ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Zīmītei uzmetis ātru skatienu, princis sagrīļojās, viņa rokas sāka drebēt un šķita, ka tas izmetīs zīmīti uz grīdas; viņa acīs atmirdzēja žēlums un līdzcietība.

Zīmīte, kuru tam pasniedza Roze, bija tā pati bībeles lapiņa, kuru Kornēlijs de - Vilts ar Krakē sūtīja uz Dordrechtu, ar lūgumu iznīcināt sarakstīšanos ar Luvuā.

Šis lūgums, kā mēs atceramies, skanēja šādi:

"Dārgais krustdēls, sadedzini aploksni, kuru es tev nodevu, sadedzini to, neattaisījis, lai tās saturs tev nekļūtu zināms. Tādi noslēpumi nes nāvi viņu turētājam. Sadedzini tos un tu glābsi Janu un Kornēliju. Paliec sveiks un mīli mani. Kornēlijs de - Vilts. 20. martā 1672. g."

Šī lapiņa vienā un tajā pašā laikā pierādīja Kornēlija nevainību sazvērestībā un to, ka sīpoliņi pieder viņam.

Roze un princis saskatījās.

Prinča skatiens teica: klusi un gaidi.

Princis noslaucīja aukstu sviedru lāsi, kura tam izspiedās, uz pieres. Tad viņš lēni salocīja papīrīti. Viņa domas tobrīd aizlidoja tālā pagātnē, kur atklājās dziļš nožēlošanas un kauna dzelmenis.

Ar pūlēm viņš pacēla galvu un teica:

— Sveiki, Boksteļa kungs, es jums apsolu, ka liela būs izšķirta tasinīgi. Es jums to apsolu.

— Bet jūs, dārgais van - Sistensa kungs, paturat pie sevis šo meiteni un sīpoliņu. Sveiki!

Visi palocījās un princis, salīcis it kā zem sloga, atstāja telpu, pūļa gaviļu pavadīts.

Boksiels ieradās atpakaļ "Baltā Gulbja" viesnīcā, ļoti uztrauktā gara stāvokli. Viņu uztrauca papīri tis, ko princis paņēma no Rozes rokām un tik uzmanīgi iebāza kabatā.

»

Nelaimīgais van - Berls šajā laikā cieta dažādas pārestības no Grifija, kurš izdomāja tādas mokas, kādas var izdomāt cietuma uzraugs, kas nodomājis kļūt par bendi.

Nesaņēmis nekādas ziņas ne no Rozes, ne no Jakoba, Grifijs nodomāja, ka šis piemeklējums viņam uzsūtīts no paša nelabā un ka nelabā sūtnis ir van - Berls.

Trešā dienā pēc Rozes nozušanas viņš kāpa pa trepēm augšā, sevišķi niknā gara stāvoklī.

Kornēlijs, atspiedis galvu rokās, stāvēja pie loga un vēroja miglaino tāli, cenzdamies ieelpot svaigu gaisu un apslāpēt asaras un sāpes, lai nezaudētu filozofisku miera sajūtu.

Baloži vēl mājoja aiz loga, bet cerību uz gaišu nākotni vairs nebija nekādu.

Roze, droši vien, tagad ir ciešā uzraudzībā un vairs nevar atnākt. Diezin, vai viņa var pat rakstīt. Bet ja var f kā lai atsūta viņam savas vēstules?

Nē. Vakar un aizvakar viņš Grifija skatienā vēroja pārāk daudz naida. Viņa uzmanība nekad vairs neatslābs un Rozei atliks tikai ciešanas un izmisums, tāpat kā viņam. Vai šis zvērs, alkohola reibonī, nesāks meitenei atriebties. Vai viņš nelaidīs darbā to pašu roku, kuru Kornēlijs tik veikli sadziedināja.

Doma, ka Rozi, varbūt, sit. plosīja viņu līdz izmisumam.

Viņš sāpīgi sajuta savu nevarību, savu nederību un niecību. Viņš jautāja sev: kādēļ liktenis diviem nevainīgiem radījumiem sūta tik smagus piemeklējumus?

Van - Berls cieši apņēmās nosūtīt Rozei vēstuli. Bet kur Roze tagad atradās?

Viņam ienāca prātā rakstīt uz Hāgu, lai jau laikus izkliedētu smago iespaidu, kādu varētu radīt Grifija ziņojums.

Bet ar ko lai raksta? Grifijs tam atņēma papīru un zīmuli. Un ja arī tie viņam būtu, Grifijs taēu neuzņemtos vēstules nosūtīšanu.

Tūkstošreiz Kornēlijs savā atmiņā pārcilāja viltības, kādas ieslodzītie izmantoja.

Viņš domja arī par bēgšanu, par ko viņš nekad agrāk nebija domājis, kad varēja ik dienas satikties ar Rozi. Bet jo vairāk viņš par bēgšanu domāja, jo neiospējamāk tas likās. Viņš piederēja pie tiem ļaudīm, kuri palaiž garām daudzus izdevīgus brīžus un nesasniedz mērķi tikai tādēļ, ka neiei pa vispāratzītiem,* platiem ceļiem.

— Kā lai es izbēgu no Levenšteinas, — prātoja Kornēlijs, — ja no šejienes savā laikā jau izbēdzis Gracijs? Pēc Šīs bēgšanas taču būs sperti visi aizsardzības soļi! Vai tad neapsargā logus, durvis un vārtus? Vai nav uzmanīgi bālie sargi?

— Bet bez logiem, dubultdurvīm un modriem sargiem, — Kornēlijs domāja tālāk, — mani neatlaidīgi apsargā mans Arguss: Grifijs, kura vērību pie manis saista nevien amata pienākums, bet arī personisks naids. Un ir vēl kāds svarīgs apstāklis, kas mani saista. Tā ir Rozes prombūtne. Pieņemsim, ka es ziedošu desmit gadus no savas dzīves, lai izkaltu zāģi, ar ko pārzāģēt dzelzs restes, lai savītu virvi, ar ko nolaisties no vaļņa, vai lai izgudrotu spārnus, kā Dedals… Bet tās visas ir nelaimīgas domas. Man jau iepriekš šķiet, ka zāģis salūzīs, virve pārtrūks un spārni saulē izkusīs… Es nositīšos. Vai mani ievietos Hāgas muzejā, blakus Vilhelma Klusā asiņainajiem svārkiem. Nē! Labāk tad iet citu ceļu. Nav šaubu, ka agrāk vai vēlāk Grifijs centīsies mani pazemot. Viņš savu naidu pret mani ilgi sevī neapslāpēs. Viņš apvainos manu patmīlību, manu mīlestību uz Rozi vai manu personību. Bet es jau no pirmās ieslodzīšanas dienas krūtīs jūtu apslēptu spēku, tieksmi ārdīties un kauties. Es metīšos uz veco nelieti un nožņaugšu to.

Tā domājot, Kornēlija seja nejauki saviebās un brīdi viņš aizturēja elpu. Acīmredzot, viņš pārdomāja kādu jaunu varbūtību.

— Patiesi, ja Grifijs būs beigts, kādēļ man nepaņemt atslēgas? Kādēļ nenokāpt pa trepēm lejā, ieiet Rozes istabā un bēgt kopā ar viņu?

— Ar Rozi? Bet Grifijs ir viņas tēvs! Mans Dievs, te nav kas pareizi. Lai Roze mani mīlētu, cik dziļi mīlēdama, viņa tomēr nevarētu piedot sava tēva slepkavam. Un galu galā, kāda man garantija, ka man laimēsies izbēgt? Drīzāk gan otrādi. Mēģinājums beigsies Beitenhofas laukumā, kur šoreiz spožais šķēps vairs neapstāsies, manu kaklu neskāris. Nē, tas nav labs ceļš. Bet ko tad darīt, kā uzmeklēt Rozi?

Tādās pārdomās bija nogrimis Kornēlijs trešā dienā pēc asās sadursmes ar Grifiju un šķiršanās no Rozes.

Un tādā brīdī kamerā ienāca Grifijs.

Viņš rokā turēja lielu rungu, viņa acīs zibēja ļauna kvēle, viņa seju rotāja naidīgs smīns un visa būte kaisa atriebības kārē.

Kornēlijs dzirdēja, ka kameras durvis atslēdzas, ka ienāk kāds, bet viņam nebija gribas atgriezties un paskatīties. Viņš jau no soļiem un trokšņiem zināja, kas bija ienācējs.

Nav nekā nepatīkamāka, ja cilvēkam uz viņa naidu atbild ar pilnīgu vienaldzību.

Cilvēks ir sataisījies uzbrukt, iededzies visā savu dusmu dedzībā un negrib, lai viss tas izgaistu.

Katrs cilvēks, kad viņu plosa īgnums, grib kādam sagādāt nepatikšanas.

Tādēļ Grifijs, redzēdams, ka Kornēlijs nekustās no vietas, sāka dusmīgi klepot.

— Hm, hm!

Kornēlijs sāka klusu dziedāt burvīgu puķu dziesmu:

"Mēs apslēptā uguns bērni,

Kas zemes dzijumā deg —

Mēs dzimušās rasā un ausmā,

Mēs tālajām debesīm rada."

Šī dziesma, kuras mierīgais motīvs Kornēlija vienaldzību vērta vēl lielāku, galīgi zudināja sadusmotā Grifija līdzsvaru.

— Ei, dziedātāja kungs! — viņš kliedza, — vai jūs nedzirdat, ka es esmu ienācis?

Kornēlijs pagrieza galvu.

— Sveiki, — viņš teica un dziedāja tālāk: ''Mēs ciešam no cilvēka zemuma,

Bet ļaujamies tam, kad to mīlam:

Mūsu dzīvība — sīkā saknīte zemē,

Mūsu rokas — pret debesīm izstieptās lapas."

— Nolādētais burvis, es redzu, tu smejies par mani! — kliedza Grifijs.