ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Roze atskatījās, bet princi, kurš nosēdās vistumšākā kabineta stūrī, viņa gandrīz neievēroja.

Un tas jau viegli saprotams. Visa viņas uzmanība bija veltīta tai svarīgai personai, kuru sauca par van - Sistensa kungu. Cilvēkam, kurš ienāca aiz sava saimnieka un klusi nosēdās kabineta tumšākā kaktā, nekādas svarīgas nozīmes nevarēja būt.

Šjs kautrīgais cilvēks no plaukta paņēma grāmatu un van - Sistcnsam māja zīmi, lai sāk pratināšanu.

Van - Sistens atsēdās un uzrunāja Rozi:

— Mans bērns, jums jāapsolas, ka tciksat man visu patiesību par šo tulpi.

— Es apsolos.

— Labi, tad stāstāt visu šī kunga klātbūtnē, Tas ir mūsu biedrības loceklis.

— Kungs, ko lai es saku jums, kad esmu visu jau izteikusi.

— Nu, ko jūs īsti vēlaties?

— Es griežos pie jums ar to pašu lūgumu.

— Ar kādu?

— Ataicināt Bokstela kungu ar viņa tulpi; ja cs tulpi neatzīšu par savu, es godīgi no savām tiesībām atteikšos. Bet ja es to pazīšu, es prasīšu, lai man to atdod. Es to prasīšu, kaut man būtu jāiet pie paša prinča, ar pierādījumiem rokā.

— Tā tad jums ir kādi pierādījumi, skaistais bērns?

— Liktenis, kurš zina manas tiesības, man tos dos.

Van - Sistenss saskatījās ar princi, kurš jau ar pirmajiem vārdiem atcerējās, ka šo patīkamo balsi kur dzirdējis.

Viens no virsniekiem aizgāja pie Boksteļa.

Van - Sistenss turpināja pratināšanu.

— Uz ko tad jūs dibināt prasību, ka melnā tulpe pieder jums?

— Vienkārši uz to, ka es pati to iestādīju un izaudzēju savā istabā.

— Jūsu istabā? Bet kur tad ir jūsu istaba?

— Levenšteinā.

— Jūs esat no Levenšteinas?

— Es esmu cietokšņa uzrauga meita.

Princis sakustējās, it kā sacīdams: — Ak, jā, nu es atceros.

Un, izlikdamies vēl dziļāk nogrimis grāmatas lasīšanā, viņš ar jo lielāku uzmanību sekoja Rozes vārdiem.

— Jūs mīlat puķes? — turpināja van - Sistensa kungs.

— Mīlu.

— Tā tad jūs esat mācīta puķkope?

Roze mirkli cīnījās pati ar sevi. Tad aizkustinošā tonī jautāja:

— Vai es, kungs, varu paļauties, ka es runāju ar labiem cilvēkiem?

Viņas vārdi šķita tik paliesi, ka van - Sistenss un princis abi reizē apstiprinoši pamāja galvas.

— Nu, tad es jums teikšu. Nē, es neesmu mācīta puķkope; es esmu tikai nabaga frisjandiete, kura vēl pirms trijiem mēnešiem neprata ne rakstīt, ne lasīt. Nē, tulpe nav manis izaudzēta.

— Kas tad to izaudzēja?

— Kāds nelaimīgs cietumnieks, kas ieslodzīts Levenšteinas cietoksnī.

— Levenšteinas cietumnieks? — jautāja princis un Roze, dzirdot šīs balss skaņas, nodrebēja.

— Tā tad ieslodzītais ir valsts noziedznieks, jo Levenšteinā ir ieslodzīti tikai valsts noziedznieki? — turpināja princis.

Un viņš atkal nogrima grāmatas lasīšanā, vismaz izlikās to darām.

— Jā,'— klusi teica Roze, drebošā balsī: —valsts noziedznieks.

Van - Sistenss, dzirdot šādu atzīšanos augstā liecinieka klātbūtnē,

nobālēja un roka sāka tam drebēt.

— Turpināt, — auksti teica princis puķkopju biedrības priekšsēdētājam.

— Ak, godātais kungs, -r— teica Roze, — nian jāatzīstas ļoti smagā noziegumā.

— Jā gan, — piekrita van - Sistens. — Valsts noziedzniekiem Levenšteinas cietoksnī jābūt turētiem pilnīgā slepenībā.

— Es zinu, kungs.

— Bet no jūsu vārdiem var domāt, ka jūs esat izmantojusi savu stāvokli, kā cietokšņa uzrauga meita, un stājusies ar tiem sakaros, lai kopīgi izaudzētu tulpi.

— Jā, kungs, — turpināja Roze, izbailēs vēl vairāk nobālēdama, — es satikos ar viņu ik dienas.

— Nelamīgā! — izsaucās van - Sistenss.

Princis pacēla galvu, lai novērotu Rozes bālumu un priekšsēdētāja uztraukumu.

— Gar to puķkopju biedrībām nav daļas, — teica princis savā skaidrā un cietā balsī. — Mums jālemj par melno tulpi, ne par valsts noziedzniekiem. Puķkopju biedrība ar politiku nenodarbojas.

Roze, šādas izturēšanās iedrošināta, stāstīja visu, kas noticis pēdējos trijos mēnešos. Visu, ko viņa darījusi un izcietusi. Viņa stāstīja arī par Grifija cietsirdību, ka tas iznīcinājis pirmo tulpi, par cietumnieka izmisumu, par uzmanību, ar kādu viņa audzējusi otro tulpi; par cietumnieka pacietību un bēdām, kad viņi neredzējušies; par to, ka viņš gribējis nomērdēties badā; par prieku, kāds viņus abus pārņēmis, kad tie atkal samierinājušies un beidzot par to, ka tulpe viņiem nozagta stundu pēc tam, kad tā uzplaukusi.

— Bet jūs tikai nesen pazistaties ar šo ieslodzīto?

Roze uzlūkoja svešinieku, kurš ievilkās vēl dziļāk kaktā, it kā vairīdamies no viņas skatiena.

— Kādēļ jūs, kungs, tā domājat?

— Tādēļ, ka cietuma uzraugs ar savu meitu tikai pirms trijiem mēnešiem pārvietojās uz Levenšteinu.

— Jums taisnība, kungs.

— Acīmredzot, jūs lūdzāt tēvu pārcelt uz Levenšteinu, lai sekotu kādam cietumniekam, kuru pārveda no Hāgas uz Levenšteinu?

— Kungs, — nosarkdama teica Roze.

— Beigsim, — tcica Vilhelms.

— Es atzīstos, ka ieslodzīto jau pazinu Hāgā.

— Laimīgais cietumnieks, — smaidīdams iesaucās Vlhelms.

Ieradās virsnieks un ziņoja, ka Bokstels jau steidzas ar savu tulpi.

Virsniekam sekoja Bokstels divu cilvēku pavadībā, kuri nesa brīnumpuķi un novietoja to van - Sistensa viesistabā.

Princis brīdi atstāja savu slēptuvi, izgāja aplūkot melno tulpi un atkal iesēdās savā agrākā vietā.

Roze, bāla, dreboša un augstākā mērā uztraukta, gaidīja, ka arī viņu aicinās tulpi aplūkot.

Viņa dzirdēja Boksteļa balsi.

— Tas ir viņš! —viņa iesaucās.

Princis deva zīmi, lai viņa palūkojas caur pievērtajām durvīm priekšistabā.

— Tā ir mana tulpe! — viņa kliedza, — es to pazīstu! Ak, mans nabaga Kornēlijs!

Tad viņa vairs nevarēja savaldīties un sāka rūgti raudāt.

Princis piegāja pie durvīm un brīdi apstājās tur. Roze viņu redzēja gaismā un nešaubījās, ka to kur agrāk redzējusi.

— Boksteļa kungs, — teica princis, — nākat, lūdzu, šurp!

Bokstels steidzīgi iedrāzās kabinetā un atradās vaigu vaigā ar Oranijas princi.

— Jūsu gaišība! — viņš iesaucās, atkāpdamies.

— Jūsu gaišība! —atkārtoja pārsteigtā Roze.

Dzirdot šo saucienu, Bokstels pavērsa skatienu uz Rozes pusi un nodrebēja.

— Ā,— klusi teica princis, — viņš uztraucās.

Bet Bokstels ar savu kolosālo gribas spēku drīz pārvarēja uztraukumu.

— Boksteļa kungs, — viņu uzrunāja princis, — jūs laikam esat atradis melnās tulpes noslēpumu?

— Jā, augstais princi, — mazliet uztrauktā balsī atbildēja Bokstels.

Šis uztraukums varēja celties arī no pēkšņās tikšanās ar Oranijas Vilhelmu.

— Bet šī jaunā meitene apgalvo, ka arī viņa gaismā cēlusi Šo noslēpumu.

Bokstels nicinoši pasmīnēja un paraustīja plecus.

Vilhelms ar dzīvu interesi sekoja visām viņa kustībām.

— Vai jūs nepazīstat šo meiteni? — jautāja princis.

— Nē, augstais princi.

— Bet jūs, jaunā meitene, vai jūs pazīstat Boksteļa kungu?

— Nē, Boksteļa kungu es nepazīstu, bet es pazīstu Jakoba k aigu.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es gribu teikt, ka tas, kas dēvējas par Boksteli, LevenŠteinā saucās par Jakobu.

— Ko jūs, Boksteja kungs, varat iebilst?