O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Bezmērķīgi kājodams pa eju līdzās šiem noslēpumaini nekautrīgajiem nodalījumiem, Gudols gandrīz apstājas, ieraudzījis kādā no tiem sēžam jaunu sievieti, vienu un domās nogrimušu. Jauniete pamana viņa tuvošanos. Smaids, kas uzplaiksni viņas sejā, spiež Gudolu palikt uz vietas, un tam sekojošais uzaicinājums ieiet liek viņam, kaut arī vilcinoties, ieņemt brīvo vietu ložā maza galdiņa pretējā pusē.

Gudolam ir tikai deviņpadsmit gadi. Dažus, ko drausmī­gais dievs Dilonis domā izdeldēt, viņš vispirms padara daiļus; un šis jauneklis ir viens no tiem. Seja viņam ir kā no vaska, un no draudīgās kvēles viņa vaigos uzplaukst satriecošs skaistums. Viņa acīs atspoguļojas baisma paredze, dzimusi no apziņas par nenovēršamu bojāeju. Un, tā kā cilvēkam nav ļauts nemaldīgi izdibināt savu likteni, viņam nenovēršami jānodreb katru reizi, kad tiek kaut ne­daudz pacelts plīvurs, kas to slēpj viņa skatienam.

Jaunā sieviete ir labi ģērbusies, viņai piemīt vārs, iz­teikti sievišķīgs skaistums — īsta Ievas pievilcība, un ne­maz nešķiet, ka tam varētu būt lemts kādreiz izgaist.

Gājieniem, ar kādiem viņi sasniedz labu saprašanos, nav būtiskas nozīmes; tie ir īsi un nelielā skaitā, kā jau tas pieklājas tādos apstākļos.Poga pie nodalījuma sienas tiek bieži laista darbā, un pēc tās padotā signāla viesmīlis iet un nāk.

Domīgās skaistules gaišo matu divas resnas pīnes no­karājas gandrīz līdz zemei; viņa ir cēlusies taisnā līnijā no Lorelejas. Par vīnu viņa negrib ne dzirdēt, tāpēc vies­mīlis atnes alu: putojošu, ledainu, zaļgani zeltainu. Or­ķestris uz estrādes spēlē «Ak, Reičel!». Jaunieši jau ir pa­guvuši daudz ko uzzināt viens par otru. Viņa jaunekli sauc par Volteru, un viņš meiteni uzrunā ar «mis Roza».

Gudolam atraisījusies mēle, un viņš izstāsta jaunietei visu par sevi un savām mājām Tenesī štatā: par veco, ozolu ieskauto, pīlāru balstīto dzīvojamo ēku, par staļļiem, medībām, par katru no saviem draugiem — līdz pat cālī­šiem un bukša krūmiem gar celiņiem. Par to, kā viņš iera­dies dienvidos, cerēdams, ka šejienes klimats viņu paglābs no pārmantotā ģimenes ienaidnieka. Visu par trijos mēne­šos pieredzēto kādā rančo: par briežu medībām, klaburčūskām un jautro dzīvi kovboju apmetnēs. Tad — kā viņš nokļuvis Santonā, kur no kāda ievērojama speciālista ap­linku ceļā uzzinājis, ka viņa mūža kalendārā droši vien nav atlikušas vairāk par divām lapām. Un beidzot par šo smacējošo, nāves bālo vakaru, kas atnācis, žņaugdams sa­placinājis viņa dūšu un izdzinis viņu ārā meklēt starp nomācošajām bangām patvēruma ostu.— Vēstule, ko ik nedēļas saņemu no mājām, šoreiz ne­pienāca, — viņš jaunietei stāstīja, — un mans noskaņo­jums bija diezgan drūms. Zināju, ka man tik un tā drīz būs jāmirst, un man bija apnicis gaidīt. Staigāju pa ielām un pirku morfīnu katrā aptiekā, kur vien man pār­deva kaut pāris tabletes. Savācu trīsdesmit sešas pa seš­padsmit miligramiem katrā un grasījos jau iet atpakaļ uz savu istabu, lai tās ieņemtu, kad uz kāda tilta satiku sa­vādu cilvēku, kas mani uzveda uz citām domām.Gudols ar knipi pasit pa galdu uz viņas pusi mazu papes kārbiņu. — Es tās visas saliku tur iekšā.

Mis Roza jau nebūtu sieviete, ja viņa neattaisītu tās vāciņu un, ieraugot nevainīga izskata tabletes, viņai pa kauliem neizskrietu vieglas tirpas. — Cik šausmīgi! Bet šīs mazās, baltās ripiņas — tās taču nevarētu nevienu no­nāvēt!

Varētu gan. Volters to noteikti zināja. Vairāk par pusgramu morfija! Pilnīgi pietiktu jau ar pusi no šī dau­dzuma.

Mis Roza pieprasa, lai viņai pastāsta par misteru Hērdu no Tolīdo, un tas tiek darīts. Viņa smejas kā sa­jūsmas pārņemts bērns. — Kāds jocīgs cilvēks! Bet nu es, Volter, gribētu dzirdēt kaut ko vairāk par jūsu mājām un māsām. Par Teksasu, tarantuliem un kovbojiem es jau zinu diezgan.

Pašreizējā noskaņojumā viņam šis temats ir īpaši tuvs, un viņš izklāsta par savām tēva mājām viņai visos sīku­mos tās mīļās atceres, kas viņam ar tām saistās un ar ko tik pārpilna no dzimtās puses atrautā jaunekļa sirds. Pie vienas no savām māsām, Elises, viņš atmiņās kavējas se­višķi labprāt.

— Viņa ir līdzīga jums, mis Roza, — viņš saka. — Var­būt ne gluži tik izskatīga, bet tikpat jauka un laba un...

— Lai nu paliek, Volter! — mis Roza saka. — Labāk runāsim par kaut ko citu.

Bet tad uz gaiteņa sienas krīt ēna, kurai klusiem soļiem seko tās īpašnieks — dūšīgs, smalki ģērbies vīrietis, kas uz mirkli apstājas pie aizkara un tad dodas tālāk. Pēc brī­tiņa ienāk viesmīlis ar vēsti: — Misters Roufs liek pa­teikt...

— Pasakiet Roufam, ka esmu aizņemta,— Nezinu, kāpēc tas tā, — Gudols no Memfisas saka, — bet es vairs nejūtos tik slikti kā iepriekš. Pirms stundas es vēlējos mirt, bet, kopš esmu saticis jūs, mis Roza, man tā gribētos dzīvot.

Jaunā sieviete aizvirpuļo galda otrā pusē, apliek jau­neklim roku ap kaklu un noskūpsta viņu uz vaiga.

— Jums tas arī ir jādara, mīļo zēn, — viņa saka. — Es zinu, kas pie tā bija vainīgs. Tas bija tas postīgais, miglai­nais laiks, kas vājināja jūsu drosmi un arī manējo — mazdrusciņ. Bet tagad paskatieties.

Viegli palēkdamās, viņa ir atvilkusi aizkarus. Pretī sienā ir logs — un tavu brīnumu! Migla ir izklīdusi. At­kal ir parādījies iecietīgais mēness, no jauna pārstaigā­dams debess bezgalību. Jumti, margas un torņu smailes ir pārklātas ar palsu perlamutru. Divās trijās vietās starp namiem labo slavu atguvušā upe atspoguļo nakts spīdekļa gaismu. Rīt ausīs spirdzinoša diena, dzidra un veiksmīga, — Runāt par nāvi, kad pasaule ir tik skaista! — mis Roza saka, uzlikdama viņam roku uz pleca. — Izdariet kaut ko man par prieku, Volter. Ejiet mājā atpūsties un sakāt: «Es gribu izveseļoties,» — un to tad arī izpildiet.

— Ja jau jūs to vēlaties, — zēns smaidīdams atbild, — es paklausīšu.

Viesmīlis atnes pilnas glāzes. Vai viņi zvanījuši? Nē, bet labi vien ir. Viņš varot atstāt. Ceļakājai. Mis Roza Uzsauc: — Uz jūsu veselības uzlabošanos, Volter! — Viņš atbild: — Uz mūsu nākamo tikšanos!

Viņa acis vairs neraugās tukšumā, bet ir vērstas uz nā­ves pretmetu. Šovakar viņš ir spēris kāju neatklātā zemē. Viņš ir pakļāvīgs un gatavs aiziet.

— Arlabvakar, — viņa saka.

— Es nekad nebiju skūpstījis nevienu citu meiteni, — viņš atzīstas, — kā tikai savas māsas.

— Jūs jau arī šoreiz to nedarījāt, — viņa smejas, — es noskūpstīju jūs — arlabvakar.

— Kad es jūs redzēšu atkal? — viņš neatlaižas.

— Jūs man apsolījāt iet uz mājām, — viņa sarauc pieri, — un izveseļoties. Varbūt mēs tiksimies visā drī­zumā. Arlabvakar.

Viņš vilcinās ar cepuri rokā. Jauniete plati pasmaida un vēlreiz noskūpsta viņu uz pieres. Ar skatienu pavadījusi jaunekli gaiteņa dziļumā, viņa par jaunu apsēžas pie galda.

Pa otram lāgam uz sienas krīt ēna. Šoreiz dūšīgais, klusi soļojošais vīrietis paver aizkarus un ielūkojas iekšā. Mis Rozas acis sastopas ar viņējām, un pusminūti ar šiem ieroču ieročiem tiek izcīnīta mēma divkauja. Tad dūšīgais vīrietis atlaiž aizkarus un aiziet savu ceļu.Orķestris pēkšņi pārtrauc spēlēt, un dzirdama kļūst paš­apzinīga balss skaļi runājam vienā no nodalījumiem kaut kur tālāk pa eju uz priekšu. Tur, bez šaubām, vietējais iedzīvotājs kavē laiku kādam no pilsētas viesiem, un mis Roza atslīgst krēslā un smaida par tiem nedaudzajiem vārdiem, kas atlido līdz viņas ausīm: