ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Un ja pilsēta grib aplaudēt vai svilpt, viņa nekad iepriekš nezina, kur viņa īsti apstāsies.

Sākumā tā aplaudēja van - Sistensam un viņa buķetei, tad savām

korporācijām un sev. Un beidzot aplaudēja ari lieliskai mūzikai, kura cītīgi spēlēja katrā apstājas vietā.

Bet visu acis meklēja šo svinību īsto dvēseli, melnās tulpes noslēpuma atradēju. Ja šis varonis būtu parādījies pēc van - Sistensa lieliskās uzrunas, lauta viņu, bez šaubām, būtu apsveikusi jūsmīgāk, nekā pašu princi.

Līdz prinča atbraukšanai jāgaida vēl stundas ceturksnis. Gājienam jāapstājas vēl pēdējo reiz. Tad tas nonāks pie mērķa, kur uzcelts tronim līdzīgs paaugstinājums. Še princis paņems rokās lieliski izrotāto pergamentu un visai tautai paziņos, ka viņš, lzaks Bokstels, ir tā persona, kas gaismā cēlusi melnās tulpes noslēpumu, ka viņš, lzaks Bokstels, ir slavā cēlis Holandi, tādēļ tulpi nosauks par "Tulipa nigra Boxtella".

Lāgiem tomēr Bokstels novērsa acis no melnās tulpes un naudas maisiņa un kautrīgi ielūkojās pūlī, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav redzama frīslandietes bālā seja.

Pats par sevi saprotams, ka Šis rēgs samaitātu viņa omu, kā Barko rēgs samaitāja Makbeta dzīres.

Viņš tik daudz uztraukumu bija pārdzīvojis tulpes dēļ, viņš tik rūpīgi bija sekojis tulpes gaitām, sākot no Kornēlija kabineta līdz ešafotam Beitenhofas laukumā; no Beitenhofas līdz Levenšteinas cietiksnim; viņš tik uzmanīgi bija vērojis, kā tulpe uzdīgst, kā viņa uzplaukst Rozes guļamistabā uz loga, ka beidzot viņš apzinājās pilnīgi dabiskas tiesības uz šo puķi. Ja tagad kāds gribētu viņam tulpi atņemt, viņš citādi to nevarētu nosaukt, kā par zagli. Taču, viņa bažas šķita veltīgas. Rozi nekur neredzēja. Un tā Boksteļa prieku nekas neapēnoja.

Gājiens apstājās apaļa laukuma vidū. Milzīgie koki, kuri laukumu ieslēdza, bija izrotāti krāšņiem puķu dekorējumiem un uzrakstiem. Mūzika spēlēja. No gājiena atšķīrās jaunas meitenes, lai tulpi novietotu uz augsta postamenta, kur lai bija stāvēt blakus Oranijas pfitiča zelta krustam.

Un lepnā tulpe, novietojusies uz sava postamenta, vienā mirklī iekaroja visu sirdis. Atskanēja ilga un trokšņainu aplausu vētra, kura bija sadzirdama visā Harlemā.

Kad dārdēja aplausu troksnis, parkam tuvojās kariete. Viņa kustējās uz priekšu ļoti lēni, jo sievietes, steigdamās uz svinību vietu, laida savus bērnus pa braucamo ceļu. Šajā noputējušā un čīkstošā karietē sēdēja nelaimīgais

van - Berls. Pa karietes lodziņu viņš sāka novērot ainu, ko mēs tik nepilnīgi aprakstījām saviem lasītājiem.

Šis priecīgais, svētku drēbēs rotātais pūlis, puķu un zaļumu vītnes, mūzikas skaņas un prieka saucieni apžilbināja nabaga cietumnieku, kā zibens stars viņa tumšās kameras logā.

Neskatoties uz pavadoņa mazrunību un negribu atbildēt uz jautājumiem par viņa likteni, Kornēlijs tomēr mēģināja pēdējo reiz virsniekam jautāt:

— Ko viss tas nozīmē, kapteiņa kungs?

— Kā pats redzat, tie ir svētki.

— Ak, svinības, — teica Kornēlijs drūmā, nomāktā balsī, kā daždien cilvēks, kuram šajā pasaulē prieka vairs nav.

Brītiņu vēlāk viņš teica:

— Acīmredzot, Harlemas pilsētas svētki. Es redzu ļoti daudz puķu.

— Jā gan, — atbildēja virsnieks, — šajos svētkos puķēm ir galvenā loma.

— Ak, kāds maigs aromāts un cik brīnišķas krāsas! — izsaucās Korneiijs.

— Apstājaties, lai kungs var paskatīties, — teica kapteinis kučieram — kareivjam.

— Es jums ļoti pateicos par laipnību, — domīgi teica Kornēlijs: — Manā stāvoklī labāk nekā neredzēt un nejust. Brauksim, lūdzu, tālāk.

— Brauksim tālāk. Es liku apturēt tādēļ, ka jūs esat liels puķu mīļotājs, bet sevišķi to puķu, kurām par godu sarīkoti šie svētki.

— Kādām puķēm tad par godu tie sarīkoti?

— Par godu tulpēm.

— Tulpēm! — iesaucās Kornēlijs. — Vai šodien tulpju svētki?

— Jā, kungs. Bet ja Šī aina jums nepatīkama, brauksim tālāk.

Virsnieks dzīrās teikt pavēli braukt tālāk.

Bet Kornēlijs to atturēja; viņa apziņā iezagās tumša nojauta.

— Kapteiņa kungs, — viņš runāja drebošā balsī — vai šodien neizsniedz prēmiju?

— Jā, par melno tulpi.

Kornēlijam vaigi pietvīka sārtumā, visu ķermeni kratīja drebuļi un uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses.

Bet, pārdomājis, ka bez viņa un tulpes svētki tomēr neizdosies, viņš piezīmēja:

— Šie ļaudis tomēr nebūs laimīgāki par mani, jo viņi neredzēs to, uz ko tie aicināti; svētki nevar būt pilnīgi.

— Ko jūs, kungs, ar to gribat sacīt?

— Es gribu teikt, ka nekad nevienam cilvēkam, izņemot vienu, kuru cs pazīstu, neizdosies gaismā celt melnās tulpes noslēpumu.

— Tad tas, kuru jūs pazīstat, ir šo noslēpumu jau gaismā cēlis, jo Harlema šodien skata melno tulpi.

— Melno tulpi! — uztraukumā kliedza van - Berls. — Kur viņa ir, kur?

Viņš izliecās no karietes un drudžaini raudzījās apkārt.

— Skataties uz postamentu. Tur viņa ir. Redzat?

— Redzu.

— Nu, bet tagad brauksim tālāk, — teica virsnieks.

— Ak, apžēlojaties par mani, — lūdzās Kornēlijs: — Ļaujat man vēl paskatīties uz to. Vai patiesi tā ir melnā tulpe? Vai viņa ir bez plankumiem? Tas nevar būt! Ja man atļautu to tuvāk apskatīt, es pateiktu, ka tā nav gluži melna, ka tā tikai mazliet brūngana… Atļaujat man, kungs, izkāpt un pieiet tuvāk. Es jūs ļoti lūdzu.

— Jūs esat prātu zaudējis! Vai es to drīkstu!?

—Es jūs lūdzu!

— Bet jūs aizmirstat, ka jūs esat cietumnieks.

— Es esmu cietumnieks, tas tiesa, bet es esmu godīgs cilvēks. Dodu jums goda vārdu, ka es nebēgšu; es neizrādīšu ne mazāko mēģinājumu to darīt. Atļaujat man tikai paskatīties uz puķi.

— Bet mani priekšraksti, kungs?

Un viņš atkal dzīrās teikt kučieram, lai brauc tālāk.

Kornēlijs arī šoreiz viņu atturēja,

— Ak, esat jel līdzjūtīgs un augstsirdīgs! Visa mana dzīva saistās ar šo noslēpumu. Jūs nezināt, kas notiek manā sirdī. Es zinu, ka man drīz jāmirst. Un tādēļ man tik ļoti gribās puķi redzēt. Jo var taču būt, ka tā ir mana tulpe! Tulpe, kuru nozaga Rozei. Jūs nesaprotat, ko nozīmē izaudzēt melno tulpi, ko nozīmē tikai vienu mirkli to redzēt — krāšņu, pilnīgu — un tad uz visiem laikiem pazaudēt. Man jāizkāpj no karietes, man viņa jāredz! Tad, ja gribat, varat mani nogalināt.

— Klusāk, nelaimīgais, — teica virsnieks. — Mums pretim jāj viņa augstības, Oranijas prinča Vilhelma eskorts. Ja princis redzēs skandālu, mums biern klāsies plāni.

Van - Berls nobaidījies vairāk par savu ceļa biedru, nekā par sevi, iekrita atpakaļ karietē. Bet viņš nevarēja mierīgi nosēdēt. Bet nepaguva garām aizjāt ne divdesmit kavalēristi, kad viņš atkal lauzās pie lodziņa, žestikulēja un garām jājošam princim teica nesakarīgu lūgumu.

Vilhelms, mierīgs un nosvērts, kā vienmēr, jāja uz svinību laukumu izpildīt savus goda priekšsēdētāja pienākumus. Rokā viņš turēja satītu pergamentu, kas Šoreiz viņam izpildīja it ka valdnieka zižļa vietu.

Ieraudzījis žestikulējošu cilvēku un, acīmredzot, pazinis tā pavadoni, princis lika apstāties.

Viņa staltais zirgs stāvēja sešus soļus no van - Berla.

— Kas še notiek? —jautāja princis virsniekam, kurš šajā mirklī izkāpa no karietes.

— Jūsu augstība, šis cilvēks ir tas valsts noziedznieks,kuram es braucu pakaļ uz Levenšteinu, lai atvestu to Harlemā.