Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

1842

todien atgadījās neparasts notikums. No rīta pamodos diezgan vēlu un, kad Mavra man atnesa nospodrinātus zābakus, pajautāju, cik pulkstenis. Izdzirdis, ka jau sen nozvanīts des­mit, steidzos ātrāk apģērbties. Atzīstos, labprāt nemaz neietu uz departamentu, zinot, cik skābu ģīmi sataisīs mūsu nodaļas priekšnieks. Jau kur tas laiks, kopš viņš man uzbilst: «Kā tas nāk, ka tev, brāl, tādas jukas galvā? Citreiz tu šaudies kā apsvilis, tad atkal visu tā sajauc, ka pats nelabais neko nesa­prot, titulā tev mazais burts, tu neatzīmē ne datuma, ne nu­mura.» Sasodītais gremza! Viņam droši vien skauž, ka es sēžu direktora kabinetā un asinu spalvas viņa ekselencei. Vārdu sakot, es neietu uz dapartamentu, ja necerējis satikt kasieri un varbūt kaut nieku izkaulēt no tā žīda uz priekšu no algas. Tas nu gan ir gauneris! Lai viņš kādreiz par mēnesi uz priekšu izmaksātu naudu — dieviņ tētiņ, tad jau drīzāk atnāks pastar­diena. Lūdzies, kaut vai gals klāt, lai tev kā vajag — nedos, sirmais velns. Bet mājās paša virēja pliķē viņu pa vaigiem.

To visa pasaule zina. Nesaprotu, kāds labums no dienesta de­partamentā. Gluži nekādu ienākumu. Lūk, guberņas pārvaldē, civilās un kroņa palātās pavisam cita lieta: paskat vien, kā tur dažs labs iespiedies pašā kaktā un raksta vienā rakstīšanā. Mugurā viņam nejēdzīgs fraķelis, purns tāds, ka gribas no­spļauties, bet paraugies tikai, kādu vasarnīcu nomā! Apzeltītu porcelāna tasi nav ko nest viņam. «Tāda dāvana,» viņš teic, «piestāv dakterim,» — bet viņam dod šurp rikšotāju pāri vai ratus, vai bebrādas apkakli par kādiem trīssimt rubļiem. No izskata tik lēnīgs, runā tik iztapīgi: «Aizdodiet, lūgtu, nazīti noasināt spalviņu,» — bet pa to starpu aptīrīs tā, ka lūdzēju palaidīs vienos kreklos. Taisnība gan, dienests toties mums ir pieklājīgs, visur tīrība tāda, kādu nemūžam nedabūs redzēt gu­berņas pārvaldē: galdi no sarkankoka, un visi priekšnieki uz­runā ar «jūs». Atzīstos, ja dienests nebijis tik pieklājīgs, sen jau būtu pametis departamentu.

Uzvilku veco mēteli un paņēmu lietussargu, tāpēc ka lietus gāza kā ar spaiņiem. Ielas bija tukšas, pretī pagadījās vien tikai sievas, apsegušās ar brunču malu, un krievu tirgoņi zem lietussargiem, un izsūtāmie. No smalkiem ļaudīm patrāpījās vienīgi mūsu pašu brālis — ierēdnis. Es viņu ieraudzīju ielu krustojumā. Un, tiklīdz ieraudzīju, teicu sev: «Ahā! Nekā, mīļais, tu neej vis uz departamentu, tu steidz pakaļ tai, kas skrien pa priekšu, un skaties uz viņas kājām.» Ir gan bendes­maiss tas mūsu ierēdnis! Nudien, neatpaliek ne no viena virs­nieka: ja tikai paies garām kāda ar cepuri galvā, katrā ziņā piesiesies. Kad es tā pārdomāju, ieraudzīju piebraucam karieti pie veikala, kuram gāju garām. Tūliņ to pazinu: tā bija mūsu direktora kariete. «Bet viņam taču neko nevajag veikalā,» es nodomāju. «Droši vien tā būs viņa meita.» Piespiedos pie sie­nas. Sulainis atvēra durtiņas, un viņa kā putniņš izspurdza no karietes. Kā viņa paskatījās pa labi un pa kreisi, kā nozibsnīja ar uzacīm un acīm… Ak kungs un dievs! Pagalam, esmu pa­galam! Un kas viņai ko braukāt tādā slapjdraņķī! Saki nu vēl, ka sievietēm nav liela kāre pēc visām šim lupatām. Viņa nepa­zina mani, un es jau arī centos jo vairāk ievīstities, tāpēc ka mans mētelis ir vienos traipos un izgājis no modes. Tagad mēteļiem ir garas apkakles, bet man tās ir īsas — viena uz otras; un vadmala arī nav presēta. Viņas šunelis, nepaspējis ieskriet pa veikala durvīm, palika uz ielas. Es to šuneli pa­zīstu. Viņu sauc par Medži. Nebiju pat brīdi pastāvējis, kad pēkšņi dzirdu smalku balstiņu: «Labdien, Medži!» Se tev! Kas to saka? Apskatos un redzu — zem lietussarga iet divas dāmas: viena veca, otra jauniņa; taču viņas jau ir garām, bet man blakus atkal atskan: «Kā tev nav kauna, Medži!» Jupis ar ārā! Redzu, Medži saostas ar šuneli, kas iet aiz dāmām. «Aha!» saku pats sev. «Vai tik neesmu piedzēries? Tikai, šķiet, tas reti ar mani atgadās.» «Nē, Fidel, tu velti tā domā,» savām acīm re­dzēju, to teica Medži, «es biju, vau! Vau! es biju, vau, vau, vau, ļoti slima.» Paskat vien, kas par suni! Atzīstos, es ļoti izbrīnījos, izdzirdis to runājam cilvēku valodā. Bet vēlāk, kad visu labi pārdomāju, vairs nebrīnījos. Patiesi — pasaulē jau bi­jis daudz tādu gadījumu. Stāsta, Anglijā izpeldējusi zivs, kura pateikusi divus vārdus tik dīvainā valodā, ka zinātnieki jau trīs gadus to pētī un vēl līdz šim neko nav atklājuši. Avīzē lasīju arī par divām govīm, kas ienākušas tirgotavā un prasī­jušas divas mārciņas tējas. Taču, atzīstos, daudz vairāk izbrīnī­jos, kad Medži teica: «Es tev rakstīju, Fidel; laikam jau Polkans nebūs aiznesis tev manu vēstuli.» Kaut es algu nesaņemtu! Savu mūžu neesmu dzirdējis, ka suns mācētu rakstīt. Pareizi rakstīt māk tikai muižnieks. Protams, gadās jau viens otrs tirgonis un kantorists, un pat kāds dzimtcilvēks dažreiz raksta; tomēr viņu rakstīšana lielākoties ir mehāniska: nav ne komatu, ne punktu, ne stila.

Tas mani pārsteidza. Atzīstos, kopš kāda laiciņa dažreiz dzirdu un redzu tādas lietas, kuras vēl neviens nav ne redzē­jis, ne dzirdējis. «Iešu,» es teicu pats sev, «pakaļ šim šunelim un uzzināšu, kas viņš ir un ko domā.» Uzsitu savu lietussargu un devos līdzi abām dāmām. Pārgājām pāri Zirņu ielai, nogriezā­mies pa Pilsoņu ielu, no turienes uz Galdnieku ielu, beidzot nonācām pie Dzeguzes tilta un apstājāmies liela nama priekšā. «So namu es pazistu,» teicu pats sev. «Tas ir Zverkova nams.» Tā tikai ir ēka! Kādi tur dzīvo ļaudis, cik virēju vien, cik ie­braucēju! Bet mums, ierēdnīšiem, jādzīvo kā suņiem, sēžam cits citam uz galvas. Tur man dzīvo viens draugs, labi pūš ragu. Dāmas uzkāpa piektajā stāvā. «Labs ir,» es nodomāju, «tagad neiešu, iezīmēšu vietu un pie pirmā gadījuma nekavēšos at­nākt

sacerējums. Vakarā, mēteli ietinies, stāvēju pie viņa ekselences parādes durvīm un ilgi gaidīju, vai viņa neiznāks sēsties ka­rietē, tad vēl reizīti paskatītos, bet nē — neiznāca.

Nodaļas priekšnieks satrakojies. Kad ierados departamentā, viņš mani pasauca un sāka runāt tā: «Nu, saki, lūdzams, — ko tu dari?»—«Kā, ko? Es neko nedaru,» es viņam atbildu. «Nu, padomā labi! Tev jau pāri četrdesmitiem, laiks nākt pie prāta. Ko tu gan esi iedomājies? Tev liekas, es nezinu tavus nedarbus? Tu taču lakstojies ap direktora meitu. Jel paskaties uz sevi, padomā — kas tu esi? Tu taču esi nulle, vairāk nekas. Tev taču naV ne graša pie dvēseles. Paskaties vismaz spogulī uz savu seju un nelien, kur nevajag!» Velns parāvis, ka viņam seja izskatās gandrīz pēc pudeles, kas aptiekā, un uz galvas matu kumšķis sacirtots cekulā, ko izslējis uz augšu, un iesvaida to nez ar kādu dadžejju, tad domā, ka viņš jau viens pats visu var. Saprotu, saprotu, kāpēc viņš niknojas uz mani. Viņam skauž; varbūt redzējis man izrādītās labvēlības zīmes. Nospļauties man uz viņu! Ekur liela muiža — valsts padomnieks! Piekarinājis zelta važiņu pie pulksteņa, pasūta zābakus par trīsdesmit rub­ļiem— nu ne velna taču! Neesmu taču no ierēdņu, no drēb­nieku vai apakšvirsnieku bērniem. Esmu muižnieks. Un es arī varu uzkalpoties! Man vēl tikai četrdesmit divi gadi — tie ir gadi, kad īsteni tikai sākas dienests. Pagaidi, drauģel! Gan arī mēs būsim pulkveži un, dievs dos, vēl kas vairāk. Gan jau mūs tad godinās vairāk nekā jūs. Ko tu sev esi ieņēmies galvā, ka nav par tevi kārtīgāka cilvēka! Dodiet arī man pie Ruča [14] pēc modes šūtu fraku, un, kad es uzsiešu tādu pašu kaklasaiti kā tev, tu man līdzi netiksi. Līdzekļu nav — lūk, kur nelaime.