Nikolajs Gogolis - PĒTERBURGAS STĀSTI

Hm! Manuprāt, šis šunelis jau pārlieku … ka tikai nedabū sukas! A, tad viņš ir godkārīgs! Tas jāņem vērā.

Ardievu, ma chere! Skrienu un tā joprojām… un tā jopro­jām … Rīt pabeigšu vēstuli. Nu, sveika! Šodien atkal esmu kopā ar Tevi. Šodien mana jaunkundze Sofī. ..

A! Nu, paskatīsimies, ko tā Sofī dara. Ak, kāda nelietība! … Nekas, nekas … turpināsim.

…mana jaunkundze Sofī bija ārkārtīgi uzbudinājusies. Viņa posās uz balli, un es nopriecājos, ka, viņai mājā neesot, varēšu rakstīt Tev. Mana Solī vienmēr gatava braukt uz balli, lai gan ģērbjoties gandrīz vienmēr skaišas. Nekādi nesaprotu, ma chere, kāda var būt patika braukt uz balli. Solī atgriežas no balles pulksten sešos no rīta, un gandrīz vienmēr pēc viņas bālās un vājās sejas uzminu, ka viņai, nabadzītei, tur nav devuši ēst. Atzīstos, es gan tā nevarētu dzīvot. Ja man nedotu irbes mērci vai ceptus vistas spārniņus, tad… es nezinu, kas ar mani no­tiktu. Garšīga arī ir mērce ar putriņu. Bet burkāni vai rāceņi, vai artišoki nekad nebūs labi…

Pārlieku negluds stils. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks nav rakstījis. Iesāk, kā vajag, bet nobeidz suniski. Paskatīsimies vēl vienu vēstuli. Pārāk gara. Hm! ArJ datums nav uzlikts.

Ak, mīļā! Cik jūtama ir pavasara tuvošanās! Mana sirds pukst, it kā ko gaidot. Ausīs mūžīgs troksnis. Un tāpēc es bieži vien, kāju pacēlusi, stāvu kādu brīdi, klausīdamās pie durvīm. Atklāšu Tev, ka man ir daudz pielūdzēju. Bieži vien, uz loga sēdēdama, es tos apskatu. Ai, kaut Tu zinātu, kādi neglīteņi ir staro viņiem! Dažs tāds lamzaks sētas suns, briesmīgi glups, uz sejas jau rakstīta dumjība, svarīgi soļo pa ielu un iedomājas, ka šis esot ievērojama persona, domā, ka tā jau uz viņu visi skatās. Nemaz neskatās. Es pat uzmanību nepievērsu, it kā nemaz viņu neredzētu. Un kāds baismīgs dogs apstājās pie mana loga! Ja viņš paceltos uz pakaļkājām — ko šis rupjais tēviņš droši vien neprot —, tad būtu par veselu galvas tiesu garāks par manas Sofī papuci, kurš arī ir diezgan gara auguma un resns. Sis lempis, jādomā, ir briesmīgs nekauņa. Es parūcu uz viņu, bet šim nekas par to. Kaut jel saviebies! Izbāzis mēli, nokāris milzīgās ausis un raugās logā — mužiks kas mužiks! Bet vai patiesi, ma chere, Tu domā, ka mana sirds ir vienal­dzīga pret visiem aplidotājiem? Ai, nē! Ja Tu būtu redzējusi vienu kavalieri, kurš līda pār kaimiņu nama sētu, vārdā Trezors. Ai, ma chere, kāds viņam purniņš!

Tpl, kad tevi nelabais! … Tīrās blēņas! … Kā var klāstīt vēstulēs tādas dumjības! Man vajag cilvēka! Gribu redzēt cil­vēku; es prasu barību, to barību, kas baro un saldina manu dvēseli; bet tie ir nieki vien… Pāršķirsim lapu, vai nebūs labāk.

… Sofī sēdēja pie galdiņa un kaut ko šuva. Es raudzījos pa logu, jo man patīk apskatīt gājējus. Te uzreiz ienāk su­lainis un saka: «Teplovs!» — «Lūdz iekšā,» Sofī iesaucās un metās mani apskaut. «Ak, Medži, Medži! Ja tu zinātu, kāds viņš ir: tumšmatis, kambarkungs, bet kādas acis! Melnas un reizē gaišas, kā uguns.» Un Sofī ieskrēja savā istabā. Pēc brī­tiņa ienāca jauns kambarkungs ar melnu vaigu bārdu, piegāja pie spoguļa, saglauda matus un apskatīja istabu. Es parūcu mazliet un nosēdos savā vietā. Sofī drīz iznāca un priecīgi at­ņēma viņa paklanīšanos: bet es tāpat vien, it kā neko nemanītu, joprojām raugos pa logu laukā, tomēr galvu gan pagriezu sāņis un centos saklausīt, par ko viņi runā. Ak, ma chhre, par kādām blēņām viņi runāja! Viņi runāja par to, ka viena dāma dejā iztaisījusi nevis to, bet kādu citu figūru un ka nez kāds Bobovs savā kuplajā žabo izskatījies pēc stārķa un gandrīz nokritis zemē; kāda Ļidina iedomājoties, ka viņai esot zilas acis, bet patiesībā tās esot zaļas un tamlīdzīgi. «Kur nu,» es nodomāju klusībā, «nemaz nevar salīdzināt kambarkungu ar Trezoru!» Debestiņ! Kāda starpība! Pirmkārt, kambarkungam ir pilnīgi gluda seja un to ieskauj vaigu bārda, it kā viņš būtu apsējies melnu lakatu; bet Trezoram ir smails purniņš un pašā pierē balts laukumiņš. Trezora viduci nemaz nevar salīdzināt ar kam­barkunga viduci. Un acis, iznešanās pilnīgi citāda. Starpība milzīga! Nesaprotu, ma chere, ko viņa atrod savā Teplovā! Ko viņa tā jūsmo par to? …

Man arī liekas, kaut kas nav īsti pareizi. Nevar būt, ka kambarkungs tā spējis viņu apburt. Paskatīsimies, kas būs tālāk.

Man domāt, ja viņai patīk šis kambarkungs, tad drīz vien patiks arī tas ierēdnis, kas sēž pie papā kabinetā. Ak, ma ch&re, ja Tu zinātu, kas tas par spoku! Nu, īsts bruņurupucis maisā…

Kurš ierēdnis tas varētu būt?

Viņa uzvārds pārlieku jocīgs. Viņš vienmēr sēž un asina spalvas. Mati viņam uz galvas gluži kā siens. Papā vienmēr viņu izrīko gluži kā kalpu.

Rādās, šis pretīgais šunelis tēmē uz mani. Kur tad man ir tie mati kā siens?

Solī nekādi nevar valdīt smieklus, kad raugās uz viņu.

Ko nu mels, nolādētais šunel! Ir gan nekrietna mēle! It kā es nezinātu, ka tas aiz skaudības. It kā es nezinātu, kas te roku pielicis. Tā ir nodaļas priekšnieka roka. Sis vīrs zvērējis man sariebt un nu kaitē un kaitē, uz katra soļa kaitē. Tomēr paskatīsimies vēl vienu vēstuli. Tur varbūt viss pats no sevis noskaidrosies.

Ma chēre Fidele, atvaino, ka tik sen neesmu rakstījusi. Biju pilnīgā skurbumā. Patiesi — īsti pareizi teicis kāds rakst­nieks, ka mīlestība esot otra dzīve. Turklāt mūsmājā tagad lie­las pārmaiņas. Kambarkungs pie mums nāk katru dienu. Sofī viņā iemīlējusies līdz ārprātam. Papā ir ļoti priecīgs. Es pat dzirdēju no mūsu Grigorija, kurš slauka grīdu un gandrīz vienmēr sarunājas pats ar sevi, ka drīz būšot kāzas; tāpēc ka papā katrā ziņā grib Sofī izdot vai nu ģenerālim, vai kambar­kungam, vai arī kara pulkvedim …

Velns parāvis! Nevaru vairs lasīt… Visur tikai kambar­kungs vai ģenerālis. Viss, kas vien pasaulē labāks, tiek vai nu kamabarkungam, vai arī ģenerālim. Dažreiz pagadās kāds mazumiņš, tu, cilvēks, domā pasniegt pēc tā roku, bet kambar­kungs vai ģenerālis to jau noceļ. Velns parāvis! Gribētu pats būt ģenerālis: ne jau tāpēc, lai iegūtu roku un visu citu, nē, gri­bētu būt ģenerālis tikai tāpēc, lai redzētu, kā viņi locisies uu taisīs visus tos galma stiķus un kumēdiņus, un pēc tam gribu pateikt viņiem, ka spļauju uz abiem. Velns parāvis! Tas mani kaitina! Saplēsu gabalos dumjā šuneļa vēstules.

Nevar būt! Blēņas! Kāzas nenotiks. Kas tur liels, ka viņš ir kambarkungs? Tas taču nav nekas vairāk kā nosaukums; ta nemaz nav kāda redzama lieta, ko var paņemt rokās. Jo no tā, ka tu esi kambarkungs, tev trešā acs pierē nenāks klāt. Viņam taču deguns nav no zelta taisīts, bet tāds pats kā man, kā ku­ram katram; viņš taču ar to osta, nevis ēd, šķauda, nevis kāsē. Vairāk reižu esmu gribējis izdibināt, kāpēc tāda atšķirība. Kāpēc es esmu titulārpadomnieks, un kādam nolūkam esmu titulārpadomnieks? Varbūt esmu grāfs vai ģenerālis un tikai izliekos par titulārpadomnieku? Varbūt pats nezinu, kas es esmu. Vai maz piemēru ir vēsturē: kāds prasts cilvēks, nepa­visam ne muižnieks, bet vienkāršs pilsētnieks vai pat zem­nieks, — un pēkšņi atklājas, ka viņš ir augstmanis, bet dažreiz pat valdnieks. Kad no zemnieka dažreiz iznāk kas tāds, kas var iznākt no muižnieka. Ja nu, piemēram, es ierodos ģenerāļa mundierī: man uz labā pleca uzplecis, uz kreisā pleca uzplecis, pār plecu gaišzila lenta — ko? Kādu dziesmiņu tad dziedās mana skaistule? Ko teiks pats papā, mūsu direktors? O, viņš ir ļoti godkārīgs! Viņš ir masons, noteikti masons, kaut gan izliekas pēc šāda tāda, bet es tūliņ pamanīju, ka viņš ir masons: ja, piemēram, sarokojas ar kādu, tad pabāž tikai divus pirkstus. Vai tad es šobrīd pat nevaru būt iecelts par ģenerālgubernatoru vai intendantu, vai par kādu citu? Man gribētos zināt, kāpēc esmu titulārpadomnieks. Kāpēc tieši titulārpadomnieks?