O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Divus mēnešus dzīve pierobežā ritēja mierīgi. Policijas jātnieki apātiski kvernēja nometnē. Un tad — par prieku bezdarbībā nīkstošajiem robežas sargiem — Sevastjano Saldars, bēdīgi slavens meksikāņu ļaundaris un lopuzaglis, ar savu bandu šķērsoja Riograndi un sāka pastrādāt savus posta darbus Teksasas pusē. Viss liecināja, ka Džimijam Heisam drīz vien radisies iespēja pierādīt, kāda viņš kaluma. Robežapsardzības policisti aizrautīgi jāja apgaitā, taču Saldara bandītiem bija rumaki gluži kā Lokinvaram, un noķert viņus bija grūti.

Kādu vakaru, saulei rietot, robežpolicisti pēc ilgāka jājiena bija apstājušies ieturēt vakariņas. Viņu zirgi elsdami stāvēja ar visiem segliem mugurā. Piepeši no biezokņa ap­metnei metās virsū Sevastjano Saldars ar savu bandu, ne­mitīgi šaudami ar seššāviņu revolveriem un kliegdami pilnā rīklē. Pārsteigums izdevās pamatīgs. Policijas jāt­nieki aizkaitināti lādējās un, pagrābuši vinčesteres, grasī­jās laist tās darbā, tomēr uzbrukums izrādījās tikai par vistīrāko ārišķīgu dižošanos meksikāņu garā. Pēc visai iespaidīgās parādes sirotāji, neganti aurodami, aizaujoja gar upi uz leju. Ielēkuši seglos, robežpolicisti dzinās vi­ņiem pakaļ, bet jau pēc nepilnām divām jūdzēm nodzītie kustoņi bija tiktāl pārguruši, ka leitnants Menings deva pavēli vajāšanu pārtraukt un atgriezties nometnē.

Tad atklājās, ka trūka Džimija Heisa. Kāds atcerējās ieraudzījis viņu skrienam pēc zirga, kad sākās uzbrukums, taču kopš tā brīža neviens viņu nebija redzējis ne acīs. Atausa rīts, bet no Džimija nebija ne miņas. Pieņemot, ka viņš varētu būt nogalināts vai ievainots, tika pārmeklēta tuvākā apkārtne, tomēr bez panākumiem. Tad policijas jāt­nieki devās pa Saldara bandas pēdām, taču tā šķita kā zemē ielīdusi. Menings nosprieda, ka lapsīgais meksikānis pēc teatrālajām atvadibām ticis pāri upei atpakaļ uz savu krastu. Un patiešām, turpmāk vairs nepienāca nekādas ziņas par viņa ļaundarībām.

Tas robežpolicistiem deva laiku aizmirst aizvainojumu, ko viņi izjuta. Kā jau teikts, robežapsardzības policijas jebkuras apakšvienības gods un lepnums ir tās katra at­sevišķa locekļa drosme. Un tagad viņi nodomāja, ka Džimijam Heisam no meksikāņu ložu džinkstoņas dūša sa­skrējusi papēžos. Cita izskaidrojuma nebija. Baks Deiviss turklāt vēl norādīja, ka pēc tam, kad Džimijs ticis redzēts skrienam pēc zirga, Saldara banda neesot raidījusi ne­vienu šāvienu. Tas izslēdza iespēju, ka viņš varētu būt no­šauts. Nē, viņš jau pirmajā sadursmē tika pametis kaujas lauku, un pēc tam viņam vairs atpakaļceļa nebija, jo viņš apzinājās, ka izturēt biedru nicinošos skatienus būs grū­tāk nekā daudzu pret sevi pavērstu šauteņu stobrus.Tādēļ robežapsardzības bataljona kapteiņa Makleina ro­tas leitnanta Meninga vads bija sadrūmis. Pirmo reizi bija tikusi apkaunota tā labā slava. Nekad visā robež­apsardzības dienesta vēsturē vēl neviens tā loceklis ne­bija izrādījies zaķapastala. Turklāt Džimijs Heiss visiem bija tā paticis, un tas stāvokli tikai vēl pasliktināja.

Pagāja dienas, nedējas un mēneši, un joprojām virs no­metnes kā tumšs mākonītis karājās nepiedodamas gļēvulī­bas traips.

Gandrīz gadu vēlāk — pēc tam kad bija nomainītas daudzas apmetņu vietas, nosargāts un aizstāvēts simtiem jūdžu robežas — leitnants Menings ar savu vadu gandrīz tajā pašā sastāvā tika sūtīts uz jaunu punktu tikai dažas jūdzes lejpus toreizējās apmetnes pie upes uzmanīt tur uzradušos kontrabandistus. Kādu pēcpusdienu, spraukda­mies caur līdzeno, biezi ar meskitkokiem apaugušo pie­krastes joslu, viņi izjāja dobuļainā, ar zāli apzēlušā kla­jumā. Tur viņu skatieniem atklājās vieta, kur bija norisi­nājusies neaprakstīta traģēdija.Kādā prāvā iedobē gulēja triju meksikāņu skeleti. To varēja noteikt vienīgi pēc viņu apģērba. Pats garākais no ģindeņiem kādreiz bija Sevastjano Saldars. Turpat, triju ložu caururbts, atradās viņa gar visu Riograndi izdaudzi­nātā galvas sega — lielais, krāšņais, ar zelta rotājumiem bagātīgi izgreznotais sombrero. Atbalstītas uz ieplakas malas, rūsēja sirotāju vinčesteres — visas trīs notēmētas uz vienu mērķi.

Robežpolicisti nojāja tā virzienā piecdesmit jardus. Tur, nelielā iedobumā, gulēja vēl kāds skelets, kura šautene bija pavērsta pret trim meksikāņiem. Kauja bija beigusies ar abpusēju iznīcību. Nekādu pieturas punktu, kas ļautu sazīmēt vientuļo karotāju, nebija. Viņa drēbes, cik nu tas vairs pēc dabas spēku iedarbības bija nosakāms, šķita tā­das, kādas būtu varējis valkāt kurš katrs lopkopis vai gans.

— Droši vien kāds kovbojs, — Menings sacīja, — kuru viņi pārsteiguši laukā vienu. Krietns puisis! Viņš tiem pa­rādījis, kā jākaujas īstam vīram, pirms tie pieveikuši viņu. Tad lūk, kāpēc vairāk nekas nebija dzirdams par donu Sevastjano! Un tad no kritušā karotāja laika apstākļu iedarbē cie­tušo drānu atliekām izlīda ragainā ķirzaka ar izbalējušu, sarkanu lenti ap kaklu un piemetās uz sava šīs zemes gai­tas sen izbeigušā saimnieka pleca. Bez vārdiem tā pa­vēstīja stāstu par vēl pulveri neodušo jaunekli un viņa straujo ābolaino aidinieku — kā viņi todien, vajādami meksikāņu sirotājus, apsteigusi visus savus biedrus un kā jaunais zēns gājis bojā, aizstāvēdams apakšvienības godu.

Jātnieku policijas robežapsardzības dienesta vads sa­slēdzās ciešāk kopā, un no visu lūpām vienlaicīgi izlauzās mežonīgs kliedziens. Šis jūtu izvirdums reizē bija bēru dziesma, atvainošanās, pēdējā goda parādīšana un gaviļaina uzvaras himna. Dīvains rekviēms, jūs teiktu, pie krituša biedra mirstīgajām atliekām, bet, ja Džimijs Heiss to būtu varējis dzirdēt, viņš saprastu.

Aptiekārs vērīgi ielūkojās bālajā, uzceltajā mēteļa ap­kaklē pa pusei paslēptajā sejā.

— Man gan lāgā negribētos jums vairāk pārdot. Pirms nepilnas stundas jūs pie manis jau iegādājāties duci morfīna tablešu.

— Pircējs gurdeni pasmaida. — Vainīgas ir jūsu līkumotās ielas. Man nebija nodoma iegriezties pie jums otru reizi, bet es, kā rādās, esmu apmaldījies. Lūdzu, atvainojiet.

Viņš uzslien apkakli vēl augstāk un lēnām dodas laukā. Zem kādas elektriskās spuldzes uz stūra viņš apstājas un, aizmirsis visu ap sevi, veikli kā žonglieris mētā trīs vai četras papes kārbiņas. — Trīsdesmit sešas, — viņš pats sev paziņo. — Atliku likām. — Jo tovakar pār Santonu gūlās pelēka migla, blāva briesmone, kas ikvienu no še­jienes viesiem sagrāba aiz rīkles. Bija aprēķināts, ka šajā pilsētā pārziemoja trīs tūkstoši slimnieku. Tie bija saradu­šies no tuvienes un tālienes, jo šeit, šauro ieliņu labirintā abpus upei, labpaticies piemist dievam Ozonam.

— Vistīrākais gaiss visā pasaulē, ser! Jūs varētu domāt, ka mūsu pilsētā, kurai cauri līkumo upe, plosās malārija, bet nekā, ser! Atkārtoti eksperimenti, ko veikuši tiklab federālās valdības, kā arī vietējie lietpratēji, rāda, ka mūsu gaiss nesatur nekādus kaitīgus piemaisījumus — tā sastāvā nav nekā cita, ser, kā vienīgi ozons, tīrs ozons. Pārbaude ar lakmusa papīru, izdarīta gar visu upi, rāda... bet jūs jau par visu to varat izlasīt prospektos; vai arī jebkurš santonietis jums to pateiks no galvas vārdu pa vārdam.

Klimatu mēs varam veidot paši, bet laiks mums jāņem par labu tāds, kāds tas ir. Santona tātad nav vainojama par to auksto, pelēko miglu, kas uznāca un skūpstīja šo triju tūkstošu lūpas un tad nodeva viņus sišanai krustā. To­nakt tuberkuli, kuru postījumus iegrožo cerība, savairojās. Tādēļ uz blāvās blīvas žņaudzīgajiem pirkstiem palika asiņainas pēdas. Daudzi no ozona pielūdzējiem tonakt izbeidza pretestību ienaidniekam, pagriezdami sejas pret sienu tajā mēmajā nošķiru vienaldzībā, kas tā biedē acu­lieciniekus. Hemorāģijas sarkanajā straumē aizpeldēja dažas dvēseles, atstādamas aiz sevis aizkustinoši izdēdēju­šas atdzisušu miesu kaudzītes, baltas un saltas kā pati migla. Viens otrs šo atmosfērisko parādību uzlūkoja par neaprakstāma prieka stariņu, atsūtītu, lai pačukstētu viņiem, kāda neiedomājama muļķība ir ievilkt plaušās dvašu tikai tāpēc vien, lai atkal to izelpotu, un tie izman­toja visu, kas vien varēja noderēt viņu ciešanu atvieglo­šanai: pistoles, gāzi vai labdarīgo sālsskābi.