O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Ajlīna Hinkla!

Iespiests ir pareizi, jo pats savām acīm esmu redzējis viņu tā rakstām. To viņa, bez šaubām, ir darījusi pēc dzirdes, taču šī ortogrāfija viņai tik lieliski piestāvēja, ka pats Toms Mors (ja viņš būtu redzējis Ajlīnu) nebūtu pret to iebildis.

Ajlīna bija restorāna īpašnieku meita un pirmā kases dāma, kas iespiedusies teritorijā dienvidos no līnijas, kura novilkta no austrumiem uz rietumiem caur Galvestonu un Delrio. Viņa sēdēja uz augsta ķebļa neaptēstu priežu dēļu ložā — bet varbūt tas bija templis? — zem nojumes pie pašām virtuves durvīm. Viņai priekšā bija dzeloņstiepļu aizsargrežģis ar mazu lodziņu, pa kuru apmeklētāji pa­sniedza naudu. Dievs vien to zina, kam bija vajadzīga dzeloņstieple, jo ikviens vīrietis, kas šeit pusdienoja parī­ziešu gaumē, būtu gatavs atdot savu dzīvību viņas labā. Viņas pienākumi nebija grūti: katra maltīte maksāja vienu dolāru; apmeklētājs naudu ielika lodziņā, un viņa to paņēma.

Ķēros pie spalvas ar nodomu aprakstīt Ajlīnu Hinklu. Tomēr jūtos spiests ieteikt labāk jums pašam izlasīt Ed­munda Bērka grāmatu «Filozofisks pētījums par to, kā radušies mūsu priekšstati par cēlo un daiļo». Tas ir iz­smeļošs apcerējums, kurā pirmām kārtām aplūkoti sākot­nējie uzskati par skaistumu — šķiet, ka, pēc Bērka do­mām, tie bija apaļīgums un gludums. Tas ir labi pasacīts. Apaļīgumam piemīt neapšaubāma pievilcība; kas attiecas uz gludumu — jo vairāk sieviete apbružājas, jo glumāka viņa kļūst.

Ajlīna bija spilgti izteikts kombinēts augu valsts pro­dukts, kura īstumu garantēja Ādama grēkā krišanas gadā izdots likums par ambrozijas un Gileādas balzama tīrību. Ada un mati viņai bija gaiši, taču, lai radītu par viņu pa­reizu priekšstatu, būtu jāņem palīgā visas augļu kioskā sastopamās krāsas: zemeņu, persiku, ķiršu u. c. Viņas acis bija tālu viena no otras, un viņai piemita miers, kas iestā­jas pirms vētras, kura neuznāk. Bet man šķiet, ka, pūlo­ties aprakstīt daiļumu, vārdi būtu izšķiesti par velti (ne­atkarīgi no honorāra lieluma par katru). Skaistums, tāpat kā patika, «tik acīs dzimst». Ir trīs skaistuļu paveidi... man laikam bija ticis lemts kļūt par sludinātāju — es ne­kad nevaru noturēt stāsta pavedienu.

Pie pirmā pieder vasarraibumainā strupdegune, uz kuru jūs esat metis acis. Pie otrā — Moda Adamsa. Trešais sastāv no Bugero gleznās attēlotajām dāmām. Ajlīna Hinkla bija ceturtais. īstenās Dailes pilsētā viņa būtu tās galva. Parids nesvārstīdamies būtu viņai atdevis kaut tūkstoš zelta ābolu.Parīzes restorānam bija savs rādiuss. Taču pat ārpus tā dzīvojoši vīri jāja uz Palomu, lai izpelnītos Ajlīnas smaidus. Viņi tos arī dabūja. Viena maltīte — viens smaids — viens dolārs. Bet ar visu savu objektivitāti viņa pret trim saviem pielūdzējiem šķita noskaņota labvēlīgāk nekā pret pārējiem. Saskaņā ar pieklājības likumiem sevi es nosaukšu pēdējo.

Pirmais bija mākslīgs produkts, pazīstams kā Braians Džekss, — vārds un uzvārds acīmredzot bija tikuši ap­mainīti vietām. Džekss bija bruģētu lielpilsētu veidojums. Viņš bija mazs vīrelis, darināts no materiāla, kas atgādi­nāja elastīgu smilšakmeni. Mati viņam bija no ķieģeļiem celta kvēkeru saiešanas nama krāsā; viņa acis izskatījās kā divas dzērveņogas, mute līdzinājās spraugai zem uz­raksta «Vēstules iemest šeit».

Viņš pazina katru pilsētu no Bangoras līdz Sanfran­cisko, no turienes uz ziemeļiem līdz Portlendai, no turie­nes četrdesmit piecus grādus uz dienvidaustrumiem līdz norādītam punktam Floridā. Viņš bija apguvis jebkuru zi­nību novadu, amatu, spēli, tirdzniecības nozari, profesiju un sporta veidu, kādi vien pasaulē pastāv; kopš piecu gadu vecuma bijis klāt pie katra ievērojamāka avīzēs ap­rakstīta notikuma vai steidzies uz tā vietu. Varētu uzšķirt atlantu, uz labu laimi piedurt pirkstu kādas pilsētas no­saukumam, un, pirms to paspētu atkal aizvērt, Džekss pateiktu triju redzamu turienes iedzīvotāju priekšvārdus. Viņš runāja augstprātīgi un pat ar necieņu par Brodveju, Bīkonhilu, Mičigānu, Jūklidu, piektajām avēnijām un Sentluisas četriem tiesu namiem. Salīdzinājumā ar viņu kā kosmopolītu Mūžīgais žīds Ahasvērs būtu šķitis tīrais eremīts. Viņš bija iemācījies visu, ko vien pasaule bija spējīga viņam mācīt, un savu sveci viņš nebūt neturēja zem pūra.

Man tikpat maz kā jums patīk, ka atgādina Polloka «Laika gaitu»; taču katru reizi, kad es redzēju Džeksu, man ienāca prātā, kā šis dzejnieks aprakstījis kādu citu dzejnieku, vārdā Dž. G. Bairons, kurš «Dzert sāka agri, dzēra daudz un lieliem malkiem, kas slāpes dzesēt spētu miljoniem; tad slāpēs nomira, jo vairāk nebija ko dzert».To varēja attiecināt arī uz Džeksu, tikai viņš nenomira, bet nonāca Palomā, kas ir gandrīz tas pats. Viņš bija tele­grāfists un vienlaikus arī pasažieru un preču stacijas priekšnieks par septiņdesmit pieciem dolāriem mēnesī. Kā­pēc jauns cilvēks, kurš zināja visu un prata darīt visu, samierinājās ar šādu necilu vietiņu, to es nespēju apjēgt, kaut arī reiz viņš man lika saprast, ka ar to izdarot perso­nīgu pakalpojumu Dienvidu Klusā okeāna dzelzceļu sa­biedrības prezidentam un akcionāriem.

Pievienoju Džeksa aprakstam tikai vēl vienu rindu un tad nododu viņu jums. Viņš valkāja spilgti zilas drēbes, dzeltenas kurpes un cilpmezgla kaklasaiti, izgatavotu no tās pašas drānas kā krekls.

Mans otrais sāncensis bija Bads Kaningems, kas savas spējas lika lietā kādā rančo Palomas tuvumā, palīdzot pie­spiest nepakļāvīgos lopus turēties pieklājības un kārtības robežās. No visiem kovbojiem, ko es jebkad tiku sastapis ārpus teātra, Bads vienīgais atgādināja uz skatuves re­dzētos. Viņš nēsāja sombrero, ādas priekšvalku un mugur­pusē sasietu kaklautu.

Divas reizes nedēļā Bads atjāja no Valverdes rančo vakariņot Parīzes restorānā. Viņš jāja uz niķu pilna Kentuki zirga šausmīgi ātrā riksī un zem lielā meskitkoka pie zaru nojumes stūra apturēja savu lopiņu tik spēji, ka tā pakavi mālainajā zemē mēdza atstāt jardiem garas vagas.

Džekss un es, protams, bijām restorāna pastāvīgi ap­meklētāji.

Hinklu nama priekšējā telpa bija tik glīta viesistaba, cik vien tā varēja būt šajā piķim līdzīgo dubļu novadā. Tajā no vienas vietas atradās vītolkoka šūpuļkrēsli, pašadītas sedziņas, albumi un gliemežnīcas. Un vienā kaktā bija mazs pianīns.

Šeit Džekss, Bads un es — vai atkarībā no mūsu veik­smes dažreiz viens vai divi no mums — mēdzām sēdēt vakaros, kad apmeklētāju drūzma bija noplakusi, un «cie­moties» pie mis Hinklas.

Ajlīna bija meiča ar saviem uzskatiem. Viņa bija radita augstākām lietām (ja vien vispār var būt vēl kaut kas augstāks) nekā augu dienu iekasēt dolārus caur lodziņu dzeloņstiepļu aizžogojumā. Viņa bija lasījusi, klausīju­sies un domājusi. Mazāk godkārīgai meičai panākumu gū­šanai būtu pilnīgi pieticis jau tikai ar Ajlīnas skaistumu; taču viņai ar to vēl nebija gana — pacēlusies tam pāri, viņa juta nepieciešamību izveidot kaut ko līdzīgu salo­nam — vienīgo visā Palomā.

— Vai jūs nedomājat, ka Šekspīrs bija dižens rakst­nieks? — viņa mēdza jautāt, saraukdama savas izliektās uzacis tik jauki, ka pats nelaiķa Igneišiuss Donelli, ja vien viņš to būtu redzējis, diezin vai būtu spējis saglābt savu Bekona teoriju.

Ajlīna bija arī pārliecināta, ka Bostona ir kulturālāka par Čikāgu, ka Roza Bonēra bija viena no izcilākajām gleznotājām, ka rietumu štatu iedzīvotāji izturas dabiskāk un ir vaļsirdīgāki nekā ļaudis valsts austrumos, ka Lon­dona droši vien ir loti miglaina pilsēta un Kalifornija, cik noprotams, pavasari ir gluži piemīlīga. Un vēl daudzi citi viņas atzinumi rādīja, ka viņa neatpaliek no labākajiem pasaules domu paraugiem.