Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Visu rītu šodien lasīju avīzes. Dīvainas lietas notiek Spānijā. Es lāgā nemaz nevarēju tās saprast. Raksta, ka tronis esot at­celts 1 un ka valstsvīri nevarot izšķirties, ko celt par mantinieku,

un tāpēc notiekot jukas. Man tas šķiet ārkārtīgi dīvaini. Kā tad var atcelt troni? Stāsta, kādai donnai vajagot kāpt tronī. Taču donna nevar kāpt tronī. Nekādi nevar. Tronī vajag būt karalim. Bet teic, karaļa neesot. Nevar būt, ka nav karaļa. Valsts nevar būt bez karaļa. Karalis ir, tikai viņš atrodas nezi­nāmā vietā. Varbūt viņš atrodas turpat, bet kaut kādi ģimenes iemesli vai kaimiņvalstu — piemēram, Francijas un citu zemju draudi liek viņam slēpties, un varbūt ir vēl kādi citi iemesli.

Jau biju pavisam sataisījies iet uz departamentu, bet aizka­vēja dažādi iemesli un domas. No galvas neiziet Spānijas lie­tas. Kā gan tas var būt, ka donna kļuvusi karaliene? To nepie­ļaus. Un pirmā jau nepieļaus Anglija. Un turklāt vēl arī visas Eiropas politiskās lietas: Austrijas ķeizars, mūsu valdnieks… Jāsaka, visi šie notikumi tā mani ir nokāvuši un satricinājuši, ka visu dienu galīgi ne ar ko nevaru nodarboties. Mavra man teica, ka pie galda es esot bijis ārkārtīgi izklaidīgs. Un pa­tiesi— šķiet, no izklaidības es nometu zemē divus šķīvjus, kas turpat saplīsa. Pēc pusdienām gāju uz kalniem. Neko pamācošu nevarēju iegūt. Lielākoties gulēju gultā un spriedelēju par Spānijas lietām.

Sī diena ir vislielākā triumfa diena! Spānijā ir karalis. Viņš ir atradies. Sis karalis esmu es. Tieši šodien par to uzzināju. Tiesa, pēkšņi mani it kā zibens apgaismoja. Nesaprotu, kā es varēju domāt un iztēloties, ka esmu titulārpadomnieks. Kā man varēja ienākt galvā šī dulnā doma? Labi vēl, ka toreiz neviens neiedomājās mani iesēdināt trako namā. Tagad man pavērušās visas iespējas. Tagad redzu visu kā uz delnas. Bet agrāk, es nesaprotu, agrāk viss bija kā miglā tīts. Un, manuprāt, tas viss notiek tāpēc, ka ļaudis iedomājušies, it kā cilvēka smadze­nes atrodoties galvā; tā nemaz nav: tās atnes vējš no,Kaspijas jūras puses. Vispirms es pateicu Mavrai, kas esmu. Kad viņa izdzirda, ka viņas priekšā stāv Spānijas karalis, viņa sasita plaukstas un gandrīz nomira no bailēm. Dumjā, viņa nekad vēl nav redzējusi Spānijas karali. Es tomēr pūlējos viņu nomierināt

un žēlīgos vārdos centos pārliecināt, ka esmu labvēlīgs un pa visam nedusmojos, ka reizēm viņa slikti tīra manus zābakus. Tie taču ir tumši ļaudis. Tiem nevar stāstīt par augstām lietām. Viņa nobijās tāpēc, ka pārliecināta, it kā visi Spānijas karaļi līdzīgi Filipam II. Taču es iestāstīju, ka starp mani un Filipu nav nekādas līdzības un ka man nav neviena kapucīņa … Uz departamentu negāju. .. Piķis viņu rāvis! Nē, draugi, tagad mani neievilināsiet; vairs neņemšos pārrakstīt jūsu pretīgos papīrus!

Šodien bija atnācis mūsu eksekutors ar vēsti, lai ejot uz departamentu, ka nu jau vairāk nekā trīs nedēļas es neierodo­ties darbā. Joka pēc aizgāju uz departamentu. Nodaļas priekš­nieks domāja, ka sveicināšu viņu un sākšu atvainoties, bet es paskatījos uz viņu vienaldzīgi, ne pārāk dusmīgi un arī ne pārāk labvēlīgi un apsēdos savā vietā, it kā neviena nemanī­dams. Raudzījos uz visiem tiem kantora plukatām un domāju: «Kas notiktu, ja jūs zinātu, kas sēž starp jums… Ak kungs un dievs! Kādu jezgu jūs saceltu, un ari pats nodaļas priekš­nieks sāktu man klanīties līdz jostas vietai, tāpat kā viņš tagad klanās direktoram.» Man priekšā nolika nez kādus papīrus, lai taisītu no tiem izvilkumu. Taču es ne pirksta nepiedūru. Pēc brītiņa viņi sarosījās. Teica, nākot direktors. Daudzi ierēdņi skrēja cits citam priekšā, lai izrādītos direktoram. Bet es ne no vietas. Kad viņš gāja cauri mūsu nodaļai, visi sapogāja savas frakas, bet es — nekā! Kas par to, ka direktors! Lai es piecel­tos «viņam — nemūžam! Kas šis par direktoru! Viņš ir zābaks, nevis direktors. Parasts zābaks, vienkāršs zābaks un vairāk nekas. Tāds, kuru auj kājās. Man visvairāk nāca smiekli, kad nolika man papīrus, lai parakstu. Viņi domāja, ka uzrakstīšu pašā lapas maliņā: tāds un tāds galda priekšnieks. Nekā ne­bija! Pašā galvenajā vietā, kur parakstās departamenta direk­tors, uzvilku: «Ferdinands VIII.» Vajadzēja redzēt, kāds god­bijīgs klusums iestājās; taču es pamāju tikai ar roku, teik­dams: «Nav vajadzīgs izrādīt nekādas pazemības zīmes!» — un izgāju laukā. No turienes devos tieši uz direktora dzīvokli. Viņa nebija mājās. Sulainis mani negribēja ielaist, bet es tam pateicu ko tādu, ka viņam nolaidās rokas. Es ielavījos tieši buduārā. Viņa sēdēja pie spoguļa, pielēca kājās un atkāpās no manis. Tomēr es viņai neteicu, ka esmu Spānijas karalis.

Teicu vienīgi, ka viņu gaida tāda laime, kādu pati nevar nemaz iedomāties, un, par spīti naidnieku intrigām, mēs būsim kopā. Vairāk neko teikt negribēju un izgāju laukā. O, šī viltīgā būtne — sieviete! Tikai nu sapratu, kas īsti ir sieviete. Līdz šim neviens nav zinājis, ko viņa mīl: es pirmais to atklāju. Sieviete ir iemīlējusies velnā. Jā, nopietni. Fiziķi raksta muļķī­bas, ka viņa ir tāda un tāda, — patiesībā viņa mīl vienīgi velnu. Redziet, tur no pirmā balkona ložas viņa tēmē ar lorneti. Jūs domājat, ka viņa skatās uz to resni ar zvaigzni? Nemaz'ne, viņa raugās uz velnu, kas tam stāv aiz muguras. Lūk, tas pa­slēpās rešņa zvaigznē! Lūk, kur met no turienes viņai ar pirkstu! Un viņa to apprecēs. Apprecēs. Un, lūk, visi tie viņu činām apveltītie tēvi, lūk, tie, kuri luncinās uz visām pusēm un lien pie galma, un saka — šie esot patrioti un nezin kas vēl: pēc no­mas, pēc nomas tīko šie patrioti! Māti, tēvu, dievu pārdos par naudu — šie godkārīgie Kristus pārdevēji! Tā visa ir tikai god­kārība un godkāriba, kas cēlusies no tā, ka zem mēles tiem mazs burbulis un tajā neliels tārpiņš, tāds kā kniepadatas gal­viņa, un to visu taisa kāds bārddzinis, kurš dzīvo Zirņu ielā. Neatceros, kā viņu sauc, taču noteikti ir zināms, ka viņš kopā ar kādu bērnu saņēmēju grib visā pasaulē izplatīt Muhameda ticību un tāpēc jau, kā stāsta, Francijā lielākā tautas daļa atzīstot Muhameda ticību.

Inkognito staigāju pa Ņevas prospektu. Garām brauca kungs un ķeizars. Visa pilsēta noņēma cepures, es arī, tomēr neliku manīt, ka esmu Spānijas karalis. Uzskatīju, ka nepieklājīgi tur pie visiem sevi atklāt, tāpēc ka vispirms jāstādās priekšā galmā. Mani līdz šim bija aizkavējis tikai tas, ka nav karaļa drēbju. Kaut dabūtu jel kādu mantiju! Gribēju pasūtīt drēbniekam, bet viņi taču īsti ēzeļi, turklāt nemaz nestrādā savu darbu, bet gan aizrāvušies ar afērām un lielākoties bruģē ielas ar ak­meņiem. Nolēmu iztaisīt mantiju no jaunā vicmundiera, kuru esmu uzvilcis tikai pāris reižu. Bet, lai tie nelieši nesabojātu, apņēmos šūt pats pie slēgtām durvīm, lai neviens neredz. Ar šķērēm es to visu sagraizīju, tāpēc ka piegriezumam jābūt pilnīgi citam.

Bija velns zina kas.

Mantija pilnīgi gatava un pašūta. Mavra iebrēcās, kad to uzvilku. Tomēr vēl neesmu saņēmies stādīties priekšā galma. Līdz šim laikam vēl nav ieradusies deputācija no Spānijas. Bez deputātiem nav pieklājīgi. Zaudēšu visu savu cieņu. Gaidu to ik bridi.