O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Šie ieskati bija savākti no ļaužu runām un aculiecinieku stāstiem, bet Ajlīnai bija arī pašai savas teorijas. Jo se­višķi vienu no tām viņa neatlaidīgi centās mums iepotēt. Glaimi viņai derdzoties. Atklātība un godīgums vārdos un darbos, viņa paziņoja, esot tiklab vīrieša, kā sievietes gal­venās gara rotas. Ja vien viņa dienās vispār spēšot kādu iemīlēt, tad tikai šo īpašību dēļ.

— Man ir šausmīgi apnicis, — kādu vakaru, kad mēs, trīs meskita musketieri, bijām sanākuši mazajā viesistabā, viņa sacīja, — klausīties komplimentus, ko man saka par manu izskatu. Es zinu, ka neesmu skaista.

(Bads Kaningems vēlāk man stāstīja, ka viņš tik tikko nav nosaucis Ajlīnu par meli, kad viņa to teikusi.)

— Es esmu tikai necila vidējo rietumu meitene, — Aj­līna turpināja, — kas nevēlas neko vairāk kā būt vien­kārša un kārtīga un cenšas tēvam palīdzēt nopelnīt pieti­cīgu iztiku.

(Vecais Hinkls katru mēnesi nosūtīja uz kādu Sanantonio banku tūkstoš sudraba dolāru tīras peļņas.)

Bads grozījās krēslā un gumzīja malu savam sombrero, no kura viņš nebija piedabūjams šķirties. Viņš nebija pār­liecināts, vai viņa gribēja to, ko sacījās gribam, vai arī to, ko apzinājās pelnījusi. Dažs labs gudrāks ir vilcinājies pieņemt lēmumu. Bads izlēma.

— Mjā, mis Ajlīn, skaistums, kā varētu sacīt, vēl nav viss. Ar to es negribu teikt, ka jums nebūtu sava tiesa glīšas ārienes, tomēr pie jums es vienmēr vairāk par visu citu apbrīnoju to, cik jauki un mīlīgi jūs izturaties pret savu mammu un papu. Ikvienai, kas ir laba pret saviem vecākiem un ir puslīdz pieķērusies mājas dzīvei, nav katrā ziņā jābūt pārāk skaistai.

Ajlīna apveltīja viņu ar vienu no saviem vismīlīgāka­jiem smaidiem. — Paldies, mister Kaningem, — viņa teica. — Uzskatu to par vienu no jaukākajiem komplimen­tiem starp visiem tiem, kādi man sacīti ilgākā laikā. Daudz labprātāk es klausos tādu nekā runas par manām acīm un matiem. Priecājos, ka jūs man ticat, kad es saku, ka man netīk glaimi.

Nu mums bija skola rokā. Bads bija izspriedis pareizi. Džekss nebija skubināms. Viņš iekrita valodā nākamais.

— Skaidra lieta, mis Ajlīn, — viņš sacīja, — ne jau vienmēr tām glītajām ir tā lielākā piekrišana. Nu jūs, pro­tams, jau gan arī neizskatāties slikti, taču tas nav pats galvenais. Es reiz Dubjūkā pazinu meiču ar ģīmi kā kokosrieksts, kura uz stieņa spēja iztaisīt saulīti divreiz, nemainot rokas. Nu, bet citai ģīmītis varētu būt kā pats skaistākais Kalifornijas persiķis, un tomēr viņa ne par ko nedabūtu to gatavu. Esmu jau gan arī redzējis... ē... neglītākas par jums, mis Ajlīn, bet man pie jums vairāk patīk tā lietišķība, ar kādu jūs darāt visu. Miers un gud­rība — lūk, kas meičai nodrošina panākumus. Misters Hinkls man nesen pastāstīja, ka nevienam, kopš jūs sēžat kasē, nav izdevies jums iesmērēt viltotu naudu. Lūk, tādai ir jābūt meičai, kas mani pievelk.

Arī Džekss izpelnījās smaidu.

— Pateicos, mister Džeks, — Ajlīna sacīja. — Ja tik jūs zinātu, cik augstu es vērtēju ikvienu, kas ir vaļsirdīgs un neglaimo! Man tā apnikuši cilvēki, kas man stāsta, ka es esmu glīta. Pēc manām domām, visjaukākais ir tas, ka ir draugi, kas pasaka patiesību acīs.

Tad man likās, ka redzu Ajlīnas sejā gaidu pilnu iz­teiksmi, kad viņa man uzmeta skatienu. Mani s..grāba spēja, nevaldāma dziņa izaicināt likteni un pateikt viņai, ka no visiem ļ)ižā Meistara roku darinājumiem viņa ir pats lieliskākais, ka viņa ir nevainojama pērle, spoži tīra un skaidra melnu dubļu un smaragdkrāsas prēriju ietvarā, ka viņa ir... ir kaut kas vienreizējs; un, kas attiecas uz mani, — man nerūp, vai viņa pret saviem mīlošajiem vecākiem izturas nežēlīgi kā čūskas zobs un vai viņa prot atšķirt viltotu dolāru no iemauktu sprādzes, ja vien es drīkstētu teikt, slavēt, cildināt un pielūgt viņas nesalīdzi­nāmo un brīnišķīgo daiļumu.

Taču es atturējos. Baidījos no ļišķa likteņa. Pats savām acīm tiku redzējis viņas sajūsmu par Bada un Džeksa iz­manīgajiem un apdomīgajiem vārdiem. Nē! Mis Hinkla nebija ,no tām, ko var apmānīt ar glaimotāja cukuroto mēli. Tādēļ es stājos patiesīgo un godīgo rindās. Un tūliņ pat es kļuvu melīgs un didaktisks.

— Visos laikmetos, mis Hinkla, — es sacīju, — par spīti katra poēzijai un romantikai, sievietes intelekts ir ticis apbrīnots vairāk nekā skaistums. Pat pie pašas Kleopatras vīriešus vairāk valdzināja viņas karaliskais prāts nekā āriene.

— Nu, es domāju gan! — Ajlīna sacīja. — Esmu redzē­jusi viņas attēlus — diezin kas viņa jau arī nebija. Viņai bija šausmīgi garš deguns.

— Ja es drīkstētu tā izteikties, — es turpināju, — jūs, mis Ajlīn, man atgādināt Kleopatru.

— Mans deguns jau nu gan nav tik garš! — viņa sa­cīja, plaši ieplezdama acis un piedurdama šim izskatīga­jam vaibstam rādītājpirkstu ar bedrītēm.

— Es... ē... domāju, — es sacīju, — es to domāju attiecībā uz jūsu gara dāvanām.

— O! — viņa teica; un tad arī es dabūju savu smaidu gluži tāpat kā Bads un Džekss.

— Pateicos ikvienam no jums, — viņa sacīja ļoti, ļoti mīļi, — par to, ka bijāt tik vaļsirdīgi un godīgi pret mani. Es gribu, lai jūs tādi būtu vienmēr. Pasakiet tik man atklāti un patiesi, ko jūs domājat, un mēs visi būsim paši labākie draugi pasaulē. Un nu, tāpēc ka jūs esat bijuši pret mani tik krietni un tik labi saprotat, cik ļoti man nepatīk ļaudis, kas nedara neko citu kā tikai saka man pārspīlētus komplimentus, es jums mazliet padziedāšu un uzspēlēšu.

Mēs, protams, izteicām savu pateicību un prieku, taču mums vairāk būtu bijis pa prātam, ja Ajlīna būtu palikusi savā zemajā šūpuļkrēslā ar seju pret mums un ļāvusi mums nolūkoties uz viņu. Jo viņa pati nebija nekāda Ade­līna Pati — pat ne pašā pēdējā šīs primadonnas atvadu turnejā. Viņai bija sīka, dūdojoša ūbeles balstiņa, kas gandrīz spēja piepildīt viesistabu, kad durvis un logi bija aizvērti un Betija virtuvē nežvarkstināja plīts riņķus. Vi­ņai bija diapazons, ko es vērtēju tā ap septiņām collām uz klavierēm, un viņas pasāžas un trilleri izklausījās kā drēbju burbuļošana jūsu vecmāmiņas čuguna veļas grāpī. Jūs varat man ticēt, ka viņa bija skaista, ja jau mums šīs skaņas izklausījās kā mūzika.Ajlīnas muzikālā gaume bija universāla. Viņa mēdza izdziedāties cauri nošu kaudzei kreisajā pusē uz pianīna vāka, pārlikdama katru nobungāto kompozīciju Jabajā pusē. Nākamajā dienā viņa dziedāja no labās puses uz kreiso. Viņas mīļākie komponisti bija Mendelsons, Mūdijs un Senkijs. Pēc klausītāju lūguma viņa vienmēr pabeidza ar «Smaržīgās vijolītes» un «Kad lapas dzeltēt sāk».

Pulksten desmitos, beiguši ciemoties, mēs visi trīs pa­rasti aizgājām uz Džeksa mazo koka staciju un, apsēdu­šies uz platformas, šūpojām kājas un cits no cita mēģinā­jām izvilkt kādu pieturas punktu tam, uz kuru pusi šķiet tiecamies Ajlīnas simpātijas. Tā rīkojas sāncenši — viņi viens no otra nevairās un neskatās greizi cits uz citu; viņi satiekas, sarunājas un saprotas, cenzdamies ar diplomā­tiskām viltībām noteikt pretinieka spēkus.

Kādudien Palomā ieradās nezināms lielums — jauns advokāts, kurš tūliņ sāka iespaidīgi dižoties ar savu iz­kārtni un sevi pašu pa visu pilsētiņu. Viņu sauca K. Vinsents Vesijs. No pirmā acu uzmetiena kļuva redzams, ka viņš ir kādas dienvidrietumu juridiskās mācību iestādes šīgada absolvents. Viņa garie divrindu vizītsvārki, bikses ar gaišām svītrām, mīkstā, melnā platmale un cilpmezglā sasietā šaurā, baltā muslīna kaklasaite pavēstīja par to skaļāk, nekā iespētu jebkurš diploms. Vesijs bija Daniela Vebstera, Lorda Česterfīlda, Svīta Bruinmela un Mazā Džeka Hornera mistrojums. Viņa ierašanās veicināja Palomas izaugsmi. Nākamajā dienā pēc viņa atbraukšanas pilsētiņai iemērīja papildu platību un sadalīja to apbūves gabalos.