Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Biju teātrī. Izrādīja krievu duraku Filatku. Loti smējos. Bija vēl kāda vodeviļa ar jocīgiem, visai brīvi uzrakstītiem panti­ņiem par kancelejistiem, īpaši par kādu kolēģiju reģistratoru,

tā ka es brīnījos, kā cenzūra tos izlaidusi cauri, bet par tirgo­ņiem runāja atklāti, ka tie krāpjot tautu un ka viņu dēliņi plosoties un lienot muižniekos. Par žurnālistiem arī bija visai smieklīga kupleja: ka tiem patīkot par visu gānīties un ka autors lūdzot, lai publika viņu aizstāv. Visai amizantas lugas tagad raksta sacerētāji. Man patīk apmeklēt teātrus. Tiklīdz sakrājas kāda kapeika, nekādi nenociešos neaizgājis. Bet, lūk, starp mūsējiem, starp ierēdņiem, ir tādi cūkas: neparko, ne­jēga, neies uz teātri, varbūt tikai gadījumā, ja par brīvu iedosi viņam biļeti. Kāda aktrise dziedāja ļoti jauki. Atcerējos viņu … ak nelietība! … Nekas, nekas … Klusums.

Pulksten astoņos devos uz departamentu. Nodaļas priekš­nieks sataisīja tādu seju, it kā neredzētu mani atnākam. Es tāpat izlikos, it kā starp mums nekas nebūtu. Pārskatīju un sa­līdzināju papīrus. Aizgāju pulksten četros. Gāju garām direk­tora dzīvoklim, bet neviena nemanīju. Pēc pusdienām lielāko­ties nogulēju gultā.

Šodien sēdēju mūsu direktora kabinetā, noasināju viņam divdesmit trīs spalvas un viņai, ai, ai!… viņas ekselencei četras spalvas. Viņam ļoti patīk, lai būtu vairāk spalvu. Uh! tam nu gan jābūt galvai! Vienmēr klusē, bet galvā, es domāju, visu pārliek. Vēlētos zināt, par ko viņš visvairāk domā, kas rosās šai galvā. Man gribētos tuvāk ieskatīties šo kungu dzīvē, pavērot visus šos mājienus un galma stiķus — kā viņi jūtas, ko dara savā sabiedrībā—, lūk, ko man gribētos uzzināt! Vairāk­kārt gribēju uzsākt sarunu ar viņa ekselenci, tikai, jupis rāvis, neparko mēle neklausa: to vien tik pasaku, ka auksti vai silti ārā, bet vairāk neko nevaru izsacīt. Gribētos man ieskatīties viesistabā, kur dažreiz redz atvērtas durvis uz vēl vienu istabu. Ak, cik grezns iekārtojums! Kādi spoguļi un porcelāni! Gribētos ieskatīties tai pusē, kur viņas ekselence, lūk, kur man gribē­tos ieskatīties: buduārā. — Kā tur stāv visas tās kārbiņas, pude­lītes un puķes tādas, ka bail uzpūst elpu; kā tur guļ viņas nosviestā kleita, kas vairāk līdzīga gaisam nekā tērpam. Gribē­tos ieskatīties guļamistabā.. . man domāt, tur nu gan ir brī­numi, man domāt, tur nu gan ir paradīze, kādas nav ne debe­sīs. Gribētu apskatīt to soliņu, uz kura viņa, no gultas ceļoties, liek savu kāju, kā uzvelk sniegbalto zeķi… ai, ai, ai! nekas, nekas … klusums.

Taču šodien man it kā atausa gaisma: atcerējos Ņevas pros­pektā dzirdēto divu šuneļu sarunu. «Labs ir,» klusībā nodomāju, «es tagad visu uzzināšu. Jādabū rokā vēstules, kuras rakstī­juši šie nejaukie šuneļi. Tur es noteikti ko uzzināšu.» Atzīstos, vienreiz es gandrīz piesaucu klāt Medži un teicu: «Paklau, Medži, mēs tagad esam vieni; ja gribi, ij durvis aiztaisīšu, tā ka neviens neredzēs, — pastāsti man visu — ko zini par jaun­kundzi, ko viņa dara, kā dzīvo? Nodievošos, ka nevienam ne­atstāstīšu.» Taču blēdīgais šunelis ierāva asti, savilkās čokurā un klusu izgāja pa durvīm, it kā neko nedzirdējis. Jau sen man bija aizdomas, ka suns daudz gudrāks par cilvēku; biju pat pārliecināts, ka tas var runāt, bet nedara to aiz spītības. Viņš ir pārlieku gudrs politiķis: visu pamana, nu, gluži visus cilvēka soļus. Nē, katrā ziņā rīt pat došos uz Zverkova namu, nopratināšu Fideli un, ja laimēsies, ievilkšu vēstules, kuras tai rakstījusi Medži.

Pulksten divos izgāju nolūkā katrā ziņā satikt Fideli un to izvaicāt. Ciest nevaru kāpostus, kuru smaka plūst no visām sīkbodītēm Pilsoņu ielā; turklāt pa māju vārtiem gāžas laukā tāda elles smirdoņa, ka es, degunu satvēris, lobu, ko kājas nes. Un nelietīgie amatnieki jau arī no savām darbnīcām salaiž tik biezus dūmus un kvēpus, ka smalkākam cilvēkam te pa­visam nav iespējams pastaigāties. Kad uzkāpu sestajā stāvā un piezvanīju, iznāca tāds paglīts skuķēns sīkiem vasaras raibu­miem klātu seju. Es viņu pazinu. Tā bija tā pati, kura gāja kopā ar večiņu. Viņa mazliet pietvīka, un es tūliņ nopratu: tu, mīļā, līgavaini tīko. «Ko vēlaties?» viņa jautāja. «Man vajag aprunāties ar jūsu šuneli.» Skuķēns bija pamuļķāks. Tūliņ re­dzēju, ka pamuļķāks. Šunelis tobrīd pieskrēja riedams; gribēju to satvert, bet, nelietis, bezmaz sagrāba manu degunu ar zo­biem. Tomēr kaktā es pamanīju viņas groziņu. Ahā, to tikai man vajag! Piegāju pie tā, parakņāju salmus un, sev par lieliem priekiem, izvilku žūksnīti mazu papīrīšu. Nejaukais šunelis, to pamanījis, tūliņ iekoda man ikros, bet, kad uzoda, ka esmu

paņēmis papīrus, sāka smilkstēt un luncināties, taču es teicu: «Nē, mijā, ardievu!» — un metos bēgt. Šķiet, meitene noturēja mani par jukušu, tāpēc ka nobijās pārlieku. Atnācis mājās, tūliņ gribēju ķerties pie darba un izskatīt vēstules, tāpēc ka sveču gaismā lāgā neredzu. Taču Mavra bija sadomājusi maz­gāt grīdu. Slm dumjajām sievietēm vienmēr nelaikā uznāk tlriguma joņi. Un tāpēc gāju pastaigāties un apdomāt šo gadī­jumu. Tagad beidzot es uzzināšu visu patiesību, domas un visus dzenuļus, tikšu beidzot pie saknes. Sls vēstules man visu at­klās. Suņi ir lieli gudrinieki, viņi zina visas politiskās attiecības, un tāpēc droši vien tur būs viss: būs gan portrets, gan viss par viru. Tur būs kaut kas ari par viņu, kura… nekas, klusums! Pievakarē atnācu mājās. Lielākoties nogulēju gultā.

Tagad ņemsim un paskatīsimies: vēstule diezgan skaidra. Tomēr rokrakstā it kā jaušams kaut kas sunisks. Palasīsim:

Mlļā Fidele! Nekādi nevaru pierast pie Tava mietpilsoniskā vārda. Vai tad nav varējuši iedot Tev labāku? Fidele, Roze — cik banāls tonis! Tomēr lai tas paliek. Ļoti priecājos, ka esam sadomājušas rakstīt viena otrai.

Vēstule uzrakstīta ļoti pareizi. Interpunkcija un pat «jaķ»' burts savā vietā. Nu, šitā nemaz neuzrakstīs mūsu nodaļas priekšnieks, lai gan stāsta, ka esot kaut kur mācījies universi­tātē. Skatīsimies tālāk:

Man šķiet, ka vislielākais labums pasaulē ir dalīties ar otru domās, jūtās un iespaidos.

Hm! Sī doma ņemta no kāda sacerējuma, kas tulkots no vācu valodas. Nosaukumu neatceros.

To es runāju no pieredzes, lai arī pasaulē neesmu skraidī­jusi tālāk par mūsu mājas vārtiem. Vai gan mana dzīve ne­norit vienos priekos? Mana jaunkundze, kuru papā sauc par Sofī, mīl mani neprātīgi.

Ai! Ai!… nekas, nekas. Klusums.

Velns zina kas! Kādas muļķības! It kā nebūtu nekā labāka, par ko rakstīt! Paskatīsimies citā lapā. Varbūt būs kas vēr­tīgāks.

Ar lielu prieku esmu gatava Tev paziņot visu, kas atgadī­jies pie mums. Es jau Tev kaut ko stāstīju par galveno kungu, kuru Solī sauc par papā. Tas ir ļoti dīvains cilvēks.

A! Nu beidzot! To jau zināju: suņiem ir politiski ieskati par visiem priekšmetiem. Palūkosimies, kas ir ar to papā.

… /oti dīvains cilvēks. Viņš vairāk klusē. Runā reti kad; taču pirms kādas nedējas viņš nemitīgi sarunājās pats ar sevi: «Dabūšu vai nedabūšu?» — vienā rokā paņem papīriņu, otru saliec tukšu un saka: «Dabūšu vai nedabūšu?» Reiz viņš uzdeva man jautājumu: «Kā tu domā, Medži? Dabūšu vai nedabūšu?» Es gluži neko nesapratu, paostīju viņa zābaku un aizgāju prom. Pēc tam, ma chere, pēc nedēļas papā pārradās loti priecīgs. Visu rītu pie viņa nāca mundierēti kungi un ar kaut ko ap­sveica. Pie galda viņš bija tik priecīgs, kādu nekad neesmu redzējusi, stāstīja anekdotes, bet pēc pusdienām pacēla mani augšā pie kakla un teica: «Paskaties nu, Medži, kas tas ir!» Es ieraudzīju kaut kādu lentīti. Es to apostīju, bet nejutu nekāda aromāta, beidzot nedroši aplaizīju: mazliet sālīta.