ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Kaut puisis nezināja, cik svarīga ir vēstule, kas tam uzticēta, bet viņa soļi bija tik steidzīgi, it kā viņš to zinātu.

Gājēju panākusi, Roze paņēma vēstuli atpakaļ, jo tai vairs nebija nozīmes, un izstāstīja puisim, kā viņš tai varēja būt noderīgs. Protams, ka jauneklim nekas nebija pretim. Viņš tikai lūdza atļauju pieķerties pie zirga krēpēm vai astes, lai ātrāk kļūtu uz priekšu.

Pagāja astoņas stundas, kad vecais Grifijs vēl nezināja, ka viņa meita no cietokšņa aizgājusi. Vecais cietumsargs priecājās, ka savās dusmās atstājis uz meiteni stipru iespaidu.

Bet kad Grifijs gribēja uzmeklēt savu draugu Jakobu un izstāstīt tam jaunākos piedzīvojumus, Jakobs bija jau ceļā un steidzīgi tuvojās savam mērķim. Viņš bija aizsteidzies priekšā Rozei par Četrām stundām.

Jakobs nevarēja iedomāties, ka Roze tam seko pēdās. Viņš nešaubījās, ka meitene, gaismā cēlusi tulpes nozušanu, sēž savā istabiņā vai nu dusmu vai izmisuma pārņemta.

Tā neviens, izņemot cietumnieku, nebija tur, kur tam vajadzēja būt.

Kopš Roze nodevās tulpes audzēšanai, viņa reti vairs bija kopā ar tēvu. Grifijs meitu redzēja tikai pusdienas laikā, pulksten divpadsmitos. Bet šodien viņu pārsteidza, ka Roze pārāk ilgi nenāk pusdienās. Droši vien dusmojās.

Grifijs, beidzot, lika vienam no saviem palīgiem meitu uzmeklēt. Kad tas atgriezās un ziņoja, ka Roze nekur nav atrodama, Grifijs gāja pats to saukt.

Viņš pieklauvēja pie Rozes istabas durvīm, bet atbildes nebija.

Tad viņš pasauca cietokšņa atslēdznieku un lika tam durvis atmūķēt. Bet Rozi viņš tur neatrada, tāpat kā Roze neatrada melno tulpi.

Roze tobrīd iegāja Roterdamā.

Tādēļ arī Grifijs nevarēja atrast viņu ne istabā, ne virtuvē, ne dārzā.

Var iedomāties Grifija sašutumu, kad viņš, pārmeklējis visu apkārtni, beidzot dabūja zināt, ka Roze paņēmusi zirgu un aizjājusi viena pati, kā īsta dēku meklētāja, nesakot nevienam,, kurp viņa dodas.

Sadusmotais Grifijs devās uz van - Berla kameru. Tur viņš ārdījās kā nelabais. Lādēja nabaga cietumnieku, smalki izkratīja visas drēbes un kameras kaktus, draudēja ar karceri, badu un sapūdēšanu.

Kornēlijs no visa tā nekā nedzirdēja un nesaprata. Drūms un sevī nogrimis, viņš visam ļāva notikt bez pretošanās un uztraukuma. ! Viņa jūtekļi bija sastinguši un prāts drūmā izmisuma tīts.

Kad Grifijs bija meitu visās vietās izmeklējies, viņš sāka meklēt Jakobu. Bet arī tas nekur nebija atrodams. Tad vecajam uzraugam radās aizdomas, ka Jakobs būs Rozi nolaupījis.

Tikmēr Roze sasniedza Roterdamu, pret vakaru jau bija Dclftē, kur pārnakšņoja, bet no rīta ieradās Harlemā, četras stundas pēc^ tam, kad tur bija iebraucis Bokstels. I

Ne mirkli nekavējusies, viņa lūdza novest to pie puķkopju biedrības priekšsēdētāja van - Sistensa kunga. |

Viņa atrada šo godājamo pilsoni tādā stāvoklī, ka esam spiesti to aprakstīt, lai paliktu uzticīgi saviem mākslas un vēstures centieniem.

Priekšsēdētājs sastādīja ziņojumu komitejai.

Ziņojums bija rakstīts uz liela papīra, ļoti rūpīgi, skaistā rokrakstā.

Roze lika sevi pieteikt priekšsēdētājam. Taču Rozes Grifijas vārds neko sevišķu neizteica un tādēļ priekšsēdētājs to nevēlējās pieņemt.

Bet Roze bija zvērējusies šķēršļus nebaidīties. Viņas misija tai uzlika pārāk lielus pienākumus, lai pirmās neveiksmesļ,jau varētu tai laupīt enerģiju.

— Sakat priekšsēdētājam, ka es gribu runāt ar viņu par melno tulpi.

Šie nedaudzie vārdi atstāja maģisku iespaidu. Rozei atvēra durvis uz priekšsēdētāja kabinetu. Van - Sistensa kungs galanti piecēlās' un nāca viņai pretīm.

Tas bija maza auguma, trausls cilvēciņš, kura stāvs līdzinājās tulpes stiebram, bet šķīvītim līdzīgā galva un gar sāniem nolaistās rokas atgādināja puķes pumpuru un lapas. Iedams, van - Sistensa kungs viegli grīļojās, kas arī viņa gaitai piedeva vēsmu locītas tulpes izskatu.

— Mademoiselle, — viņš teica, — jūs esat atnākusi melnās tulpes lietā?

— Jā, cienīts kungs, — atbildēja Roze, — es atnācu par to parunāt.

— Vai tulpe ir pilnīgā kārtībā?

— To es, cienīts kungs, noteikti nevaru teikt.

— Vai tas nozimē, ka ar tulp.i notikusi kāda nelaime?

— Jā, kungs, notikusi ļoti jiela nelaime, tikai ne ar tulpi, bet ar mani.

— Kāda?

— Tulpe man ir nozagta.

— Jums nozagta melnā tulpe?

— Jā, kungs.

— Un jūs zināt, kas to izdarījis?

— Es zinu, bet nedrīkstu vēl to apvainot.

— Bet tas taču viegli pārbaudāms.

— Kā?

— No tā laika, kopš tulpe jums nozagta, zaglis nevar būt tālu aizgājis.

— Kādēļ?

— Vienkārši tādēļ, ka pirms divām stundām es pats tulpi redzēju.

— Jūs to redzējāt?! — iesaucās Roze un pieskrēja pie priekšsēdētāja.

— Es to redzēju tāpat, kā tagad redzu jūs.

— Bet kur tad?

— Pie jūsu vecā saimnieka!

— Pie mana saimnieka?

— Jā, vai tad jūs nestrādājat pie Izāka Bokstela?

— Es?

— Jā, jūs.

— Kas tad es jums šķietu, kungs?

— Bet kas cs šķietu jums?

— Kungs, jūs' esat tas, kas jūs patiesībā esat, cienījamais Harlemas birģermeistars un puķkopju biedrības priekšsēdētājs van - Sistens.

— Un jūs esat atnākusi pie manis?

— Es atnācu pateikt, ka manu melno tulpi man nozaguši.

— Tā tad Bokstela tulpe būtu jūsu tulpe? Jūs neskaidri izsakāties, mans bērns. Ja tulpe nozagta, tad ne jums, bet Bokstelim.

— Es jums apgalvoju, kungs, ka nezinu, kas ir Bokstels un pirmo reizi dzirdu šo vārdu.

— Jūs nezināt, kas ir Bokstels? Un arī jums ir bijusi melnā tulpe?

— Vai tad ir vēl kāda cita melnā tulpe? — drebošā balsī jautāja Roze.

— Jā, ir Bokstela melnā tulpe.

— Kāda viņa izskatās?

— Melna, velns lai parauj!

— Bez plankumiem?

— Bez neviena plankuma, bez nevienas punktiņus.

— Un šī tulpe ir pie jums?

— Patlaban viņas te nav, bet drīz to atnesīs, lai komisija, pirms prēmijas piešķiršanas, varētu to apskatīt. -

— Bet šis Izāks Bokstels, kurš dēvējās par tulpes īpašnieku, šis Bokstels…

— Patiesībā, arī ir tulpes īpašnieks.

— Kungs, sakāt, vai šis cilvēks ir vājš?

— Jā.

— Kailu pakausi?

— Jā.

— Nedrošu skatienu?

— Tā liekas-.

— Nemierīgs, salīcis, greizām kājām?

— Jā, patiesi, jūs Izāka Bokstela portretu labi raksturojāt.

— Sakat, kungs, vai tulpe nav iestādīta zilā vāzē ar dzeltenām zvaigznītēm?

— Ak, kas attiecas uzvāzi, tad es tai piegriezu mazāku vērību. Es vairāk skatījos uz tulpi un viņas audzētāju.

— Kungs, šī tulpe ir mana! Es to esmu stādījusi, kopusi un audzējusi! Viņa man nozagta un šajā lietā es esmu nākusi pie jums!

— Ai, ai, ai, — ironiski smīnēja van - Sistensa kungs, — jūs esat nākusi pēc Bokstela kunga tulpes? Nevar teikt, ka jums trūktu nekaut rības.

— Kungs, — turpināja Roze, mazliet apmulsusi no šāda apvainojuma: — es neesmu nākusi pēc Bokstela, bet pēc savas tulpes.

— Jūsu?

— Jā, pēc tās, kas man pieder.

— Tad es jums ieteiktu uzmeklēt Bokstela kungu "Baltā Gulbja" viesnīcā un jautājumu nokārtot ar viņu. Es paredzu, ka šī lieta var būt līdzīga Salamana liesai, kura slavu es nekāroju. Es šajā lietā varu darīt lik daudz, kā likt priekšā komisijai prēmiju piešķirt tam, kas tulpi uzaudzējis. Uz redzēšanos, bērns!