ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Pūlis ielauzās cietumā un nemitīgi kliedza:

— Nāvi nodevējiem! Uz karātavām Kornēliju de — Vittu! Nāvi! Nāvi!

Jaunais cilvēks, aizvien vēl slēpdams savu seju zem platmales, atbalstīdamies uz virsnieka pleca un slaucīdams pieri un lūpas mutautā, nekustīgi stāvēja Beitenhofas laukuma stūrī un vēroja satrakoto ļaužu masu.

— Jums taisnība, van Deken, — viņš uzrunāja virsnieku: — pavēle, kuru parakstīja deputāti par kavalērijas aizvākšanu, faktiski ir nāves spriedums Kornēlijam. Vai dzirdat šo pūli? Tas ir ļoti dusmīgs uz de - Vittu kungiem.

— Jā, — teica virsnieks, — es tādus kliedzienus nekad vēl neesmu dzirdējis.

— Liekas, ka viņi nokļuvuši līdz mūsu cietumnieka kamerai. Paskataties uz to logu. Vai tas nav Kornēlija kameras logs?

Tajā brīdī kāds vīrietis atlauza Kornēlija kameras logu restes.

— Aizbēdzis! Aizbēdzis! — kliedza vīrietis, —• viņa šeit vairs nav!

— Kā nav? — kliedza pretim no ielas.

— Viņa nav! — dusmās atkārtoja vīrietis. — Viņš ir paslēpies!

— Ko las vīrietis saka? —jautāja jaunais cilvēks, nobālēdams.

— Ak, jūsu gaišība, ja tā būtu taisnība, ko viņš saka, tā būtu liela laime. Bet diemžēl, tas nevar būt, — piebilda virsnieks.

Logā parādījās arī citas dusmās pārvērstas sejas.

— Viņš aizbēdzis! Viņam palīdzējuši paslēpties!

— Aizbēdzis? — atkārtoja pūlis. — Nu, tad dzīsim viņam pēdas! Sekosim tiem!

— Gaišība, — teica virsnieks, — liekas, Kornēlijs de - Vilts tiešām izbēdzis.

— No cietuma gan, bet no pilsētas nē, — atbildēja jaunais cilvēks. — Jūs rcdzēsat, ka nelaimīgais, cerēdams, ka izbrauktuve vajā, atradīs to aizslēgtu.

— Vai tad ir dots rīkojums visas izbrauktuves aizslēgt?

— Nē, es tā nedomāju. Kas gan būtu varējis tādu rīkojumu dot?

— Kādēļ jums tā šķiei?

— Ir liktenīgas nejaušības, — atbildēja jauneklis, — un šādām nejaušībām par upuri krīt visievērojamākie cilvēki.

Klausoties šajos vārdos, virsnieku pārņēma auksti drebuļi un viņam likās, ka bēgli sagaida nenovēršams gals.

Kornēlijs un Jans izbrauca uz ielas, kura veda uz Tol - Heku. Kučieram viņi lika braukt lēnāk, lai nerastos aizdomas.

Bet kad pajūgs jau sasniedza pusceļu, kučieram šķita, ka brīvība jau iegūla un tas palaida zirgus pilnos aulekšos.

Tad pēkšņi viņš apturēja.

— Kas noticis? — jautāja Jans, izbāzis galvu pa karietes lodziņu.

— Cienīts kungs… Man liekas, ka pārbrauktuve noslēgta!…

— Vai tas varētu būt? Parasti dienā to nenoslēdz.

— Palūkojat pāls.

— Jans de - Vitts izkārās no karietes un redzēja, ka restotie vārti tiešām aizslēgti.

— Brauc! — viņš teica kučieram. — Man kabatā ir izraidīšanas pavēle, gan sargs atslēgs.

Kariete atkal sakustējās, bet bija jūtams, ka kučieram vairs nav agrākās pārliecības.

Kad Jans de - Vilts izliecās no karietes, viņu ieraudzīja un pazina kāds traktiernieks. Tas izbrīnā iekliedzās un aizsteidzās pa ceļu uz ' Beitenhofas pusi, panākt divus savus biedrus. Simts soļus paskrējis, viņš tos panāca un aizelsies stāstīja, kas sēdot karietē. Vīrieši

apstājās un vēroja braucējus. Viņi vēl nebija pilnīgi pārliecināti, vai braucēji ir de - Vitti.

Tajā mirklī kariete pieripoja pie pārbrauktuves.

— Atverat, — teica kučieris.

— Ar ko tad lai atver, — atteica slēdzējs.

— Ar atslēgu, protams.

— Ar atslēgu gan, bet tad viņai jābūt.

— Vai tad tev atslēgas nav?

— Nav.

— Kur tu to liki?

— Man to paņēma.

— Kas?

— Acīmredzot tas, kam bija no svara, lai neviens no pilsētas neizbrauc.

— Mans draugs, — teica Jans de - Vitts, izbāzdams galvu pa karietes durvīm, — vārti tev jāatslēdz man un manam brālim Kornēlijam de - Vittam, kuru es pavadu trimdā.

— Ak, de - Vitta kungs, es esmu izmisumā, — iesaucās slēdzējs, — es ar sirdi un dvēseli gribētu atslēgt, bet atslēgu man paņēma.

— Kad?

— Šorīt.

— Kas?

— Jauns cilvēks, divdesmit divi gadi vecs, bāls un vājš.

— Kādēļ tu viņam iedevi?

— Tādēļ, ka viņam bija pavēle, ar parakstiem un zīmogu.

— No kā?

— No rātskungiem.

— Jā, — teica Kornēlijs: — nav vairs šaubu, ka mūs gaida nenovēršams gals.

— Kā tu domā, vai visi vārti būs aizslēgti?

— Es nezinu.

— Tomēr brauksim pie citiem vārtiem, — ātri teica Jans.

— Mums citas izejas nav.

— Es tev pateicos, —.viņš vēlreiz uzrunāja slēdzēju. — Tu mūs gribēji izlaist, bet nevarēji. Labs nodoms ir līdzīgs labam darbam.

— Ak, Dievs, — nopūtās slēdzējs, redzat, kas tur notiek!

Ļaužu grupā, kura braucējiem aizsprostoja ceļu, bija trīs vīrieši,

par kuriem jau minējām, un šajā laikā tiem vēl bija pievienojušies kādi astoņi citi.

Nebija šaubu, ka visiem šiem cilvēkiem bija ļauni nolūki pret braucējiem.

Tiklīdz viņi redzēja, ka zirgus dzen aulekšos, viņi nostājās ciešā rindā šķērsu pāri ielai, vicināja rungas un kliedza: — Apstājies! Apstājies!

Kučieris dzina zirgus viņiem virsū un laida pātagas cirtienus uz visām pusēm.

Brāļiem de - Vittiem karietē nekas nebija redzams. Bet viņi juta, ka zirgi saslienas pakaļkājās un kariete stipri sasveras uz sāniem. Tad zirgi ar jaunu sparu rāvās uz priekšu, kariete pārripoja pār mīkstu, apaļu priekšmetu, kas varēja būt cilvēka ķermenis, un lāstu pavadīta, devās tālāk.

— Es baidos, vai mēs neesam ko nodarījuši, teica Kornēlijs.

— Dzeni ātrāk! Dzeni!—Jans kliedza kučieram.

Bet, pretēji šai pavēlei, kariete pēkšņi apstājās.

— Kas noticis? — jautāja Jans.

— Paraugaties, — teica kučieris.

Jans paskatījās.

Ielas viņā galā, kur vajadzēja aizkļūt karietei, parādījās viss milzīgais ļaužu pūlis, kurš tikko bija atstājis Beitenhofas cietumu, un, līdzīgi negaisam, šņākdams un aurodans tuvojās braucējiem.

— Pamet zirgus un glābies! — Jans sauca kučieram. — Tālāk braukt nav nozīmes. Mēs esam pazuduši.

— Lūk, tur jau viņi ir! — vienā laidā kliedza piecsimts balsis.

— Tur viņi ir, šie nodevēji un slepkavas!

— Bendes maisi! — sauca otrs pūlis, kurš sekoja karietei un nesa uz rokām savu mirušo biedru, kas, gribēdams apturēt zirgus, bija pakļuvis tiem zem kājām un samīts.

Kučiers apturēja zirgu, bet projām nebēga.

Vienā mirklī kariete atradās vidū starp tiem, kas tai tuvojās no priekšas un tiem, kas skrēja no muguras.

Sākumā šķita, ka viņa pacēlās gaisā un lido pār viļņojošo ļaužu jūru. Tad pūlis acumirklī it kā sastinga. Spēcīgs kalējs ar rungu belza vienam zirgam pa galvu un tas nokrita bez dzīvības.

Tajā brīdī pavērās kādas mājas slēgis un logā parādījās jauna, bāla cilvēka nedabiski spīdošas acis, kuras drūmi vēroja notikumu.

Aiz jaunā cilvēka bija redzama bāla virsnieka seja.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — čukstēja virsnieks, — kas gan tagad notiks?

— Droši vien kas briesmīgs, — atbildēja jauneklis.

— Palūkojat, jūsu gaišība, viņi izrāvuši no karietes lielo pavaldoni, viņi to sit, viņi to plēš!

— Patiesi, šie ļaudis ārkārtīgi saniknoti, — teica jaunais cilvēks vienaldzīgā balsī, kurā nebija dzirdama ne mazākā līdzcietība.

— Bet palūkojat, tagad viņi izrauj no karietes arī Kornēliju, Kornēliju, kurš jau sakropļots un sadauzīts. Palūkojat, palūkojat!