O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Bet,» es turpinu, «šajā gadījumā gluži par draudzību runāt nevar. Divpadsmit dolāru mēnesī ir nauda, ko maksā vienīgi paviršam paziņam. Un brūnās pupas ar kukurūzas plāceņiem es arī neuzskatu par pārtiku, no kuras drau­dzība varētu baroties. Esmu nabadzīgs,» es saku, «un Teksarkanā man ir māte, kas dzīvo atraitnēs. Melno Billu jūs atradīsiet,» es saku, «šajā mājā aizmigušu saliekamā gultā istabā pa labi. Viņš ir tas cilvēks, ko jūs meklējat, kā tas izriet no viņa vārdiem un mūsu sarunām. Viņš man savā ziņā bija draugs,» es paskaidroju, «un, ja es būtu tāds pats kā kādreiz, visa Gondolas raktuvju ieguve ne­būtu mani iekārdinājusi viņu nodot. Bet,» es saku, «puse no pupām, ko es saņēmu ik nedēļu, bija tārpaina, un mal­kas apmetnē arī nekad tā īsti nepietika. Ejot iekšā, džentl­meņi, labāk esiet piesardzīgi,» es saku. «Reizēm viņš lie­kas nepacietīgs, un, ja padomā, ar ko viņš pēdējā laikā ir nodarbojies, no viņa var sagaidīt skarbu rīcību, ja viņu negaidīti pārsteidz.»

Visa boga nokāpj no zirgiem, piesien tos, saved kaujas kārtibā savu apbruņojumu un uz pirkstu galiem ieiet ēkā. Un es sekoju kā Dalila, kad viņa nodeva Samsonu Filisti Ešu rokās.

Bogas vadonis sapurina Ogdenu un pamodina viņu. Un tad viņš pietrūkstas kājās, un viņu sagrābj vēl divi at­līdzības mednieki. Ar visu savu mazo augumu Ogdens to­mēr bija varen spēcīgs, un pretestība, ko viņš tiem izrāda, bija pats sekmīgākais viena vīra kautiņš pret pārspēku, kādu man bija gadījies redzēt.

«Ko tas nozīmē?» viņš jautā, kad uzbrucēji bija viņu pievārējuši.«Jūs esat mums rokā, mister, Melno Bili,» barvedis saka. «Tas ir viss.»«Tā ir kauna lieta,» H. Ogdens, vēl vairāk saniknots, saka.

«Tik tiešām, tāda tā bija,» miera un labas gribas nesējs saka. «Kanzasteksasietis lika jūs pilnīgi mierā, un pasta sūtījumu aiztikšana ir ar likumu aizliegta.»

Un viņš uzsēžas H. Ogdenam uz vēdera un pārmeklē viņa kabatas simptomātiski un rūpīgi.

«Par to jūs dabūsiet kārtīgi pasvīst,» Ogdens saka, svīzdams pats labu tiesu. «Varu pierādīt, kas es esmu.»

«Es arī,» barvedis saka, izņemdams no H. Ogdena svārku iekškabatas žūksnīti jaunu Espinozas pilsētas otrās nacionālbankas naudas zīmju. «Jūsu glīti iespiestā otr­dienas—piektdienas vizītkarte nevarētu apliecināt jūsu personifikāciju skaidrāk par šiten tām asignācijām. Tagad jūs varait slieties kājās un sagatavoties nākt mums līdzā, lai atbilstu par saviem grēkiem.»

H. Ogdens pieceļas un sakārto kaklasaiti. Pēc tam kad viņam atņemta tā nauda, viņš vairs neko nesaka.

«Glumi izdomāts,» šerifu priekšnieks ar apbrīnu saka, «nolīst te, kur reti ir dzirdama cilvēka roka. Tas bija pats āķīgākais slapsts, kādu es jebkad ir redzējis,» barvedis saka.

Viens no vīriem aiziet uz cirpšanas aploku un sadzenā otru ganu, kādu meksikāni, kuru sauc Džons Sellīzs, un viņš apseglo Ogdena zirgu, un šerifi visi sajāj viņam cieši apkārt ar šautenēm rokā, gatavi aizvest savu gūstekni uz pilsētu.

Pirms došanās ceļā Ogdens atstāj rančo Džona Sellīza ziņā un nodod viņam rīkojumus par cirpšanu gluži tā, it kā viņam būtu padomā pēc dažām dienām atgriezties. Un pāris stundas vēlāk varēja redzēt kādu Persivālu Senklēru, izbijušo Cikito rančo aitu ganu, ar simts deviņiem dolāriem — alga un asinsnauda — kabatā jājam uz cita minētajam rančo piederoša zirga dienvidu virzienā.

Sarkansejainais apklusa un ieklausījās. Tālumā starp zemajiem kalniem atskanēja svilpiens, vēstot par preču vilciena tuvošanos.

Resnais, noplukušais vīrs viņam blakus šņaukājās un purināja nesukāto galvu lēni un nosodoši.

— Kas ir, Snipij? — otrs jautāja. — Atkal uznācis drūmīgums?

— Nē, nav, — noplukušais sacīja, šņaukādamies no jauna. — Bet man netīk tava runa. Mēs ar tevi no reizes līdz reizei ir bijuši draugi piecpadsmit gadus, un es vēl nekad nezināju un nebiju dzirdējis, kad tu kādu būtu no­devis likuma rokās, nevienu kādu pašu. Un te bija cilvēks, pie kura galda tu esi ēdis un spēlējis kārtis — ja vien ka­zino var nosaukt par kāršu spēli. Un tomēr tu nodod viņu likuma rokās un ņemi par to naudu. Tas nu nekā neizska­tās pēc tevis, kad es saku!

— Šitas H. Ogdens, — turpināja sarkanvaidzis, — kā es to vēlāk dzirdēju, pieņēmis advokātu un ar alibi un ci­tām likumīgām formularitātēm pierādījis, ka viņš nav vai­nīgs. Viņam nenotika ne kaut kas ļauns. Viņš pret mani izturējās labvēlīgi, un man jau pašam arī nemaz nepatika uzrādīt viņu.

— Kā tas tur bija ar tām naudas zīmēm, ko atrada viņa kabatā? — noplukušais jautāja.

— Es tās tur ieliku, — sarkansejainais sacīja, — kamēr viņš gulēja, kad ieraudzīju piejājam tos gūstītājus. Es biju Melnais Bills. Uzmanies, Snipij, tur jau tas nāk. Mēs piemetīsimies uz buferiem, kamēr tas uzņems ūdeni.

Vienmēr esmu turējies pie pārliecības un laiku pa lai­kam izteicis to skaļi, ka sieviete nav nekāds noslēpums un vīrietis spēj viņu atšifrēt, izprast, izskaidrot, pakļaut sa­vai ietekmei un paredzēt viņas rīcību. To, ka viņa ir no­slēpums, lētticīgajam vīriešu dzimumam ir iestāstījusi viņa pati. Redzēsim, vai man ir taisnība vai nav. Kā agrākajos laikos žurnālā «Harper's Drawer» mēdza izteikties: «Sekojošais saistoši uzrakstītais stāsts ir par mis... misteru... misteru... un misteru...»«Bīskapu X un cienīgt...» mums vajadzēs izlaist, jo viņi šeit neiederas.

Tajās dienās Paloma bija jauna pilsētiņa pie Dienvidu Klusā okeāna dzelzceļa līnijas. Žurnālists, domādams par tās ātro augšanu, būtu to dēvējis par sēņu sugas pilsētu, bet tas nebūtu pareizi. Visā visumā Paloma piederēja pie piepju pasugas.

Vilciens tur apstājās pusdienlaikā, lai dotu lokomotīvei iespēju padzerties un pasažieriem — tiklab padzerties, kā paēst. Pilsētiņā bija no priežu baļķiem nesen celta vies­nīca, vilnas noliktava un kādi trīs duči vienkāršu dzīvo­jamo māju. Pārējais sastāvēja no teltīm, kovboju zirgiem, piķim līdzīgiem dubļiem un meskitkokiem; to visu ierobe­žoja apvārsnis. Paloma bija topoša pilsēta. Ēkas simboli­zēja ticību, teltis — cerību; vilciens, kas šeit pieturēja di­vas reizes dienā, nodrošinādams iespēju tikt no šejienes projām, teicami tika galā ar cilvēkmīlestības lomu.

Parīzes restorāns aizņēma pilsētiņas pašu dubļaināko vietu lietainā un siltāko — saulainā laikā. Tā īpašnieks, vadītājs un viesu apstrādātājs bija kāds ar vārdu Vecais Hinkls pazīstams pilsonis, kurš bija ieradies no Indiānas, lai šajā iebiezinātā piena un sorgo zemē tiktu pie turības.

Hinklu ģimene dzīvoja taisnstūrainā četristabu mājiņā, pārlaidus apšūtā ar nekrāsotiem dēļiem. Virtuves galā bija piebūvēta stabu balstīta nojume, pārsegta ar čaparala za­riem. Zem tās atradās galds un divi soli — vietējo amat­nieku darinājumi — katrs divdesmit pēdu garš. Šeit tika celta priekšā visa Parīzes restorāna azaida bagātība: jēra cepetis, sautēti āboli, vārītas pupas, sodas cepumi, tortvai-pudiņš un karsta kafija.

Hinklu mamma un kāda skatienam liegta apakšniece, kuru pēc dzirdes pazina kā Betiju, prezidēja pie pavarda. Pats Hinklu paps ar neveikliem, bet ugunsdrošiem pirkstiem pasniedza dedzinoši karstos ēdienus. Drūzmas stundās viesus apkalpot viņam palīdzēja kāds meksikāņu jaunek­lis, kurš starp maltītes sastāvdaļām tina un smēķēja ciga­retes. Kā jau tas Parīzes banketos parasts, saldāko es savā vārdu ēdienkartē atstāju pašās beigās.