O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Morfīna pircējs klejo pa miglu un beidzot atrodas uz dzelzs tiltiņa, viena no tiem divdesmit vai nedaudz vairāk pilsētas centrā, zem kuriem tek nelielā līkločainā upe. Viņš atbalstās uz margām un elš, jo šeit migla ir sevišķi bieza un kā lielceļa laupītājs uzglūn, lai aizspiestu rīkli katram no Trim Tūkstošiem, kas velkas uz šo pusi. It kā atdarinot diloņslimnieka gārdzoņu, dzelzs tilta tērauda atsaites strinkšķ viņa klepus ritmā; šķiet, ka tās viņam sacītu: «Krikata krakš! Tāds nieka aukstumiņš vien ir, ser, drusku nejauks jau nu gan, taču mūsu upe tur bez vainas. Visā garumā lakmuspapīrs, ozons tīrs, un nekā cita. Krakata krikš!»

Vīrs no Memfisas beidzot atgūstas tiktāl, ka pamana desmit pēdu atstatumā kādu citu pret margām atspiedu­šos mētelī ģērbtu cilvēku, kam arī patlaban pāriet kāsa lēkme. Trīstūkstošnieku starpā pastāv brālība, kas atmetusi iepazīstināšanu un tamlīdzīgas liekas formalitātes. Klepus ir viņu vizītkarte, asiņošana — ieteikuma vēstule. Vīrs no Memfisas, kā jau vairāk atžirgušais, ierunājas pir­mais.

— Gudols, Memfisa... plaušu tuberkuloze .., domā­jams, pēdējā stadijā. — Trīstūkstošnieki taupa vārdus. Vārdi ir elpa, un elpa viņiem vajadzīga, lai izrakstītu če­kus ārstiem.

— Hērds, — izsēc otrs. — Hērds, no Tolīdo. Tolīdo, Ohaio štatā. Katarāls bronhīts. Vakars klāt — tā saka dakters. Saka, es dzīvošot četras nedēļas, ja uzvedīšoties... prātīgi. Vai jūs jau saņēmāt ceļazīmi uz kukaiņciemu?

— Mans dakteris, — Gudols no Memfisas mazliet lie­līgi saka, — dod man trīs mēnešus.

— O, — vīrs no Tolīdo iebilst, garos pārtraukumus savā runā aizpildīdams ar gārdzieniem. — Ir nu gan atradis starpību. Kāda nozīme mēnešiem! Savējo domāju... sarucināt līdz vienai nedēļai... un nolikt karoti... krato­ties karietē, nevis karsonī. Krogos gan kārtīgi kurnēs, kad es notirināšu kājas. Esmu tos diezgan bagātīgi atbalstījis, kopš uzņēmu... pašreizējo gaitu. Paklau, Gudol no Mem­fisas... ja jūsu dakters jums atmērījis tik maz dienu... kāpēc jūs neuztaisāt pamatīgu plostu... un — aiziet jū­riņā un pie velna... tikpat ātri un viegli kā es?

— Plostu, — saka Gudols kā cilvēks, kas apsver jaunu domu, — es neko tādu agrāk neesmu darījis. Es gudroju par pavisam citu paņēmienu, bet...

— Nāciet iesim, — vīrs no Ohaio uzaicina, — un ierau­sim kādu. Es to daru... jau divas dienas, bet tā elles... dzira vairs tā nededzina kā agrāk. Gudol no Memfisas, cik... reizes minūtē jūs ieelpojat?

— Divdesmit četras.

— Un kāda... temperatūra?

— Simts četri.

— Jūs to varat izdarīt divās dienās. Man tas prasīs... veselu nedēļu. Ieņemiet uz krūti, draugs Gudol... izbau­diet visu, ko varat; tad... aiziet pilnās burās uz viņpa­sauli, un jūs... ietaupāt pūles un izdevumus. Lai tad es palieku par pašu pēdējo... ja šajā kūrortā var izārstēt kaut ko citu... kā jūsu ūsas! Ēri ezera migla te apmaldītos divās minūtēs.

— Jūs teicāt kaut ko par iedzeršanu, — Gudols saka. Dažas minūtes vēlāk viņi ieņem vietas pie mirdzoša bāra un atmetas uz roku balsta. Bufetnieks — smagnējs, rūpīgi kopts gaišmatis — noliek viņiem priekšā dzērie­nus, uzreiz sapratis, ka apkalpo divus trīstūkstošniekus. Viņš ievēro, ka viens no viņiem ir labi ģērbies vīrs pusmūža gados ar grumbotu un iekritušu seju, otrs vēl ir tī­rais zēns un sastāv galvenokārt no acīm un mēteļa. Pras­mīgi noslēpdams neskaitāmu atkārtojumu radīto ne­patiku, dzērienu pasniedzējs sāk skandēt Santonas sani­tāro sāgu, — Mūsu pilsētas apstākļiem neparasti drēgns vakars, džentlmeņi. Neliela migliņa no mūsu upes, bet neko nekaitē. Tas ir atkārtoti pārbaudīts.

— Lai nolādēti tie jūsu lakmuspapīri, — gārdz vīrs no Tolīdo, — ar to es, protams... nedomāju apvainot perso­niski jūs. Par tiem mēs jau diezgan esam dzirdējuši arī agrāk. Manis pēc tie var kļūt sarkani, balti vai zili. Ja mums kaut kas vēl vispār ir vajadzīgs, tad vienīgi atkār­toti nobaudīt šo... viskiju. Vēlreiz to pašu. Par iepriek­šējo samaksāju es, Gudol no Memfisas.

Pudele visu laiku pārvietojas no viena pie otra un ne­kad nenozūd no letes. Bufetnieks redz divus novārgušus nāves kandidātus patērējam «Kentuki daiļavu» tādos daudzumos, kas nogāztu no kājām duci kovboju, taču vie­nīgā pārmaiņa šo abu uzvedībā ir skumji vērojoša interese par pudeles svārstībām. Tādēļ viņš jūtas spiests darīt viņus uzmanīgus uz iespējamām sekām.

— No tās jūsu tēvoča Marka Hanna ninnas, — vīrs no Tolīdo atcērt, — mēs jau nu gan nepietempsimies. Mēs esam tikuši... potēti ar viskiju... un zivju eļļu. Tas, no kā jūs nokļūtu policijas iecirknī... mums rada vienīgi s-s-slāpes. Korķējiet tik vaļā jaunu pudeli!

Mēģinājums dabūt šādā ceļā galu tāda bakstīšanās vien ir. Jāatrod kāds ātrāks paņēmiens. Viņi atstāj dzertuvi un no jauna ienirst miglā. Ietves ir tikai apmales pie ēku pa­matiem, ielas — auksta aiza, kuru kā pali piepilda blīvi garaiņi. Kaut kur tuvumā atrodas meksikāņu kvartāls. Plūzdami it kā pa vadiem, caur savilgušo gaisu izlaužas ģitāras strinkšķi un kādas senjoritas prātus jaucoša balss, kas dzied:

Dziesmas vārdus nesaprot neviens no viņiem — ne cil­vēks no Tolīdo, ne memfisietis, bet vārdiem jau dzīvē arī ir pats mazākais svars. Mūzika plosa aizmirstības meklē­tāju sirdis, urdīdama vīru no Tolīdo izgrūzt!

— Mani nabaga bērniņi... kā man gribētos zināt.,, dieva vārds, mister Gudol no Memfisas, par maz mēs iekampām to viskiju. Man, lūdzami, nekādu lēnu mūziku. Tā traucē atcerēties, ka jāaizmirst.

Te Hērds no Tolīdo izvelk pulksteni un saka:

— Esmu gan es gatavais draņķis! Vienpadsmitos man ir sarunāts izbrauciens ekipāžā uz Sanpedrospringsu. Pa­visam bija izgājis no prāta. Viens puisis no Ņujorkas, es un māsas Kastiljo, satikšanās pie Reingeldera dārza. Tas ņujorkietis gan ir laimes luteklis... viņam viena plauša pavisam vesela... izdzīvos vēl vismaz gadu. Un naudas ar papilnam. Viņš visiem izmaksā. Nevaru atļauties... palaist garām tādu padzīvi. Žēl, ka nevaru paņemt jūs līdzi. Palieciet sveiks, Gudol no Memfisas.

Viņš nogriežas gar stūri un aizlamzā, saraudams pazī­šanās saites tik viegli, kā to spēj tikai cilvēks, kura die­nas ir skaitītas, jo, kad nāve jau ir zobu galā, patmīlībai un savtībai iestājas ziedu laiks. Bet tad vīrs no Tolīdo vēl pavērsās atpakaļ un cauri miglai uzsauc palicējam: — Klau, Gudol no Memfisas! Ja jūs tur nokļūstat pirms manis, pasakiet viņiem, ka Hērds arī jau ir ceļā. Hērds no Tolīdo, Ohaio štatā.

Tā Gudola kārdinātājs pamet viņu. Jaunajam cilvēkam, kam par to maza bēda, uznāk klepus lēkme, un, atguvies no tās, viņš bezmērķīgi klīst pa ielu, kuras nosaukumu ne zina, ne arī izrāda par to kādu interesi. Pēc kāda lai­ciņa viņa uzmanību piesaista svārstdurvis, aiz kurām dzir­damas pūšamo un stīgu instrumentu mūzikas skaņas. Kad viņš nokļūst pie tām, divi vīrieši no ielas iet iekšā, un viņš tiem seko. Vispirms viņš nonāk tādā kā vestibilā, bagātīgi izrotātā ar palmām, kaktusiem un oleandriem. Pie maziem galdiņiem ar marmora virsu sēž daži cilvēki, kam viesmīļi nedzirdamiem soļiem pienes alu. Te visur valda tīrība, kār­tība un apvaldīta līksmība kā vācu izpriecu vietās. Pa labi kāpnes ved uz augšu. Pie uzejas stāvošs vīrs pa­stiepj roku. Gudols pasniedzas viņam pretī ar savējo, pilnu ar sudraba sīknaudas gabaliem, un vīrs izraugās vienu no tiem. Gudols uziet augšā un redz tur divas gale­rijas katrpus koncerta zālei, ko viņš tagad pamana lejā aiz priekštelpas, kurā bija ienācis vispirms. Galerijas ir sadalītas ložās vai kabīnēs, kas ar priekšā aizvilktiem mežģīņu aizkariem nodrošina iekšā sēdētājiem zināmu savrupību.