Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Mani ārkārtīgi pārsteidz deputātu kavēšanās. Kādi iemesli tos varēja aizkavēt? Vai patiesi Francija? Jā, tā ir visnelabvēlī­gākā valsts. Gāju uz pastu uzzināt, vai nav ieradušies Spānijas deputāti. Taču pastmeistars ir ārkārtīgi dumjš, neko nezina: nē, viņš teic, te nav nekādu spāņu deputātu, bet, ja vēlaties rakstīt vēstuli, mēs pieņemsim pēc noteiktā kursa. Velns rāvis! Kam tā vēstule? Vēstule ir blēņas. Vēstules raksta aptiekāri…

Un tā esmu Spānijā, un tas notika tik ātri, ka es tikko pa­guvu atjēgties. Šodien no rīta pie manis ieradās spāņu depu­tāti — un es kopā ar viņiem iesēdos karietē. Man likās dīvains neparastais ātrums. Mēs braucām tik ātri, ka pēc pusstundas sasniedzām Spānijas robežas. Kaut gan — tagad jau visā Eiropā ir čuguna ceļi un tvaikmašlnas brauc loti ātri. Dīvaina ir Spā­nijas zeme: kad mēs iegājām pirmajā istabā, es ieraudzīju daudz ļaužu ar noskūtām galvām. Tomēr es atjautu, ka tiem jābūt vai nu grandiem, vai zaldātiem, tāpēc ka tie skuj galvas. Ār­kārtīgi dīvaina man šķita valsts kanclera uzvešanās; viņš veda mani pie rokas un iegrūda nelielā istabā, teikdams: «Sēdi te, bet, ja tu sevi sauksi par karali Ferdinandu, tad es no tevis izdauzīšu šo patiku.» Taču es, zinādams, ka tas nav nekas cits kā kārdināšana, atbildēju noraidoši, par ko kanclers iebelza man ar rungu divas reizes pa muguru tik sāpīgi, ka es gan­drīz iebļāvos, tomēr noturējos, atcerējies, ka tas ir bruņinieku paradums, kad iestājas augstā kārtā, tāpēc ka Spānijā vēl šo­brīd ir dzīvi bruņinieku paradumi. Palicis viens, nolēmu nodar­boties ar valsts lietām. Atklāju, ka Ķīna un Spānija ir pilnīgi viena un tā pati zeme un tikai nezinātāji tās uzskata par dažā­dām valstīm. Iesaku visiem uz papīra tīši uzrakstīt — Spānija, tad iznāks Ķīna. Tomēr mani ļoti apbēdināja notikums, kas gaidāms rītdien. Rīt pulksten septiņos notiks dīvaina parādība: zeme uzsēdīsies uz mēness. Par to jau raksta arī slavenais angļu ķīmiķis Velingtons. Atzīstos, man nodrebēja sirds, kad iedomājos mēness neparasto maigumu un trauslumu. Mēnesi parasti taisa Hamburgā un taisa ļoti slikti. Brīnos, kāpēc Anglija tam nepievērš uzmanību. Mēnesi taisa klibs mucinieks, un re­dzams, šim muļķim nav nekādas jēgas par mēnesi. Viņš pielicis tam darvotu virvi un kādu daļu kokeļļas; un tāpēc pa visu zemi izplatījusies briesmīga smirdoņa, ka jāaizspiež deguns. Aiz to mēness ir tik trausla bumba, ka ļaudis tur nekādi nevar dzīvot, tur dzīvo tikai deguni. Un aiz šā iemesla mēs nevaram saredzēt savus degunus, jo tie visi atrodas uz mēness. Un, kad es iedomājos, ka zeme ir smaga viela un uzsēdusies miltos var samalt mūsu degunus, tad mani pārņēma tāds nemiers, ka es, uzvilcis zeķes un kurpes, steidzos uz valsts padomes zāli nolūkā izdot pavēli, lai policija nejauj zemei nosēsties uz mē­ness. Skūtie grandi, kurus es kuplā skaitā sastapu valsts pa­domes zālē, bija ļoti prātīgi, un, kad teicu: «Kungi, glābsim mēnesi, zeme grib uzsēsties tam virsū,» — visi tūliņ metās iz­pildīt manu patvaldniecisko pavēli un daudzi līda pa sienu augšā, lai aizsniegtu mēnesi, bet tai brīdī ienāca lielais kanc­lers. Viņu ieraudzījuši, visi pamuka. Es, karalis būdams, pa­liku viens pats. Taču kanclers, man par brīnumiem, iezvēla man ar rungu un iedzina mani istabā. Tāda vara Spānijā ir tautas ieražām!

Līdz pat šim laikam nevaru saprast, kas tā Spānija ir par zemi. Tautas paražas un galma etiķete pavisam neparasta. Ne­saprotu, nesaprotu, galīgi neko nesaprotu. Šodien noskuva man galvu, lai gan es brēcu, cik jaudas, ka negribu būt mūks. Ne­varu nemaz atcerēties, kas notika ar mani tad, kad sāka pilināt uz galvas aukstu ūdeni. Tādu elli vēl nekad neesmu izbaudījis. Biju gatavs sākt trakot, tā ka mani tikai ar pūlēm noturēja. Nepavisam nesaprotu šās dīvainās paražas nozīmi. Paraža ir muļķīga, nejēdzīga! Nesaprotu, cik gan neprātīgi var būt karaļi, kuri līdz šim to nav iznīcinājuši. Spriežot pēc visa, nojaušu:

vai tikai nebūšu nonācis inkvizīcijas rokās, un tas, kuru uz­skatīju par kancleru, vai tikai nav lielais inkvizitors. Tomēr nekādi nevaru saprast, kā varēja karali pakļaut inkvizīcijai. Tiesa gan, to varēja izdarīt Francija un it īpaši Polinjaks 1 . Ak, šis nekauņa Polinjaks! Nozvērējies man kaitēt lidz nāvei. Un nu vajā un vajā; bet es, drauģeļ, zinu, ka tevi vada anglis. Anglis ir liels politiķis. Viņš visur luncinās. Tas jau zināms visai pasaulei — kad Anglija šņauc tabaku, tad Francija šķauda.

Šodien lielais inkvizitors atnāca pie manis, taču es, jau tālumā izdzirdis viņa soļus, paslēpos zem krēsla. Ieraudzījis, ka manis nav, sāka saukt. Sākumā iekliedzās: «Popriščin!» Es ne vārda. Pēc tam: «Aksentij Ivanov! Titulārais padomnieki Muižniek!» — es klusēju. «Ferdinand VIII, Spānijas karali!» Gri­bēju pabāzt galvu, bet tad apdomājos: «Nē, brāl, nepiemānīsi! Pazīstam tevi: atkal man liesi aukstu ūdeni uz galvas.» Tomēr viņš mani pamanīja un ar rungu izdzina no krēslapakšas. Pār­lieku sāpīgi belž nolādētā nūja. Kaut gan par visu to mani atalgoja šodienas atklājums: uzzināju, ka ikvienam gailim ir Spānija, ka tā viņam atrodas zem spalvām. Taču lielais inkvi­zitors no manis aizgāja saniknots un draudēja ar nez kādu sodu. Taču es pilnīgi noniecināju viņa bezspēcīgās dusmas, zinādams, ka viņš darbojas kā mašīna, kā angļu ierocis.

Nē, man vairāk nav spēka paciest. Ak dievs! Ko viņi dara ar mani! Viņi lej man uz galvas aukstu ūdeni! Viņi nedzird, neredz, neklausa mani. Ko esmu viņiem izdarījis? Par ko viņi tā moka mani? Ko viņi grib no manis — nabaga? Ko varu viņiem dot? Man nekā nav. Man nav spēka, es nevaru panest visas viņu mocības, mana galva deg, un viss griežas acu priekšā. Glābiet mani! Ņemiet mani! Dodiet man strauju kā viesulis trij­jūgu! Sēdies, manu važon, skaniet, mani zvārguļi, lēkšojiet, zirgi, un aizraujiet mani no šis pasaules! Tālāk, tālāk, lai ne redzētu neko, neko! Lūk, debess mutuļo manā priekšā; zvaigznīte mirdz tālumā; mežs skrien pretī ar tumšiem kokiem un mēnesi; palsa migla klājas zem kājām; stiga skan miglā; vienā puse jūra, otrā pusē Itālija; lūk, kur redzamas jau krievu istab.is Vai tālumā tur nezilgmo mana māja? Vai mana māte nesēž pie loga? Māmulit, glāb savu nabaga dēlu! Nobirdini asaru uz viiji.i slimo galviņu! Paskaties, kā viņi to moka! Piespied pie sav.im krūtīm nabaga sērdieni! Nav viņam vietas pasaulē! Viņu vaj

' Polinjaks Zils (1780—1847) — franču reakcionārs politiskais darbinieks, kurš 1830. gadā, būdams premjerministrs, izdeva dekrētus par deputātu pa­lātas atlaišanu un preses brīvības atcelšanu.

1835

Ņevas prospekts. Tulk. M. Sūmane…………………………………… 5

Deguns. Tulk. M. Sūmane…………………………………………….. 35

Portrets. Tulk. M. Sūmane ……………………………………………. 57

Šinelis. Tulk. A. Ozola-Sakse ……………………………………… 101

Ārprātīgā piezīmes. Tulk. M. Sūmane……………………………… 129

Nikolajs Gogolis PĒTERBURGAS STĀSTI

Redaktore I. Bērzkalne. Māksi, redaktors A. Galeviuss. Tehn. redaktore L. Vaiilevska. Korektore B. Vārpa. Nodota salikianai 18. 10. 76. Parakstīta iespieianal 18. 02. 77. Formāts 60X84/16. Olseta papīrs 100 g. Balttkas garnitūra. Ofseta tehnikā. 8,83 uzsk. iespiedi.; 9.69 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Pašūt. N> 516. Maksā 1 rbl. 38 kap. Izdevniecība «Liesmai. 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ni 375/28310-D-616. Salikta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdev­niecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vie­nības gatvē II. Iespiesta LKP CK izdevniecības tipo­grāfijā, 226834 Rīgā, Balasta dambi 3.