ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Pēc šiem vārdiem,kurus princis izteica ar sevišķu uzsvaru, abi laimīgie cilvēki nometās viņa priekšā ceļos un noskūpstīja tam rokas.

Tad viņš nopūtās un teica:

— Jūs abi esat ļoti laimīgi, jo, cenzdamies pēc Holandes slavas un labklājības, meklējat tai jaunu tulpju kultūru.

Un pavēries uz Francijas pusi, — it kā jūtot no turienes tuvojamies jaunus draudošus mākoņus, viņš ātri iesēdās savā karietē un aizbrauca.

Kornēlijs tajā pašā dienā kopā ar Rozi aizbrauca uz Dordrechtu Par visu notikušo Roze ziņoja tēvam, nosūtot pie viņa kā sūtni Kornēlija veco aukli.

Lasītāji, kuriem pazīstams vecā Ģrifija raksturs no mūsu apraksta, sapratīs, ka viņam grūti bija samierināties ar jauno meitas vīru. Viņš nevarēja aizmirst sitienus, kuri vēl ilgi bija redzami kā zilumi viņa miesā. Viņu skaits, kā Grifijs stāstīja, sniedzās līdz četrdesmit. Galu galā Grifijs tomēr samierinājās, lai pierādītu, ka viņš ir tikpat augstsirdīgs, kā pavaldonis. Kļuvis par tulpju sargu, viņš bija tikpat nepielūdzams un bargs, kā savos cietumsarga laikos. Vajadzēja redzēl, ar kādu nesaudzību viņš iznīcināja kāfnirus, kurmjus un pārāk uzmācīgas medus sūcējas.

Kad viņam bija zināmi Bokslela nedarbi, viņš bija bezgala dusmīgs uz šo viltus Jakobu. Tādēļ viņš pats ar savu roku izjauca Bokstela ierīkoto novērotavu starp sētas kokiem. Un tā kā Bokstela dārzu pirkšanas ceļā pievienoja van - Berla īpašumam, tad žogu noārdīja pavisam un puķu dobes sniedzās pāri abu dārzu kopplatībai.

Roze vērtās ik dienas skaistāka un gudrāka. Divu gadu laikā viņa iemācījās tik labi rakstīt un lasīt, ka pati varēja uzņemties divu brašu bērniņu mācīšanu, kuri kā tulpju ziedi, nāca pasaulē maija mēnesī 1674. un 1675. gadā. Tikai Šie divi ziedi sagādāja viņai daudz mazāk rūpju, neka tā ievēfojamā melnā tulpe, kurai viņa varēja pateikties par sava likteņa gaitām.

Pats par sevi saprotams, ka viens bērns bija zēns un saucās Kornēlijs, otrs bija meitene — vārdā Roze.

Van - Berls palika uzticīgs Rozei, tāpat kā tulpēm. Visu savu dzīvi viņš upurēja Rozes labklājībai un tulpju kultūrai.

Van - Berla kabinetu pušķoja divas vēsturiskas, zelta rāmjos ierāmētas lapas no Kornēlija dc - Vitta bībeles. Vienā, kā mēs atceramies, bija rakstīts, iai van - Berls iznīcina sarakstīšanos ar Luvua, otrā paša van - Berla testaments, kurā viņš novēlēja Rozei melnās tulpes noslēpumu, ar noteikumu, ka tai par vīru jāizraugās skaists cilvēks, divdesmit sešu vai astoņu gadu vecs, kas to patiesi mjlē un kuru viņa mīiē.

Šo noteikumu Roze apzinīgi izpildīja, kaut Kornēlijs palika dzīvs. Patiesību sakot taisni tādēļ, ka viņš palika dzīvs.

Apcerēdams brīnišķīgo likteņa rotaļu, Kornēlijs van - Berls uzrakstīja uz savām durvīm teikumu, kuru izbēgšanas dienā Gracijs bija uzrakstījis uz kameras sienas:

"Dažkārt cilvēkam tik daudz ciešanu jāpārdzīvo, ka viņš ar pilnu tiesību var teikt: es esmu pārāk laimīgs."

Beigas.