O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Pilnīgi citāda ir rakstnieka attieksme pret «šīs pasaules varenajiem». Nepārprotama ir viņa paralēle starp laupī­tāju, kurš nošauj nozieguma līdzdalībnieku, lai nebūtu jādalās ar to laupījumā, un finansistu, kas izputina senu draugu, lai gūtu sev peļņu. Dzēlīga izsmiekla šaltis tiek vērstas pret miljonāra mēģinājumiem apklusināt savu sirdsapziņu ar liekulīgu labdarību. Vairākos stāstos autors atmasko šīs «filantropijas» īsto būtību — tā galu galā izrādās ienesīgs darījums. Tiklab universālveikalu īpaš­niekus, kas spiež pārdevējas strādāt par pieciem dolāriem nedēļā, kā arī naudīgus dīkdieņus, kuri cenšas viņas no­pirkt par bagātīgām vakariņām lepnā restorānā, trāpa skaudras satīras bultas. Tās neiet secen arī sīkākiem plēsoņām — mēbelēto istabu izīrētājām un pārējiem, kas iedzīvojas uz mazturīgu sieviešu un citu nemantīgo rēķina.

Lielu uzmanību O.Henrijs ir veltījis sievietes stā­voklim sabiedrībā un ģimenē, bet jo sevišķu viņa ievērību izpelnījies pārdevēju liktenis. Pārdevēju beztiesīgo stāvokli viņš iztirzājis vairākos stāstos tik pamatīgi, ka pateikt šajā jautājumā vēl kaut ko jaunu ir gandrīz neiespē­jami.

Lauku dzīvi O.Henrijs iepazina agrā jaunībā, kad visu mēdz redzēt daudz pievilcīgākā gaismā, turklāt būdams tolaik vairāk ciemiņš un vērotājs nekā darba darītājs, tādēļ viņš to idealizē un pretstata akmens džungļiem. Viņa uztverē laukos katru cilvēku vēl tur par cilvēku un vērtē pēc spējām, nevis pēc mantas. Savdabīgas ro­mantikas apdvests viņa rietumu stāstos parādās vien­kārša govju gana — kovboja darbs. Tomēr arī tajos ne­trūkst reālistiski attēlotu notikumu, spilgtu un spēcīgu raksturu, cildinājuma cilvēcībai, godīgumam, drosmei un viru draudzībai.

Dienvidamerikas stāstos, pie kuriem būtībā pieder arī jau minētais romāns «Kāposti un karaļi», rakstnieka uz­manības centrā izvirzās galvenokārt iebraucēji ziemeļamerikāņi — dažāda kalibra avantūristi, kuri tur no­darbojas ar tumšiem veikaliem, izpilda padomdevēju lomu vietējiem varasvīriem, organizē valsts apvērsumus un piegādā ieročus tiklab vienai, kā arī otrai pusei. Pašas «banānu republikas» ar to eksotiku un pamatiedzīvotā­jiem it kā noder tikai par fonu šo dēkaiņu izdarībām. Uzmanīgāk iedziļinoties, tomēr kļūst redzams, ka autora rīcību nenosaka apstākļu nepazīšana vai intereses trū­kums par turienes tautu dzīvi un problēmām. Gluži ot­rādi — tādā veidā viņš asāk izceļ un pasvītro, kas šajās zemēs ir patiesie saimnieki.

O.Henrija stāstu kompozīcija ir ne mazāk daudz­veidīga par to tematiku. Nereti viņš priekšplānā izvirza nevis tēloto personu, bet kādu neparastu un jocīgu at­gadījumu. Taču uzjautrinošais sižets viņam nav paš­mērķis, bet kalpo lasītāja uzmanības pievēršanai apstāk­ļiem, par kuru upuri kļuvis stāsta varonis. Reizēm noti­kuma gaitu izklāsta īpašs vēstītājs, runādams pirmajā personā. Dažkārt autors par ietvaru vienam stāstam iz­manto otru. Kādreiz — parasti stāstos ar lielu atmasko­tāju spēku — viņš tā nozīmīgāko daļu attēlo kā sapni, kuru izmanto, lai atklātu savu attieksmi pret kādu no­tikumu vai parādību. Taču tie nebūt nav visi rakstnieka kompozicionālie paņēmieni. Pats par sevi neviens no tiem pasaules literatūrā nav jauns. Autora nopelns ir tas, ka viņš tiem pratis piešķirt savu īpatnu, ohenrijisku svaigumu un nebijušu spožumu. Viņa darbu būtiska iezīme ir ne­gaidīts nobeigums. Rakstnieks it kā sacenšas atjautībā ar lasītāju, iedvešot viņam pārliecību, ka izdevies at­minēt noslēgumu, taču galu galā tas vienmēr izrādās necerēts, lai gan tādu iznākumu jau iepriekš sagatavojusi kāda neievērota vai līdz beidzamajam brīdim noklusēta detaļa. Bieži vien atrisinājums noskaidrojas tikai pēdējā teikumā. O.Henrijam parasti piedēvē «happy end» — amerikāņu žurnālu literatūrai tradicionālās laimīgās bei­gas. Tiesa, bez tām arī viņš nav izticis, tomēr tās nav viņa vienīgais un pat ne galvenais paņēmiens — šāds nobeigums ir tikai nelielai viņa. stāstu daļai. Nereti viņa darbiem ir traģisks noslēgums. Dažreiz tas ir optimistisks. Vairākos gadījumos autors punktu nepieliek pats, bet atstāj to lasītāja ziņā.O.Henrijs bieži izmanto bībeles tēlus un izteicienus, taču viņam tie noder par ērtu, tajā laikā ikvienam sa­protamu gleznainu valodas materiālu, un aiz tiem jūtams pieauguša cilvēka labsirdīgs smaids par bērnu, kas tic pasaciņām. $o sajūtu vēl pastiprina apstāklis, ka nereti viņš tos piemin vienā elpas vilcienā ar pasaku varoņiem. Ne mazāk autors ir iecienījis klasisko mitoloģiju, anglo­sakšu un citu tautu folkloru un literatūru, turklāt dažu labu reizi viņš uz to tēliem norāda netieši, ar pusvārdu, it kā garāmejot: viņš lāgiem izmanto tikai citāta, dzejas rindas, parunas vai sakāmvārda daļu, pārliecībā, ka lasī­tājs sapratīs līdz galam nepateikto. Tā mēdz sarunāties tuvi draugi, kuriem lieki vārdi nav nepieciešami. Tas vēl vairāk padziļina lasītājam jau ar pirmajiem stāstiem ra­dušos iespaidu, ka viņš sastapis senu, labu paziņu, ar kuru ir patīkami būt kopā.

Rakstnieks virtuozi pārvalda angļu literārās un sarunu valodas bagātībās ar visiem tās stiliem un noslāņojumiem. Viņš lieliski pārzina arī dažādo sabiedrisko gru­pējumu runas īpatnības un stāstos darbojošos personu profesionālo terminoloģiju, kas papildina un atdzīvina to raksturojumu un piešķir stāstījumam krāsainību un īpatnēju pievilcību. Angļu sinonīmiku un polisēmiju viņš izmanto vārdu spēlēm, panākot ievērojamu komisma efektu. Dažkārt tomēr rodas iespaids, ka tieksmei parotaļāties ar valodu autors nav spējis pretoties arī tekstā, kur kalambūrs vai aliterācija ne tikvien nekalpo nekādam nolūkam, bet liekas pat gluži nevietā. Daudzu viņa stāstu varoņu valoda ir piebārstīta ar aplam lieto­tiem un nepareizi izrunātiem svešvārdiem, turklāt tie bieži vien tiek jaukti ar līdzīgi skanošiem, bet pēc nozīmes atšķirīgiem internacionālismiem. Tas pats notiek ar ģeo­grāfiskiem nosaukumiem, rakstnieku vārdiem un darbu nosaukumiem, literatūras un mitoloģijas tēliem un da­žādiem tiem līdzīgiem vārdiem un jēdzieniem. Visu minēto iemeslu dēļ O.Henrija darbu atveide citā valodā ir ciets rieksts un nopietns pārbaudījums katram, kurš uzdrīkstas ķerties pie tās ar apņēmību neupurēt bez galējas nepie­ciešamības nekā no oriģināla krāsainības.

Daudziem O.Henrija stāstiem savu zīmogu ir uzspiedis laikmets, kurā tie sacerēti. Lai radītu jautrību laika­biedros, viņam reizēm pietika ar vienu vienīgu it kā garāmejot pateiktu sabiedrībā plaši pazīstama cilvēka vārdu, visiem zināma notikuma, apstākļa vai priekšmeta apzīmējumu, jo vērīgs lasītājs tūliņ saprata tā pieminē­šanas dziļāko jēgu. Tagad šādu vārdu lielākā tiesa neko vairs neizsaka pat mūsdienu amerikānim, nemaz jau ne­runājot par lasītājiem citās pasaules malās, un zaudētais efekts nav atgūstāms pat ar lappusēm gariem skaidro­jumiem. Vēl jo lielākā mērā tas attiecas uz literārajām parodijām, kas tik plaši izmantotas autora tekstā. Tomēr emocionālais pārdzīvojums, ko šī rakstnieka darbi iz­raisīja viņa dzīves laikā, nav mazinājies arī šodien. Bū­dams ne vien humorists, bet arī humānists. O.Henrijs mīlēja cilvēkus, un viņi to juta un jūt. Tādēļ ļaudis visā pasaulē mīlēja viņu un mīl vēl šodien. Sevišķi tuvi viņa stāsti vienmēr ir bijuši jaunatnei.

A.Dzenītis

O.Henrijs

THE COMPLETE WORKS OF O. HENRY