O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Vai tu tikies ar misteru Morganu? — es jautāju. — Cik viņš tev par to samaksāja?

Silvers apsēžas un niekojas ar galdauta bārkšu pušķi.

— Patiesību sakot, es misteru Morganu netiku redzē­jis, — viņš atbild, — jo misters Morgans jau veselu mē­nesi ir Eiropā. Taču man nedod mieru kas cits: tā pati bilde ir dabūjama kurā katrā universālveikalā par trim dolāriem četrdesmit astoņiem centiem ar visu ietvaru. Bet par ietvaru vienu pašu tur prasa trīsarpus dolārus — un to nu es nekādi nevaru saprast.

Pavasaris pamirkšķināja ar stiklainu skatekli žurnāla «Minerva» redaktoram Vestbrukam un noveda viņu no ceļa. Ieturējis pusdienas savā iemīļotajā stūrītī kādā Brodvejas viesnīcas restorānā, viņš devās atpakaļ uz redak­ciju, kad viņa kājas iepinās ziedonīgā draiskuļa cilpās. Citiem vārdiem sakot, viņš, iegriezies Divdesmit sestajā ielā austrumu virzienā, bez sarežģījumiem pārbrida sa­tiksmes līdzekļu pavasara palus Piektajā avēnijā un bez­mērķīgi klaiņoja pa plaukstošā Medisonskvēra celiņiem.

Rēnais gaiss un mazā parka iekārtojums — tā pamattonis, valdošais arī cilvēka un augu valsts radīšanas laikā, bija zaļš — gandrīz izraisīja idilliskas lauku ainavas ilūziju.

Dīgstošā zāle starp celiņiem bija apsūbējuša vara krāsā — indīgi zaļa, tā atsauca atmiņā to likteņa pa­bērnu baru, kuri vasarā un rudenī te naktīs bija atraduši patvērumu. Pumpuri, kas raisījās kokos, izskatījās kaut kā savādi pazīstami tiem, kuri iepazinuši botāniku no zivju ēdiena garnējuma četrdesmit centu pusdienās. De­besis virs galvas bija tajā gaišajā akvamarīna nokrāsā, ko salona dzejnieki izmanto par atskaņu vārdiem «pils», «sils» un «stils», Vienīgais dabiskais un izteiktais no visiem šeit redzamajiem ietonējumiem bija tas mānīgi zaļais, ar kādu te nesen bija tikuši atsvaidzināti soli, — kaut kas vidējs starp marinēta gurķa un pērn pirkta melna, impregnēta, garantēti neplūkoša lietusmēteļa krāsu pēc vienas sezonas. Taču lielpilsētā uzaugušā redaktora Vestbruka acīm šī ainava šķita īsts meistardarbs.

Un nu, neatkarīgi no tā, vai jūs piederat pie to eņģeļiem līdzīgo cilts, kuriem smalkjūtība ne visur ļauj ieiet, vai arī pie tiem otrajiem, kas bez apdomās speras tik iekšā, jums būs jāpiedalās īslaicīgā iebrukumā redaktora Vestbruka garīgajā pasaulē.

Redaktora Vestbruka dvēsele bija apmierināta un rimta. Viss «Minervas» aprīļa metiens bija ticis pārdots jau pirms mēneša desmitās dienas — pie tam kāds laikrakstu pārdevējs no Kiokakas bija atrakstījis, ka viņš būtu va­rējis pārdot vēl piecdesmit eksemplārus, ja vien viņam tie būtu bijuši. Žurnāla īpašnieki tika paaugstinājuši viņa (redaktora) algu; viņš tikko bija pieņēmis darbā un pār­vedis mājās nesen Ņujorkā iebraukušu virēju, īstu dār­gumu, kas baidījās no policistiem; un rīta avīzes bija iespiedušas bez saīsinājumiem runu, ko viņš bija teicis kādā izdevēju banketā. Turklāt viņa sirdī vēl arvien at­balsojās gaviļainās tās lieliskās dziesmas skaņas, ko viņa apburošā jaunā sieva tika viņam dziedājusi, pirms viņš torīt izgāja no sava dzīvokļa labā pilsētas rajonā. Pēdējā laikā viņa izrādīja jūsmīgu interesi par vokālo mākslu un jau agri sāka cītīgi vingrināties. Kad viņš sievai iz­teica atzinību par gūtajiem panākumiem balss izkopšanā, viņa aiz prieka par uzslavu vīru gandrīz nosmacēja sa­vos apkampienos. Un bez visa tā viņš vēl sajuta arī spē­cinošo, labdarīgo dziedēkli, ko doktors Ziedonis izdalīja, apstaigādams atspirgstošās pilsētas palātas.

Kamēr redaktors Vestbruks lodāja starp parka solu rindām (kas jau pildījās ar klaidoņiem un palaidnīgu bērnu pieskatītājiem), viņš sajuta, ka viņa piedurkne tiek satverta un nelaista vaļā. Domādams, ka viņu grasās apgrūtināt kāds ubags, viņš, sataisījis nelaipnu un no­raidošu sejas izteiksmi, pagriezās un ieraudzīja, ka viņu bija sagūstījis... Do... Seklfords Do, apdilis, gandrīz noskrandis; viņa citkārtējais smalkums aiz panīkuma ievilktajām dziļākajām līnijām tikpat kā nebija vairs sa­skatāms.

Kamēr redaktors atgūstas no pārsteiguma, varat iepazī­ties ar Do zibbiogrāfiju.

Viņš bija prozas rakstnieks un sens Vestbruka paziņa. Savā laikā viņi būtu varējuši saukties pat par tuviem draugiem. Toreiz Do turējās nauda un viņš dzīvoja pie­klājīgā īres namā netālu no Vestbruka. Abas ģimenes bieži gāja kopā uz teātri un viesībām. Misis Do un misis Vestbruka kļuva sirdsdraudzenes. Bet tad kādu dienu sīks astoņkāja tausteklis tāpat vien, joka pēc aprija Do kapi­tālu, un viņš pārvācās uz Gremersi parka apkārtni, kur par nieka naudu var sēdēt uz sava čemodāna zem astoņžuburu lustras pretī Karāra marmora kamīnam un no­skatīties peļu rotaļā uz grīdas. Do cerēja nopelnīt iztiku, nodarbojoties ar literatūru. Šad un tad viņš pārdeva kādu stāstu. Daudzus viņš iesniedza Vestbrukam. Vienu vai divus no tiem «Minerva» iespieda, pārējos atsūtīja atpa­kaļ. Katram atraidītajam manuskriptam Vestbruks pie­vienoja paša rūpīgi un pārdomāti uzrakstītu vēstuli, sīki aprādīdams iemeslus, kuru dēļ viņš to uzskata par nepie­ņemamu. Redaktoram Vestbrukam bija sava skaidra kon­cepcija par to, no kādām sastāvdaļām veidojas labs daiļ­darbs. Do atkal bija pašam sava. Misis Do prātu galveno­kārt nodarbināja sastāvdaļas tām trūcīgajām maltītēm, ko viņai ar lielām pūlēm izdevās sagādāt. Reiz Do viņai jūsmīgos vārdos klāstīja par dažu franču rakstnieku iz­cilību. Pusdienā ēdamā uz galda bija tik daudz, ka iz­salcis skolēns to būtu varējis notiesāt vienā paņēmienā, Do aizrādīja.

— Tas ir Mopasāna sacepums, — misis Do sacīja. — Var jau būt, ka tā nav nekāda īsta māksla, taču es patiešām vēlētos, kaut tu uzrakstītu piecēdienu pusdienām romānu turpinājumos Mariona Kroforda un desertam sonetu Ellas Vīleres Vilkoksas garā. Esmu izsalkusi.

Tikpat tālu no panākumiem Seklfords Do bija arī to­dien, kad viņš raustīja redaktora Vestbruka piedurkni Medisonskvērā. Tā bija viņu pirmā atkalredzēšanās vairāku mēnešu laikā.

— Kā, Sek, vai tu tas esi! — Vestbruks diezgan ne­veikli sacīja, jo šo jautājumu varēja attiecināt uz rakst­nieka pārvērtušos ārieni.

— Apsēdies uz brītiņu, — Do uzaicināja, vilkdams viņu aiz piedurknes. — Šeit ir mans kabinets. Uz tavējo es šādā izskatā nevaru aiziet. Nu apsēdies taču, tavu re­putāciju tas neapdraudēs. Tie applūkātie putniņi uz citiem soliem noturēs tevi par augstas klases kramplauzi. Viņi jau nezinās, ka tu esi tikai redaktors.

— Smēķēsi, Sek? — redaktors vaicāja, piesardzīgi no­slīgdams uz nāvējoši zaļā sola. Viņš, ja jau vispār pie­kāpās, vienmēr piekāpās izsmalcināti.

Do pakampa cigāru, kā zivju dzenis uzklūp asarim vai meiča metas uz šokolādes krēmu.

— Man ir tikai... — redaktors iesāka.

— Es jau zinu, tālāk vari neteikt, — Do sacīja. — Iedod man sērkociņus. Tev ir tikai desmit minūtes laika. Kā tev izdevās tikt garām manam durvju sargam un iekļūt manā darbistabā? Lūk, tur jau viņš iet, draudēdams ar rungu sunim, kas nav pratis izlasīt plāksnītes ar brīdinā­jumu «Staigāt pa zāli aizliegts».

— Kā veicas ar rakstīšanu? — redaktors apvaicājās.

— Paskaties uz mani, — Do sacīja, — un atbilde tev būs redzama. Nu nerādi taču tādu apmulsušu un laipnu, tomēr godīgu seju un neprasi man, kādēļ es nemeklēju vīnu darītavas aģenta vai kučiera vietu. Es cīnīšos līdz galam. Zinu, ka spēju uzrakstīt labus darbus, un es jūs, brāļus, piespiedīšu to atzīt. Es panākšu, lai jūs aizstājat vārdu «nožēlojam» ar «čeks», pirms vēl būšu ticis ar jums galā.