ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Roze paklausīja, jo princis to uzlūkoja.

Bet tiklīdz viņš sāka rakstīt, Roze atkal kaunīgi piecēlās kājās. Tajā brīdī suns piegāja pie viņas un sāka to draudzīgi apošņāt.

Princis beidza savu vēstuli.

— Ak, — teica princis uz suni, — tūdaļ var redzēt, ka tu pazīsti savas puses cilvēku.

Tad viņš pievērsās Rozei, pārbaudoši un domīgi to uzlūkodams.

— Klausies, mana meita, — viņš teica.

Princim bija divdesmit trīs gadi. Rozei astoņpadsmit, tā kā viņš labāk varēja to uzrunāt: — mana māsa.

— Mana meita, — viņš turpināja cietā balsī, kura sastindzināja visus, ko viņš uzrunāja. — Mēs esam vieni, parunāsim.

Rozi kratīja drebuļi, kaut prinča izskats nebija ļauns.

— Augstais kungs… —viņa murmināja.

— Levenšteinā ir jūsu tēvs?

— Jā, augstais kungs.

— Jūs viņu nemīlat?

— Es viņu nemīlu; vismaz ne tā, kā meitai vajadzētu mīlēt savu tēvu.

— Nav labi, mana meita, nemīlēt savu tēvu. Bet nekas, sakat tikai patiesību savam princim.

Roze nodūra acis.

— Kādēļ jūs nemīlat savu tēvu?

— Mans tēvs ir ļoti ļauns cilvēks.

— Kur slēpts viņa ļaunums?

— Viņš ir negants pret cietumniekiem.

— Visiem?

— Visiem.

— Bet vai jūs varat teikt, ka viņš būtu sevišķi ļauns pret kādu cietumnieku?

— Viņš ir sevišķi ļauns pret van - Berla kungu, kurš…

— Kurš ir jūsu mīļākais?

Roze atvirzījās vienu soli.

— Es viņu mīlu, augstais kungs, — viņā lepni teica.

— Vai sen jau? — jautāja princis.

— No tās dienas, kad to ieraudzīju.

— Un kad jūs viņu ieraudzījāt?

— Otrā dienā pēc tam, kad drausmīgā nāve mira Jans un Kornēlijs de - Vitti. Princis saknieba lūpas un nokāra galvu, lai nebūtu redzamas viņa acis. Brīdi klusējis, viņš turpināja:

— Kāda nozīme jums mīlēt cilvēku, kurš notiesāts uz mūžu cietoksnī?

— Tāda nozīme, ka es gribēju palīdzēt viņam visu mūžu ciest un arī mirt.

— Vai jūs esat mierā būt cietumneka sieva?

— Es būtu laimīgākā sieviete pasaulē, ja varētu būt van - Berla sieva. Bet…

— Bet?

— Es neiedrošinos to teikt, jūsu augstība.

— Jūsu balsī izskan cerība. Sakat vien.

Roze pacēla savas gaišās, uzticības pilnās acis pret princi un uzlūkoja viņu ar lādu skatienu, kas būtu varējis kveldēt visniknāko cietsirdību.

— Es saprotu.

Roze pasmaidīja un lūdzoši salika rokas.

— Jūs cerat uz mani? —jautāja princis.

— Jā, augstība.

— Ak, tā!

Princis ielika aploksnē vēstuli, kuru tikko bija uzrakstījis un uzspieda savu zīmogu. Tad pasauca kādu virsnieku.

— Van - Dekena kungs, aizvedat šo vēstuli uz Levenšteinu. Pie komandanta jūs iepazīsaties ar maniem rīkojumiem un darīsat tā, kā noteikts.

Virsnieks palocījās un izgāja. Drīz atskanēja aiz loga zirgu pakavi.

: — Mana meita, — teica princis. — Svētdien būs tulpes svētki.

Bet svētdiena ir paritu. Te jums būs pieeisimti florinu — uzpošat ies šajā dienā, jo es gribu, lai tā būtu arī jūsu svētku diena.

— Bet kādā tērpā jūsu augstība grib mani redzēt?

— Tērpjaties lrīslandiešu līgavas tērpā, — tas jums labi piederēsies, — teica princis.

Harlema, kurā mēs pirms trijām dienām iegājām kopā ar Rozi un tagad sekojām turpat Kornēlijam, ir viena no visskaistākajām Holandes pilsētām.

Kad citas Holandes pilsētas centās spīdēt ar savām fabrikām, saviem arsenāliem, savām kuģu būvētavām un tirgotavām, Harlema noslēdzās brīnišķās puķu un koku gatvēs un dārzos.

Harlema, redzēdama, ka viņas kaimiņi: Leidena un Amsterdama, viena tiecas būt par zinātnes centru, otra par galvaspilsētu, nolēma kļūt par zemkopības, labāki sakot: dārzkopības pilsētu. Un patiesi, labi nosargāta pret vētrām un saules apsildīta, Harlema bija kā radīta augļu dārzu, koku skolu un siltumnīcu ierīkošanai.

Arī ļaudis še dzīvoja citādi. Viņu mierīgie raksturi tiecās pēc zemes darba un veselīgiem dzīves priekiem. Turpretim Amsterdamas un Roterdamas iedzīvotāji pēc savas dabas bija kustīgi, nervozi, alka ceļojumu un veikalu. Hāgā, turpretim, dzīvoja daudz politiķu un sabiedrisku darbinieku.

Leidena tātad bija zinātņu pilsēta.

Harlema bija puķu, aleju, krāšņu dārzu, mūzikas un mākslas kultivētāja.

Harlema bezprātīgi mīlēja puķes, un viņas simpātiju pirmā vietā bija tulpes.

Lai veicinātu šo puķu kultūru, Harlema pat izsludināja prēmijas. !5. maijā 1673. gadā Harlemas puķkopju biedrība izsludināja lielo godalgu par melnās tulpes izaudzēšanu.

Kad pienāca ziņa, ka melnās tulpes noslēpums gaismā celts, Harlemas iedzīvotāji, kuriem bezgala riebās karu un nemieru periods, jutās laimīgi un lepni par saviem panākumiem. Par godu Šim ārkārtīgi svarīgajam gadījumam Harlema nolēma sarīkot grandiozus puķu, deju un mūzikas svētkus, kuri paliktu atmiņā uz ilgiem gadiem.

Siem svētkiem bija arī cita nozīme. Bez melnās tulpes svinībām, kurām vajadzēja būt visu uzmanības degpunktā, svētki šķita ievērojami vēl ar to, ka viņos, kā īsts holandietis, piedalījās Oranijas princis Vilhelms. Un beidzot, pēc postošā 1672. gada kariem radās izdevība frančiem parādīt valsts vienību un spēku.

Sekojot cildenai Harlemas dārzkopju biedrības priekšzīmei, kura bija ziedojusi simts tūkstošus florinu par melnās tulpes izaudzēšanu, pilsētas pārvalde tikpat lielu summu atļāva melnās ļ tulpes svinību sarīkošanai.

Kad pienāca liktenīgā svētdiena, Harlemas iedzīvotāji līgoja īstā svētku sajūsmā, spožumā un gaišā priekā. Visu domās, jūtās un valodās dominēja brīnišķīgā melnā tulpe, pret kuru visi sajuta dziļu godbijību, nevien sievas un meitenes, bet arī sirmi vīri un jaunekļi.

Pilsētas komitejas un dārzkopju» biedrības priekšgalā bija van - Sistensa kungs, tērpies savā vislabākā uzvalkā.

Šis cienījamais pilsonis darīja visu, ko varēja, lai sava apģērba un izskata ziņā saskanētu ar ievērojamo melno tulpi. Un piezīmēsim vēl, ka tas viņam lielā mērā bija izdevies..

Viņš gāja spožās komitejas priekšgalā ar milzīgu puķu buķeti rokā.

Komitejai sekoja pilsētas zinātnisko un izglītības biedrību pārstāvji, maģistratūra, karavīri, mūižnieki un zemkopji, bet gar trotuāru malām, kā dzīva vija, locījās milzīgi skatītāju bari. Jo viņiem nebija ļauts šajā gājienā piedalīties.

Un ielas mala taču galu galā ir vieslabākā novērošanas vieta tiem, kuri grib nogaidīt, kamēr gājiens paiet garām, lai zinātu, ko teikt citiem, vai labāki sakot: ko darīt pašiem.

Šoreiz, protams, nevarēja būt runa par Pompcja vai Cezara j triumfu. Šoreiz nekādus karavadoņus vai iekarotājus necildināja. I Šis gājiens bija mierīgs, kā avju bars un nevainīgs, kā gājputnu kāsis gaisā.

Uzvarētāji bija dārzkopji. Un Harlemas iedzīvotāji, kā patiesi puķu cienītāji, uzgavilēja dārzkopjiem.

Gājiena centrā, ar baltu samta segu pārklātu, kuras zelta bārkstis nokarājās uz zemi, četri vīri nesa melno tulpi.* Viņi visu laiku smaidīja.

Bija zināms, ka Oranijas princis ar savu roku pasniegs prēmiju ; tulpes audzētājam. Runāja, ka varbūt viņš teiks arī tautai kādu runu, kuras saturs sevišķi interesēja viņa draugus un ienaidiekus. !

Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena, lielais 15. maijs 1673. gadā. Visi Harlemas un apkārtnes iedzīvotāji novietojās skaisto ielu malās, ciešā apņēmībā šoreiz neaplaudēt vis kara vadoņiem un varoņiem, bet dabas uzvarētājiem, kuri gaisā cēluši līdz Šim noslēpumainībā tītās tulpes brīnumu.