Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

«Bet, jūsu ekselence,» iebilda Akakijs Akakijevičs, pūlē­damies sakopot visu nelielo drosmes saujiņu, cik viņam vispār tās bija, un tai pašā laikā juzdams, ka šausmīgi nosvist, «es atļāvos apgrūtināt jūsu ekselenci tāpēc, ka sekretāri tā kā… neuzticami ļaudis …»

«Ko, ko, ko?» svarīgā persona aizsvilās. «No kurienes jūs esat ieņēmušies šādā garā? Kur jūs esat rāvuši tādas domas? Kas tā par nekaunību, ar kādu tagad jauni cilvēki pasākuši izturēties pret priekšniecību un augstāk stāvošām personām!» Svarīgā persona, liekas, nepamanīja, ka Akakijam Akakijevičam gadu skaits jau pārslīdējis pāri piecdesmitajam. Tātad, ja arī viņu varētu nosaukt par jaunu cilvēku, tad varbūt tikai rela­tīvi, tas ir, attiecībā pret tādu, kam jau būtu septiņdesmit. «Vai jūs zināt, kam jūs to sakāt? Vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā? Vai jūs to saprotat, vai saprotat? es jums vaicāju.» Te viņš piespēra ar kāju, paceldams balsi līdz tik spēcīgiem dārdiem, ka bailes būtu pārņēmušas ne tikai Akakiju Akaki­jeviču vien. Akakijs Akakijevičs tā ir pamira, sagrīļojās, sāka trīcēt pie visām miesām, nekādi nejaudāja turēties kājās: ja tūdaļ nepiesteigušies sargi viņu pieturēt, viņš būtu nogāzies uz grīdas; viņu iznesa gandrīz paģlbušu. Bet svarīgā persona, apmierināts, ka efekts pārsniedzis pat cerēto, un pilnīgi ap­skurbis no domām, ka viņa vārds var cilvēkam laupīt pat sa­maņu, pašķielēja uz draugu, lai redzētu, kā tas šo gadījumu uzņēmis, un ar prieku vēroja, ka draugs ir gluži apjucis un arī pats savukārt sāk izjust bailes.

Kā ticis lejā pa kāpnēm, kā izkļuvis uz ielas, Akakijs Akaki­jevičs nekā no tā nesamanīja. Viņš nejuta ne roku, ne kāju. Savu mūžu viņš nebija saņēmis tādu brāzienu no ģenerāļa — turklāt vēl no sveša. Pavērtu muti, noklīzdams no ietvēm, viņš kluburoja pa sniegputeni, kas svilpoja ielās; vējš pēc Pēter­burgas paražas pūta uz viņu no visām četrām pusēm, no visām šķērsielām. Vienā mirklī tas viņam kaklā sapūta angīnu, un viņš aizkūlās mājās, nespēdams vairs ne vārda dabūt pār lū­pām, gluži sapampušu kaklu nolikās gultā. Tik spēcīgs dažkārt var būt pienācīgs brāziens! Jau otrā dienā izrādījās, ka viņam ir stiprs drudzis. Ar Pēterburgas klimata augstsirdīgo palīdzību slimība pieņēmās ātrāk, nekā varēja gaidīt, un, kad ieradās ārsts, tad tas, pataustījis pulsu, neattapa neko citu darīt kā parakstīt sautējošus apliekamos, vienīgi jau tālab, lai slim­nieks nepaliktu bez medicīnas labdarīgās palīdzības, bet, starp citu, turpat arī pareģoja pēc pusotras dienas nenovēršamas bei­gas. Pēc tam viņš uzrunāja saimnieci: «Bet jūs, cienījamā, laiku velti netērējiet, tūliņ pasūtiet viņam priedes koka zārku, tāpēc ka ozolkoka viņam būs par dārgu!» Vai Akakijs Akakijevičs dzirdēja šos viņam liktenīgos vārdus un, ja arī dzirdēja, vai tie atstāja uz viņu satricinošu iespaidu, vai viņu pārņēma žē­lums par savu grūtdieņa mūžu — nekas no tā nav zināms, jo viņš visu laiku murgoja karsonī. Parādības, cita par citu dīvai­nākas, nemitīgi mācās viņam virsū: te viņš redzēja Petroviču un pasūtīja šineli ar kaut kādām lamatām zagļiem, kas viņam nepārtraukti spokojās pagultē, un viņš ik pa brīdim sauca saimnieci izvilkt vienu zagli viņam pat no segas apakšas; te jautāja, kālab viņam tepat acu priekšā karājoties viņa vecais kapots, ka viņam taču esot jauns šinelis; te viņam šķita, ka

viņš stāv ģenerāļa priekšā, klausīdamies pienācīgo brāzienu, un vienā laidā atkārto — atvainojiet, jūsu ekselence; te, bei­dzot, pat neķītri lamājās, runādams visbriesmīgākos vārdus, tā ka vecīte saimniece krustus vien meta, savu mūžu nedzirdē­jusi no viņa nekā līdzīga, jo vairāk tāpēc, ka šie vārdi sekoja tieši vārdam «jūsu ekselence». Tālāk viņš muldēja pilnīgas aplamības, tā ka nekā nevarēja saprast; varēja tikai redzēt, ka nesakarīgie vārdi un domas grozās ap vienu un to pašu šineli. Beidzot nabaga Akakijs Akakijevičs izlaida garu. Ne viņa istabu, ne viņa mantas neaizzimogoja, jo, pirmkārt, nebija mantinieku un, otrkārt, mantojuma palika gaužām maz, proti: saišķītis zosu spalvu, grāmata balta kroņa papīra, trīs pāri zeķu, divas trīs biksēm notrūkušas pogas un lasītājam jau pazīstamais kapots. Kam tas viss palika, dievs vien to zina: par to, atzīstos, šā stāsta autors netika pat painteresējies. Akakiju Akakijeviču aizveda un apglabāja. Un Pēterburga palika bez Akakij^ Akaki­jeviča, it kā viņa tur nekad nebūtu bijis. Izgaisa un nozuda neviena neaizsargāts radījums, kurš nevienam nebija dārgs, nevienam nebija interesants, kuram nepievērsa uzmanību pat dabas pētnieks, kas nepalaiž garām izdevību uzdurt uz kniep­adatas parastu mušu un aplūkot to mikroskopā; radījums, kurš bija pazemīgi panesis kancelejas zobgalības un bez jebkāda ārkārtēja veikuma aizgājis kapā, bet kuram tomēr, kaut arī pašā mūža galā, bija pavīdējis gaišs viesis šineļa veidā, uz mirkli apmirdzējis viņa nabaga dzīvi un kuram pēc tam uzbruka nelaime tikpat neatvairāmi, kā tā uzbrūk valdniekiem un pa­saules pavēlniekiem… Vairākas dienas pēc viņa nāves no departamenta pie viņa uz dzīvokli aizsūtīja ziņnesi ar pavēli bez kavēšanās ierasties: priekšnieks, sak, pieprasa; taču ziņ­nesis bija spiests atgriezties, neko nepanācis, un darīt zināmu, ka nevar vairs ierasties, un uz jautājumu «kāpēc?» izteicās šādiem vārdiem: «Nu tā, viņš jau nomiris, aizaizvakar apbedīts.» Tādā veidā departamentā kļuva zināms par Akakija Akaki­jeviča nāvi, un jau nākamajā dienā viņa vietā sēdēja jauns ierēdnis — daudz garāka auguma — un vilka burtus ne vairs tik stāvā rokrakstā, bet daudz slīpāk un greizāk.

Taču kas gan būtu varējis iedomāties, ka tas vēl nav viss par Akakiju Akakijeviču, ka viņam lemts pēc savas nāves trokšņaini nodzīvot vēl dažas dienas, it kā lai tiktu atalgots par neviena nepamanīto dzīvi? Tā tomēr notika, un mūsu naba­dzīgais stāsts negaidīti gūst fantastiskas beigas. Pēterburgā pie­peši paklīda baumas, ka pie Kaļinkas tilta un vēl lielu gabalu tālāk pa naktīm sācis rādīties mironis ierēdņa izskatā, meklē­dams nez kādu nozagtu šineli, un šā nozagtā šineļa vietā visiem bez dienesta pakāpes un amata izšķirības raujot nost visvisādus šineļus: kaķādas, bebrādas, jenotādas, lapsādas, lāčādas kažo­kus, vārdu sakot, visāda veida kažokus un ādas, kādas vien cilvēki izdomājuši savējās apsegšanai. Kāds no departamenta ierēdņiem pats savām acīm bija redzējis mironi un uz vietas tajā pazinis Akakiju Akakijeviču; taču tas viņam iedvesis tādas bailes, ka viņš laidies mukt, ko kājas nes, un tāpēc neesot varējis īsti labi saskatīt, bet redzējis tikai, kā tas iztālēm pa­draudējis viņam ar pirkstu. No visām malām bez mitas nāca sūdzības, ka — lai nu vēl titulārpadomnieku, bet ari pašu sle- penpadomnieku muguras un pleci padoti negantas saaukstē­šanās briesmām, tāpēc ka nakti tiem norauti šineli. Policijai tika dots rīkojums notvert mironi, lai tur vai kas, dzīvu vai mirušu, un citiem par biedināšanu sodīt visbargākajā veidā, un tas ari gandrīz vai būtu izdevies. Proti, kāda iecirkņa poli­cists Kirjuškas šķērsielā jau sagrāba mironi aiz apkakles pašā ļaundarības vietā, kad tas mēģināja noraut biezas vadmalas šineli kādam atvaļinātam mūziķim, kas savā laikā bija spēlē­jis flautu. Nogrābis mironi aiz apkakles, viņš ar savu klieg­šanu atsauca divus citus policistus, kuriem uzdeva paturēt no­tverto, kamēr pats tikai uz vienu mazu mirklīti iebāza roku aiz zābakstulma, lai izvilktu no turienes tabakdozi un uz brī­tiņu atsvaidzinātu savu reizes sešas mūžā apsaldēto degunu; taču tabaka droši vien bija no tādām, ko nevar panest pat mironis. Nepaguva policists, ar pirkstu aizspiedis labo nāsi, ieraut kreisajā pussaujas tiesu, kad mironis nošķaudījās tik stipri, ka piesprauslāja visiem trim pilnas acis. Kamēr šie cēla dūres tās izberzēt, no miroņa vairs nebija palicis ne pēdu, tā ka viņi pat īsti nezināja, vai tas tiešām bijis viņiem rokās. Kopš tā laika policistiem bija tādas bailes no miroņiem, ka viņi pat vairījās tvarstīt arī dzīvos un tikai iztālēm paklaigāja: «Ei tu, taisies, ka tiec!» —un mironis ierēdnis sāka parādīties pat aiz Kalinkas tilta, uzdzīdams lielu lielās bailes visiem bikla­jiem cilvēkiem. Taču mēs esam pavisam pametuši vienu svarīgu personu, kas diez vai nebija īstais cēlonis šā, vispār ņemot, pilnīgi patiesā stāsta fantastiskajai novirzei. Vispirms patiesības labad jāteic, ka svarīgā persona drīz pēc nabaga pīšļos satriektā Akakija Akakijeviča aiziešanas sajuta kaut ko līdzīgu žēlumam. Lidzcietība viņam nebija sveša; viņa sirds bija pieejama dau­dzām labām jūtām, kaut arī dienesta pakāpe bieži traucēja tām izpausties. Tiklīdz no viņa kabineta bija izgājis atbraucējs draugs, viņš pat iegrima pārdomās par nabaga Akakiju Akaki­jeviču. Un kopš tā brīža viņam gandrīz ik dienas acu priekšā nostājās bālais Akakijs Akakijevičs, kas nebija izturējis amat­personas brāzienu. Doma par to viņu tik ļoti satrauca, ka pēc kādas nedēļas viņš pat apņēmās aizsūtīt ierēdni uzzināt, kas ar viņu noticis un vai patiešām nevar viņam kaut kā palīdzēt; un, kad viņam ziņoja, ka Akakijs Akakijevičs nomiris pēkšņā nāvē karsoni, viņš bija gluži satriekts, juta sirdsapziņas pārmetumus un visu dienu bija nelabā omā. Gribēdams daudzmaz izklaidēties un aizmirst nepatīkamo iespaidu, viņš devās uz viesībām pie kāda no saviem draugiem, kur atrada pieklājīgu sabiedrību, un, kas vislabākais, visi tur bija gandrīz vienas un tās pašas die­nesta pakāpes, tā ka viņš varēja justies pilnīgi brīvi. Tas ap­brīnojami ietekmēja viņa garastāvokli. Viņš atplauka, kļuva patīkams sarunā, laipns, vārdu sakot, pavadīja vakaru ļoti pa­tīkami. Pēc vakariņām izdzēra pāris glāžu šampanieša — kā zi­nāms, tas ir līdzeklis, kas tīri labi iedarbojas attiecībā uz jaut­rību. Šampanietis viņam izraisīja slieksmi uz dažādām ārkārtē­jām izdarībām, proti, viņš nolēma mājās vēl nebraukt, bet iegriezties pie kādas pazīstamas dāmas Karolinas Ivanovnas — dāmas, kura, šķiet, bija vāciskas izcelšanās un ar kuru viņam bija pavisam draudzīgas attiecības. Jāsaka vēl, ka svarīgā per­sona bija cilvēks jau gados, labs vīrs, cienījams ģimenes tēvs. Divi dēli, no kuriem viens jau kalpoja kancelejā, un patīkama izskata sešpadsmit gadus veca meita ar nedaudz izliektu, taču jauku deguntiņu katru dienu nāca skūpstīt viņam roku, sakot: bonjour, papa 1 . Viņa laulātā draudzene, vēl spirgta un pat diez­gan glīta sieviete, deva viņam vispirms noskūpstīt roku un tad, pagriezusi to uz otru pusi, skūpstīja viņa roku. Taču svarīgā persona, blakus minot, gan pilnīgi apmierināts ar ģimenes pa­varda siltumu, uzskatīja par pieklājīgu turēt draudzīgām at­tiecībām draudzeni citā pilsētas daļā. Sī draudzene nebija ne par matu labāka, ne jaunāka par viņa sievu, taču tā jau tas augstākajās aprindās iegājies, un par to spriest nav mūsu darī­šana. Tātad svarīgā persona nokāpa lejā, iesēdās kamanās un pateica kučierim: «Pie Karolinas Ivanovnas!» — bet pats, visai lepni ietinies siltā šinelī, palika tai patīkamajā stāvoklī, par kuru labāka krievu cilvēkam nemaz nevar izdomāt, tas ir, kad pats ne par ko nedomā, bet domas pa to laiku pašas lien galvā cita par citu patīkamākas un nav pat jāpūlas dzīties tām pakaļ un tās meklēt. Pilns labpatikas viņš vieglītēm pārcilāja atmiņā visus pavadītā vakara jautros brīžus, visus vārdus, kas bija likuši nelielajam pulciņam skaļi smieties; daudzus no tiem viņš pat pusbalsī atkārtoja un atzina, ka tie joprojām tikpat jocīgi kā iepriekš, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka ari pats no sirds nosmējās. Reizumis viņu tomēr traucēja brāzmains vējš, kas, pēkšņi izrāvies dievs zina no kurienes un sazin aiz kāda ie­mesla, graizīt graizīja seju, sviezdams acīs sniega pītes, plandī­dams šineļa apkakli kā buru vai arī pēkšņi ar pārdabisku spēku uzmezdams to viņam uz galvas, tā ka visu laiku bija ko no­pūlēties, lai no tās atkal izvīstītos laukā. Piepeši svarīgā persona juta, ka viņu kāds visai cieši satver aiz apkakles. Pagriezies viņš ieraudzīja neliela auguma cilvēku vecā, novalkātā vicmun- dierī un ar šausmām pazina tajā Akakiju Akakijeviču. Ierēdņa seja bija balta kā sniegs un izskatījās pilnīgi kā mironim. Taču svarīgās personas šausmas pārsniedza visas robežas, kad viņš pamanīja, ka miroņa mute izvaibstās un, uzdvesdama viņam kapa elpu, runā šādu valodu: «A, tad te nu tu man beidzot esi! Beidzot es tevi, tā teikt, notvēru aiz apkakles! Taisni tavs šine­lis man vajadzīgs! Neparūpējies par manējo, turklāt vēl sa- brāzi — tagad dod šurp savējo!» Nabaga svarīgā persona tikko nenomira. Lai cik stingru raksturu viņš bija kancelejā un vispār pret zemāk stāvošajiem, kaut arī, palūkojies vien uz viņa vī­rišķīgo izskatu un stāvu, ikviens nodvesās: «0, kas par rak­sturu!»— taču te viņš, tāpat kā ļoti daudzi no tiem, kas apveltīti ar spēkavīra ārieni, sajuta tādas šausmas, ka tīri pamatoti sā­ka baidīties, ka viņu neķer kāda ļauna lēkme. Viņš pats aši nosvieda no pleciem savu šineli un nebalsī uzbrēca kučierim: «Drāz, cik jaudas, uz mājām!» Kučieris, izdzirdīs balsi, kāda parasti tika lietota izšķirošos brīžos un pat pavadīta ar kaut ko krietni iedarbīgāku, drošības pēc ierāva galvu plecos, at­vēzējās ar pātagu un aizšāvās kā bulta. Pēc minūtēm sešām vai mazliet vairāk svarīgā persona jau bija pie savas mājas vārtiem. Bāls, pārbijies un bez šineļa — viņš nebija vis braucis pie Karolinas Ivanovnas, bet uz mājām — viņš ar mokām aiz­steberēja līdz savai istabai un pavadīja nakti lielā sajukumā, tā ka otrā rītā pie tējas meita viņam bez aplinkiem pateica: «Tu šodien esi gluži bāls, papu!» Taču papus klusēja un nebilda nevienam ne vārda par to, kas viņam lēcies un kur viņš bijis, un kurp gribējis braukt. Sis notikums atstāja uz viņu stipru iespaidu. Viņš pat daudz retāk sāka teikt padotajiem— «kā jūs uzdrošināties, vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā»; ja arī teica, tad vismaz ne ātrāk, iekams nebija uzklausījis, ko no viņa vēlas. Taču vēl brīnišķīgāk ir tas, ka kopš šā laika ierēd­nis mironis vairs it nekad netika rādījies: acīmredzot ģenerāļa šinelis viņam bija pašā laikā; vismaz nekur vairs netika dzir­dēti tādi gadījumi, ka būtu kādam norauts šinelis. Jāsaka gan, ka daudzi rosīgi un gādīgi ļaudis neparko negribēja apmierinā­ties un melsa, ka tālās pilsētas nomalēs ierēdnis mironis aizvien vēl parādoties. Un tiešām — viens Kolomnas sardzes policists pats savām acīm bija redzējis, ka gar kādas mājas stūri parādās spoks; taču, būdams pēc savas dabas mazliet nevarīgs, tā ka reiz pat parasts pusauga sivēns, ar joni izšāvies no kāda ie­cirkņa, bija nogāzis viņu no kājām par gardiem smiekliem ap­kārt stāvošajiem ormaņiem, no kuriem viņš par tādu ņirgā­šanos izplēsa pa grasim tabakai, — tātad, būdams nevarīgs, viņš nebija uzdrīkstējies mironi aizturēt, bet tāpat vien sekojis tam tumsā, līdz spoks piepeši atskatījies un apstājies nopra­sījis: «Ko tu gribi?» — un parādījis tādu dūri, kādu pat pie dzīvajiem negadās sastapt. Sardzes policists atteicis: «Neko,» — un uz vietas griezies atpakaļ. Šis spoks tomēr bijis daudz garāka auguma un ar pārlieku lielām ūsām un, soļodams, kā licies, uz Obuhovas tilta pusi, pavisam nozudis nakts tumsā.