ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Kornēlijs turpināja: —

"Šīs debesis — mūsu dzimtene,

No kurienes nāk mūsu dvēsele.

Un liegas smaržas, ko izdvešam,

Un debesīs atpakaļ aizsūtam."

Grifijs piegāja cietumniekam tuvu klāt.

— Vai tu neredzi, ka man ir līdzeklis, kas tevi padarīs pazemīgu un liks atzīties tavos noziegumos?

—Vai jūs, dārgais Grifij, neesat prātu zaudējuši? — jautāja Kornēlijs.

Bet kad viņš redzēja Grifija pārvērsto seju, naidā zibošās acis un putas uz lūpām, viņš teica:

— Velns lai parauj, tu jau izskaties trakāks par traku, lu esi kā paša nelabā apsēsts!

Grifijs sāka vicināt rungu ap galvu. Bet van - Berls neuztraucās:

— Jūs, laikam, man draudat, Grifij ?

— Jā, es tev draudu! — kliedza Grifijs.

— Ar ko?

— Paskaties, kas man rokā.

— Man šķiet, tā ir runga. Un turklāt ļoti liela runga. Es tomēr nedomāju, ka jūs man būtu draudējis ar to.

— Ak, tā tu domā? Kādēļ tad?

— Tādēļ, ka katrs cietumsargs, kas ieslodzītam sit,pelna divus sodus, no kuriem pirmais paredzēts Levenšteinas cietokšņa IX paragrāfā un skan šādi:

"Katrs cietumsargs, inspektors vai palīgs, kurš paceļ roku pret valsts noziedznieku, atlaižams."

— Roku, — apspiestās dusmās atkliedza Grifijs: — tur ir runa par roku, bet nekas nav teikts par rungu.

— Otrais sods, — teica Kornēlijs, — kurš nav rakstīts noteikumos, bet atrodams evangelijā, nosaka:

"Kas paceļ ieroci pret savu tuvāko, tam pašam no ieroča jākrīt; kas paceļ rungu, tam jākrīt no rungas."

Grifiju šis mierīgais tonis galīgi uztrauca. Rūkdams kā lācis, viņš pacēla rungu pār Kornēlija galvu. Bet tajā brīdī, kad Grifijs gribēja ļaut rungai krist, Kornēlijs to saķēra aiz gala un izrāva Grifijam no rokām.

— Labāk neriskējat ar savu vietu, — viņš mierīgi teica.

— Nolādētais burvis, Šņāca Grifijs, — pagaidi tikai, gan es tevi citādi nobeigšu.

— Labu ceļa vēju!

— Tu redzi, ka mana rpka tukša?

— Jā, es to redzu ar labpatiku.

— Bet tu arī zini, ka parsti tā nav tukša, kad es rītos kāpju pa trepēm.

— Jums taisnība. Parasti jūs man nesat nožēlojamu putriņu un vissliktāko maizi. Bet man tas nav no svara. Jo sliktāka lev liekas maize, jo man tā labāk garšo.

— Labāk garšo?

— Jā.

— Kādēļ?

— Ļoti vienkārši.

— Nu, tad pasaki, kādēļ?

— Tādēļ, ka dodams man sliktu maizi, to gribi sagādāt man ciešanas.

— Protams, ka es tev, nelieti, nedodu to tādēļ, lai tu še labi justos.

— Nu, bet es esmu burvis, kas tev zināms, tādēļ slikto maizi es varu pārvērst par labāko, kas man dod vairāk baudas, nekā katrs cits gardums. Tad man ir divkāršs prieks: es ēdu maizi pēc savas garšas un atriebjos tev.

— Tā tad tu pats atzīsties, ka esi burvis?

— Velns lai parauj! Protams, ka esmu burvis. Es par to nerunāju tikai citu klātbūtnē, jo tas mani var novest pie karātavām. Bet kad mēs esam divi vien, kādēļ lai es tev neatzīstos?

— Loti labi. Bet saki, ja burvis pārvērš melnu maizi baltā, vai šis burvis nevar nomirt badā, kad tam nedod nekādu maizi? '

— Oi, oi.

— Tad zini, ka no šīs dienas es tev maizi vairs nenesīšu. Tu vari pārvērst savas cietuma mēbeles par maizi un ēst. Bet es nopelnīšu tos astoņpadsmit sū, kurus valsts dod tavam uzturam.

— Bet tā jau būs slepkavība! — iesaucās Kornēlijs, aptverdams šausmu pilno bada nāvi, kas to gaida, ja Grifijs savus draudus izpilda.

— Nekas, — pašapmierināti turpināja Grifijs: — tu esi burvis un badā tomēr nenomirsi.

Kornēlijs atzina, ka labāk būs citu toni sākt.

— Vai tu atceries, kā es liku šurp atlidot Dordrechtas baložiem?

— Nu un kas par to?

— Tas, ka no baložiem iznāk lielisks cepetis. Vai tev neliekas, ka cilvēks, kas dienā apēdīs balodi, badā nenomirs?

— Kur tad tu tos cepsi?

— Kur cepšu? Tu jau zini, ka esmu stājies sakaros ar pašu nelabo. Nedomāju, ka viņš mani atstās bez uguns.

— Es šaubos, — teica Grifijs. — Ar baložiem vien cilvēks nevar iztikt.

— Nu, kad apniks ēst baložus, es sākšu ēst zivis no Vaalas un Maases upēm.

Grifijs ieplēta acis.

— Es ļoti mīlu zivis, — turpināja Kornēlijs. — Bet tās man še nedod. Tagad, kad tu gribi mani badā mērdēt, es pats tās pagādāšu.

Grifijs trīcēja dusmās un izbailēs.

Bet viņš savaldījās un iebāza roku kabatā.

— Ja tu spēlēsies ar manu pacietību, tad sargies!

Un, no kabatas izvilcis nazi, viņš atvāza to un dzirās uzbrukt.

— Ak, tu ar nazi! — iesaucās Kornēlijs un satvēra rungu ciešāk.

Abi viņi labu brīdi slavēja nekustīgi: viens uzbrucēja, otrs aizsardzības pozā.

Bet bezgalīgi tā nevar stāvēt. Kornēlijs nolēma izdibināt Grifija niknuma cēloni.

— Nu, sakat, ko jūs Tsti gribat?

— Tu to ļoti labi zini: es gribu, lai tu atdodi manu meitu Rozi.

— Jūsu meitu?

— Jā, Rozi, kuru tu ar visādām viltībām man nolaupīji. Saki, kur viņa ir?

Grifijs nostājās vēl draudošākā pozā.

— Vai tad Rozes Levenšteinā nav? — jautāja Kornēlijs.

— Tu to labi zini. Es tev prasu vēlreiz: vai tu atdosi manu meitu?

— Meklē pats, nelieti!

— Nu, tad es tevi ar varu piespiedīšu runāt!

Grifijs paspēra soli uz. Kornēlija pusi, viņa seja kvēloja naidā un rokā zibēja atvāztais nazis.

— Vai redzi šo nazi? Arī es esmu nokāvis vairāk kā piecdesmit gaiļus. Un tagad arī tu, velna kalps, neizbēgsi.

— Tad tu patiesi gribi mani nokaut?

— Es gribu pāršķelt tavu sirdi, lai redzētu to vietu, kur Roze apslēpta.

Pēc šiem vārdiem viņš palēcās uz priekšu un cirta nazi galdā.

Kornēlijs tikai pēdējā mirklī palēca sāņus un dūriens pagāja garām. Viņš saprata, ka telpa par šauru, lai ilgāku laiku izvairītos no uzbrukumiem.

Grifijs atvēzējās atkal.

Tajā mirklī Kornēlijs veikli iesita viņam ar rungu pa roku un nazis nokrita uz grīdas.

Grifijs likās līdzīgs satrakotam zvēram. No viņa nekādu saprātu vairs nevarēja gaidīt.

Tādēļ Kornēlijs ar varonīgu aukstasinību raidīja uz veča muguru un pleciem vēl vairākus sitienus.

Grifijs drīz redzēja, ka cīņa zaudēta un sāka lūgties žēlastību. Bet viņa drausmīgie kliedzieni izskanēja aiz cietuma sienām. Pēkšņi kamerā ieradās četri sargkareivji, kuri notvēra Kornēliju nozieguma vietā: ar rungu rokā un nazi uz grīdas.

Kornēlijs saprata, ka nu viņš pazudis. Šiem ļaudīm nebija nekas zināms, kādos apstākļos cīņa sākās.

Visi apstākļi runāja par ļaunu.

Sargi vienā mirklī atbruņoja Kornēliju un pacēla notriekto Grifiju, kurš šņākdams taustīja savas brūces.

Turpat uz vietas uzrakstīja protokolu, kurā Grifijs lika atzīmēt, ka cietumnieks viņam uzbrucis ar iepriekšēju ļaunu nolūku — noslepkavot, to. Tā notikusi sacelšanās pret pastāvošo iekārtu un cietuma uzrauga nogalināšanas mēģinājums.

Grifiju pacēla uz rokām un aiznesa uz dzīvokli.

Palikušie sargi Kornēliju iepazīstināja ar cietokšņa noteikumiem, lai viņš saprastu, kādu pārkāpumu tas nodarījis un kāds liktenis to sagaida,

Sargi stāstīja, ka 1668. gadā noteikumi piemēroti kādam ieslodzītajam, vārdā Matiasam, kura noziegums bija daudz mazāks, nekā Kornēlija noziegums.

Matiass atzinis, ka zupa, ko tam pasniedz, pārāk karsta, tādēļ izlējis to sardzes priekšniekam uz galvas. Slaukot seju, priekšnieks noslaucījis arī ādu no tās.