanci?

— Jā, — Elsija atbildēja, — man ir vajadzīgs darbs.

— Neej nu vis, — meiča sacīja. — Es ir mūsu streik­laužu komitejas priekšsēdētāja. Mēs, četrsimt skuķi, ir izsviesti uz ielas tikai tāpēc vien, ka mēs prasījām pie­likt piecdesmit centus nedēļā pie algas, ledus ūdeni un lai meistars nodzen unsas. Tu ir pārāk glīšs skuķis, lai būtu streiklauzis. Vai tu negribētu mums palīdzēt, mē­ģinot atrast šanci kaut kur citur, jeb vai tev labāk patik­tos, lai tev samaitā ģīmīti?

— Es pamēģināšu kaut kur citur, — Elsija sacīja. Bezmērķīgi klīzdama austrumu virzienā, viņa nokļuva līdz Brodvejai, un tur viņai sirds salēcās, ieraugot iz­kārtni «Fokss un Oters», kas stiepās pāri visai kādas augstceltnes priekšpusei. Šķita, ka neredzams pavadonis būtu viņu aizvedis pie tās cauri visiem neauglīgo darba meklējumu sānceļiem. Viņa steidzās iekšā un ar kādu darbinieku iesūtīja misteram Oteram savu vārdu un viņas tēvam rakstīto vēstuli. Elsija nekavējoties tika ievesta viņa kabinetā.

Kad viņa ienāca, pie rakstāmgalda sēdošais misters Oters piecēlās un ar sirsnīgu viesmīlīga namatēva smaidu satvēra Elsijas abas rokas. Viņš bija patukls vīrs gan­drīz pusmūža gados ar iepliku galvu un zelta acenēm, pieklājīgs, labi ģērbies un starojošs.

— Redz tik, redz tik, tātad tā ir Bītija meitiņa! Jūsu tēvs bija viens no mūsu pašiem lietpratīgākajiem un vis­augstāk vērtētajiem meistariem. Viņš nekā nav atstājis? Redz tik, redz tik! Ceru, ka mēs vēl neesam aizmirsuši viņa uzticamo darbu. Esmu pārliecināts, ka mums patla­ban ir brīva manekenes vieta. O, tā ir viegla nodarbo­šanās — nekā nav vieglāka par to.