O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Sāku laist tirgū tās aplamību un humora pērles, kurām būtu vajadzējis greznot vienīgi ģimenes svēto loku. Ar velnišķīgu viltību es rosināju sievu runāt. Nekā neno­jauzdama, viņa izlika savu sirdi uz delnas. Un es uz saltās, kliedzošās un prastās iespiedlapas padarīju to pie­ejamu atklātības nekautrīgajiem skatieniem.

Tad es, literārs Jūdass, skūpstīju un nodevu viņu. Par sudraba grašiem es ietērpu viņas saldos, man uzticētos noslēpumus krokbiksēs un ākstību kruzuļos un liku tiem dejot tirgus laukumā.

Dārgā Luīza! Naktīs, noliecies pār viņu kā nežēlīgs vilks pār kuslu jēriņu, es noklausījos pat viņas tik tikko sadzirdamos, miegā čukstus izrunātos vārdus, cerībā iegūt ierosmi nākamās dienas joku izmocībām. Taču arī tas vēl nav pats ļaunākais.

Kungs, stāvi man klāt! Pēc tam jau mani ilkņi dziļi iecirtās pat maniem bērniņiem pasprukušo izteicienu kaklā.

Gajs un Viola bija divi dzidri bērnišķīgu, dīvaini pievil­cīgu domu un spriedumu avotiņi. Bez pūlēm es atradu noietu šim humora paveidam un apgādāju ar to kāda žurnāla pastāvīgu nodaļu, kas saucās «Bērnam bērna valodiņa». Sāku pielavīties viņiem, kā indiānis pielavās antilopei. Mēdzu paslēpties aiz sofas, durvīm vai rāpot pagalmā starp krūmiem uz visām četrām, lai slepus no­klausītos mazuļu sarunas, kamēr viņi rotaļājās. Vienīgais, ar ko es atšķiros no harpijas, bija tas, ka es nepazinu sirdsapziņas pārmetumus.

Reiz, kad atkal cietu no ideju apsīkuma un manuskriptu vajadzēja nosūtīt jau nākamajā dienā, es, zinādams, ka bērni nodomājuši iet spēlēties sētā, tur ierakos kritušo lapu kaudzē. Neparko nevaru piespiest sevi ticēt, ka Gajs būtu pamanījis manu paslēptuvi, bet pat tādā gadījumā es negribētu nosodīt viņu par to, ka viņš, pielaidis lapām uguni, sabojāja manu jauno uzvalku un gandrīz kremēja savu tēvu.

Drīzumā mani paša bērni sāka bēgt no manis kā no mēra. Bieži, kad es kā grūtsirdīgs liķēdis žagos viņiem klāt, dzirdēju, ka mazuļi viens otram saka: «Paps nāk šurpu,» — un, savākuši savas rotaļlietas, viņi aizspruka uz kādu drošāku slāpstu. Tik zemu es biju kritis!

Materiālā ziņā man tomēr klājās labi. Iekams bija beidzies pirmais gads, es biju atlicinājis tūkstoš dolārus, un dzīves ērtības mēs sev netikām lieguši.

Bet par kādu maksu! Man nav gluži skaidrs, kas tas pārijs tāds īsti ir, taču ar visu savu būtību es atgādināju to, pēc kā tas izklausās. Man nebija vairs ne draugu, ne izklaidēšanās, ne dzīvesprieka. Bija tikusi upurēta manas ģimenes laime. Es biju kā bite, kura nekrietni izsūc medu no dzīves krāšņākajiem ziediem un no kuras bīstas un iz­vairās tās dzeloņa dēļ.

Vienu dienu kāds vīrs ar patīkamu un draudzīgu smaidu uzrunāja mani. Mēnešiem ilgi kaut kas tāds ne­bija gadījies. Gāju garām Pītera Hefelbauera apbedīša­nas birojam. Pīters stāvēja durvīs un sveicināja mani. Es apstājos, jo mana sirds savādi sažņaudzās no viņa sveiciena. Viņš aicināja mani iekšā.

Diena bija dzestra un lietaina. Mēs iegājām dibenistabā, kur mazā krāsniņā kurējās uguns. Ienāca pircējs, un Pīters uz brīdi atstāja mani vienu. Drīz es manīju, ka mani pārņem jauna sajūta — brīnišķīgs miers un labpatika; es apskatīju telpu. Tajā bija spožu palisandra koka zārku rindas, melni pārklāji, katafalki, spalvu slotiņas līķratiem, sēru lentes un viss cits, kas nepieciešams svinīgai bēru ceremonijai. Te valdīja miers, kārtība, klusums un mājoja nopietnas un cienīgas pārdomas. Šeit, pie dzīves robežas, bija stūrītis, no kura dvesmoja mūžīgās dusas dvaša.

Kad es te ienācu, pasaule ar visām tās nejēdzībām pa­lika aiz durvīm. Nejutu ne mazāko tieksmi izdabūt no šiem drūmajiem un iespaidīgajiem priekšmetiem ierosmi kādam jokam. Mans prāts šķita tīksmi atlaidies atpūtai uz guļasvietas, izklātas ar cildenām domām.

Pirms stundas ceturkšņa es vēl biju pagrimis humo­rists. Tagad es biju filozofs, pilns rāmuma un atvieglo­juma. Biju atradis patvērumu no humora, no neatlaidīgās dzīšanās pakaļ tramīgajai asprātībai, no pazemojošās no­kausētā joka vajāšanas, no apsviedīgās atjautības lenk­šanas bez apstājas.

Hefelbaueru pazinu ne visai labi. Kad viņš atgriezās, es ļāvu viņam runāt, nobažījies, ka viņš varētu izrādīties par disonējošu noti sava uzņēmuma daiļskanīgajā, sēru dziesmai līdzīgajā harmonijā.

Tomēr nē. Viņš tur patiešām iederējās. Aplaimots es izdvesu dziļu nopūtu. Man nebija zināms neviens cits cilvēks ar tik apbrīnojami garlaicīgu valodu kā Pīteram. Salīdzinājumā ar to Nāves jūra ir gatavais geizers. Ne­viena pati asprātības dzirkstele vai kaut tikai tās at­blāzma nesagandēja viņa vārdus. Nodrāztas frāzes, tikpat pliekanas un tādā pašā pārpilnībā kā kazenes, plūda no viņa lūpām, ar savu saturu satraukdamas ne vairāk kā pagājušās nedēļas telegrāfa lente, ritinoties no aparāta.

Mazliet trīcēdams, es izšāvu uz viņu vienu no saviem vis­trāpīgākajiem jokiem. Tas atsitās pret viņu kā pret bru­ņām un nokrita ar salauztu smaili. Kopš tā brīža es šo cilvēku mīlēju.

Divas vai trīs reizes nedēļā es mēdzu pievakarēs aiz­zagties pie Hefelbauera un tīksmināties par viņa dibenis­tabu. Tas bija mans vienīgais prieks. Sāku celties agri un strādāt sasteigti, lai vairāk laika varētu pavadīt savā miera ostā. Nekur citur es nevarēju atkratīties no para­duma izvilkt no apkārtējiem ideju humoristiskam sacerē­jumam. Jo, lai kā es arī nopūlētos, iegūt kaut ko piemē­rotu no Pītera nebija ne mazāko izredžu.

Šās ietekmes dēļ mans garastāvoklis sāka uzlaboties. Te es izbaudīju atpūtu no darba, kāda nepieciešama ikvie­nam. Pārsteidzu vienu vai otru no saviem agrākajiem draugiem, uzsmaidīdams viņiem un pasacīdams kādu jautru vārdu, kad redzējāmies uz ielas. Vairākas reizes es samulsināju savu ģimeni, atmaigdams tās klātbūtnē tiktāl, ka atļāvos izteikt kādu jocīgu piezīmi.

Humora lietuvēns bija jājis mani tik ilgi, ka savus vaļas brīžus es izmantoju ar tādu pašu aizrautību, ar kādu skolēns izmanto brīvdienas.

No tā sāka ciest mans darbs. Tas man vairs nebija tā mokošā nasta, kāds šķita agrāk. Strādādams pie sava galda, es bieži vien svilpoju un rakstīju daudz raitāk nekā pirms tam. Nepacietīgi paveicu savu darāmo, tikpat de­dzīgi tīkodams tikt projām uz savu atveldzējošo patvē­rumu kā žūpa uz dzertuvi.

Viena otra nemierīga stunda manai sievai pagāja ba­žīgos minējumos, kur es pavadu pēcpusdienas. Uzskatīju par labāku nestāstīt to viņai — sievietes jau tādas lietas nesaprot. Nabadzīte! Reiz viņa tādēļ satrūkās ne pa jo­kam.

Kādudien es pārnesu mājās sudrabotu zārka rokturi, ar ko noslogot savus papīrus, un jauku, pūkainu katafalka slotiņu putekļu noslaucīšanai no tiem.

Man varen patika redzēt šos priekšmetus uz sava rak­stāmgalda un domāt par iemīļoto dibenistabu tur, Hefel­bauera apbedīšanas birojā. Bet Luīza, ieraudzījusi tos, šausmās iespiedzās. Lai nomierinātu viņu, minēju no gaisa grābtu ieganstu, kam vajadzēja attaisnot to atra­šanos šeit, taču sievas acīs es izlasīju, ka neesmu viņu pārliecinājis un aizspriedums nav ticis pārvarēts. Tādēļ biju spiests šis lietas aizvākt, cik ātri vien varēju.

Vienudien Pīters Hefelbauers mani nostādīja tāda kār­dinājuma priekšā, ka man no sajūsmas aizrāvās elpa. Runādams kā allaž prātīgi un sausi, viņš man izrādīja sava uzņēmuma grāmatas un paskaidroja, ka viņa apgro­zījums un ienākumi strauji pieaugot. Tādēļ viņš esot no­domājis pieņemt līdzdalībnieku ar nelielu kapitālu. Labāk par kuru katru citu no saviem paziņām viņš gribētu mani. Kad es tajā pievakarē atvadījos no viņa, Pīteram palika mans, čeks par tiem tūkstoš dolāriem, ko tiku no­guldījis bankā, un es biju kļuvis viņa apbedīšanas biroja līdzīpašnieks.