O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Sleitons par to bija pārliecināts. Un tovakar viņš aiz­veda mis Pafkinu uz teātri. Nākamajā vakarā viņš pansi­jas krēslainajā atpūtas istabā kaismīgi atzinās viņai mī­lestībā. Viņš dāsni citēja no «Mīla ir viss», un, kad bei­dza, uz viņa pleca gulēja mis Pafkinas galva, bet viņējā virpuļoja vīzijas par rakstnieka slavu.

Taču Sleitons neaprobežojās tikai ar mīlestības atklā­šanu. Šis, viņš pats sev sacīja, ir viņa dzīves pagrieziena punkts, un gluži kā zvērināts azartists viņš nezināja mēru. Ceturtdienas vakarā viņš ar mis Pafkinu aizgāja uz lielo baznīcu kvartāla vidū, un tur viņi salaulājās.

Drosmīgo Sleiton! Satobriāns šīs zemes gaitas nobeidza jumtistabiņā, Bairons lakstojās ap atraitni, Kītss nomira badā, Po jauca dzērienus, de Kvinsijs pīpēja opiju, Āds dzīvoja Čikāgā, Džeimss tur palika visu mūžu, Dikenss val­kāja baltas zeķes, de Mopasāns — trako kreklu, Toms Vots kļuva par populistu, Jeremija raudāja, un visi šie rakstnieki to darīja literatūras dēļ, taču tu pārspēji viņus visus — tu apņēmi sievu, lai nodrošinātu sev vietu Olimpā!

Piektdienas rītā misis Sleitona teica, ka iešot uz «Ģi­menes Pavarda» redakciju aiznest atpakaļ pāris manu­skriptu, ko šefs viņai iedevis izlasīt, un atlūgties no savas stenogrāfistes vietas.

Vai stāstos, ko tu taisies atdot, bija kaut kas tāds... ē... kas tev bija... ē... sevišķi pa prātam? — sirdij strauji pukstot, jautāja Sleitons.

Bija gan — vienā pastāsta, kas man tik varen pa­tika, — viņa sieva atbildēja. — Gadiem ilgi es neesmu lasījusi neko tādu, kas, pēc manām domām, būtu kaut pusē tik jauks — nu taisni kā no dzīves norakstīts.

Pēcpusdienā uz «Ģimenes Pavarda» redakciju aizstei­dzās Sleitons pats. Viņš juta, ka alga viņam ir tuvu. Ar «Ģimenes Pavardā» iespiestu pastāstu panākumi literatūrā neliks sevi ilgi gaidīt.

Redakcijas priekštelpā pie aizžogojuma viņam pretī pa­nācās izsūtāmais zēns. Parunāties ar pašu izdevēju ne­veiksmīgiem literātiem palaimējās tikai retos izņēmuma gadījumos.

Iekšķīgi sevi apsveikdams, Sleitons sirdī loloja lielisko cerību, ka, uzzinājis par viņa veiksmi, izsūtāmais zēns kļūs melns un maziņš.

Viņš apvaicājās par sava pastāsta likteni. Izsūtāmais zēns iegāja apmeklētājam nepieejamās telpās un atgriezās ar prāvu aploksni, biezāku nekā to spētu padarīt tūkstoš čeku.

— Šefs lika man jums pasacīt, ka viņš nožēlojot, — zēns pavēstīja, — bet jūsu manuskripts mūsu žurnālā ne­esot izmantojams.

Sleitons stāvēja kā apdullis. — Vai jūs nevarētu man pateikt, — viņš izstomīja, — vai mis Paf... tas ir, mana... es domāju, mis Pafkina... šorīt atnesa vai ne­atnesa pastāstu, kas viņai bija uzdots izlasīt?

— Skaidrs, ka atnesa, — izsūtāmais zēns prātīgi at­bildēja. — Es dzirdēju veco sakām, ka mis Pafkina to at­zinusi par baigi foršu. Tā nosaukums bija «Precības pengas pēc jeb Strādnieku meičas uzvara».

— Vadzi! — izsūtāmais zēns paļāvīgi teica. — Jūs tak Sauc Sleitons, vai ne? Liekas, es netīšām jums kaut ko sa­putroju. Šefs pirms pāris dienām man iedeva iznēsāt manuskriptus, un es sajaucu mis Pafkinai un sētniekam paredzētos. Ceru, ka jums tomēr tādēļ nav noticis nekas ļauns?

Un tad Sleitons ciešāk paskatījās uz atpakaļ saņemto rokrakstu un uz tā vāka zem nosaukuma «Mīla ir viss» ieraudzīja sētnieka anotāciju, uzskribelētu ar ogles gaba­liņu:

— Kad tevi nelabais!

Jau ilgi pirms ziedoni jauš truljūtīgais lauķis, ziņa, ka zālzaļā ziedoņa dieviete ieņēmusi savu troni, aizsniedz pilsētnieku. Akmens sienu ieskauts, viņš sēž pie brokastu galda, atver rīta laikrakstu un redz, ka avīžnieki krietni apsteigusi dabu.

Jo, ja agrāk mums par pavasari vēstīja mūsu pašu smalkākās izjūtas, tad tagad par to parūpējas «Associa­ted Press».

Pirmā sarkankrūtīša čivināšana Hekensekā, sulrites sā­kums kļavās Beningtonā, pūpolu parādīšanās vītolos gar Sirakjūsas galveno ielu, ķauķa pirmais čirpsts, Blūpointas austeru gulbja dziesma, ikgadējā viesuļvētra Sentluisā, Ņūdžersijas štata pilsētiņas Pomptonas pesimista pretīgā pinkšķēšana, pieradinātās meža zoss ar lauztu kāju kār­tējā ierašanās dīķī netālu no Bildžvoteras dzelzceļa mezgla, farmaceitiskās rūpniecības tresta nekrietnais mēģinājums paaugstināt hinīna cenas, ko pārstāvju palātā izjaucis kongresmenis Džinkss, pirmā augstā papele, kurā iespēris zibens, apstulbinot mūžīgos izbraucējus zaļumos, kas zem tās bija patvērušies no lietus, pirmā sprauga Alegeini upes ledus sastrēgumā, vijolīte, ko apsūnojušā dobē atradis avīzes līdzstrādnieks Raundkornersā, — tās ir asnu dzīšanas laika tuvošanās izpausmes, par kurām tiek telegrafēts uz zinīgajām pilsētām, kamēr zemnieks savos nomācošajos laukos vēl neredz nekā cita kā vienīgi ziemu.

Taču tās ir tikai pavasara ārējās izpausmes. Tā īstais jundītājs ir sirds. Kad Strefons meklē savu Hloju un Maiks — Megiju, tad ir atnācis ziedonis un apstiprināju­sies laikrakstu ziņa par miertiesneša Petigrū ganībās no­sisto piecas pēdas garo klaburčūsku.

Iekams bija uzplaukusi pirmā vijolīte, misters Pīterss, misters Kankarlejs un misters Kids sēdēja kopā Jūnjenskvērā uz sola un kala sazvērnieciskus plānus. Misters Pīterss bija šo slaistu d'Artanjans. Viņš bija pats apkaunojošākais, pats slinkākais, pats nožēlojamākais brū­nais traips uz parka jebkura sola zaļā fona. Bet tieši tobrīd viņš bija pats svarīgākais no šī trio.

Misteram Pītersam bija sieva. Nekad agrāk šis apstāk­lis netika atsaucies uz viņa attiecībām ar Kankariņu un Kidu. Taču todien tas viņam piešķīra īpašu nozīmību. Viņa draugi, paši paglābušies no laulības, bija izrādījuši no­slieci uzvilkt misteru Pītersu uz zoba par viņa neapdomīgo iebraukšanu šajos nemierīgajos ūdeņos. Bet nu viņi bei­dzot bija spiesti atzīt, ka viņš vai nu ir bijis apveltīts ar neiedomājamu tālredzību, vai arī ir gatavais laimes lutek­lis.

Jo misis Pītersai bija dolārs. Vesela dolāra banknote, īsta un pieņemama muitas, nodokļu un visu citu valsts nodevu samaksai. Kā šo dolāru dabūt savā īpašumā, bija jautājums, ko apsprieda trīs mūglīgie musketieri.

— Kā tu zini, ka tas bija dolārs? — jautāja Kankariņš, kuru summas iespaidīgums noskaņoja skeptiski.

Ogļu izvadātājs viņai to redzējis, — misters Pīterss sacīja. — Vakar viņa kaut kur bija aizgājusi izmazgāt veļu. Un paskat tik vien, ko viņa man iedeva brokastīs — doniņu maizes un krūzīti kafijas, kad pašai vesels dolārs mājā!

— Cik tas ir nekrietni! — Kankariņš sacīja.

— Kā būtu, ja mēs aizkāptu un iekaustītu viņu, iebāztu viņai mutē dvieli un nospertu to timpu? — Kids saniknots ierosināja. — Jums tak nav bail no viena sievišķa, vai ne?

— Viņa var laist vaļā bļaujamo, un mūs saņems ciet, — Kankariņš iebilda. — Nekas labs nav gaidāms, ja sievietei sadod pa ņuņņām ļaužu pilnā mājā.

— Džentlmeņi, — misters Pīterss stingri rūca caur sa­viem rūsganajiem rugājiem. — Neaizmirstiet, ka jūs runā­jat par manu sievu. Vīrietis, kas paceltu roku pret lēdiju, izņemot...

— Megvaiers, — Kankariņš uzsvērti sacīja, — ir iz­kāris paziņojumu par tumšo alu. Ja mums būtu dolārs, mēs varētu...

— Apklustiet! — misters Pīterss sacīja, aplaizīdams lūpas. — Mums, zēni, katrā ziņā kaut kā jātiek pie tās naudas zīmes. Vait' viss, kas ir sievas, nepieder vīram? Atstājiet to manā ziņā. Aiziešu uz māju un dabūšu. Pa­gaidiet mani tepat.