ALEKSANDRS DIMĀ: MELNĀ TULPE

— Zināt, kapteini, — grāfam ausī iečukstēja viņa palīgs, — mums tomēr vajadzētu parūpēties par rezerves spēkiem. Tas mums par ļaunu nenāktu.

Tobrīd Jans de - Vitts, kuru mēs atstājām kāpjot pa akmeņa trepēm uz brāļa kameru, piegāja pie kameras durvīm, kurā gulēja spīdzināšanas mokas pārcietušais Kornēlijs.

Spriedums par izraidīšanu bija nolasīts, tādēļ tālākā lietas izmeklēšana un arestētā spīdzināšana bija lieka.

Kornēlijs gulēja izstiepies savā guļas vietā, ar saplosītām rokām un pārlauztiem pirkstiem. Viņš nebija atzinies neizdarītā noziegumā un, pēc triju dienu ilgām mokām, uzelpoja vieglāk, kad dabūja zināt, ka gaidītā nāves soda vietā to izraida no tēvijas. Miesā un garā spēcīgs, viņš gulēja mierīgi Beitenhofas pustumšā kamerā un viņa lūpas rotāja visu saprotošs cietēja smaids. Sava gribasspēka atbalstīts, Kornēlijs mierīgā garā apsvēra, cik ilgi vēl varētu vilkties formalitātes līdz viņa atsvabināšanai.

Tas notika taisni tajā laikā, kad ārpus cietuma sienām trokšņoja satrakots ļaužu pūlis un draudēja cietumu apsargājošos kavalēristus noslaucīt no zemes virsas. Šis troksnis, kas līdzinājās nemierīgas jūras šņākoņai, spiedās cauri cietuma sienām. Bet Kornēliju tas neuztrauca. Viņš pat necentās piecelties, lai pieietu pie šaurā, aizrestotā loga.

Fizisko sāpju mocīts, Kornēlijs atradās dīvainā sastinguma stāvokli, kurš tam likās bez sākuma un gala. Ar saldu sajūtu viņš domāja par to mirkli, kad gars šķirsies no miesas un beigsies nebeidzamās ciešanas.

Viņš domāja arī par savu brāli.

Un tajā mirklī, kad Kornēlijs domāja par to, kad viņš gandrīz balsī iztrunāja viņa vārdu, durvis atvērās un Jans steidzīgiem soliem tuvojās guļas vietai. Kornēlijs izstiepa tam pretim savas sakropļotās rokas un Jans lo maigi noskūpstīja uz pieres.

— Kornēlij, mans nabaga brāli. teica Jans: — tu ļoti cieti, vai nē?

— Nē, es vairs neciešu, es ieraudzīju tevi.

— Es bezgalīgi ciešu, tevi ledzoi šādā stāvoklī, mans nabaga dārgais Kornēlij.

— ts vairāk domāju par tevi, nekā par sevi. Spīdzināšanas laikā es ievaidējos tikai reizi, lai izdvestu: "Mans nabaga brālis". Bet tagad tu esi Še un tādēļ ai/.mii sisini visu. Tu atbrauci pēc manis, vai nē?

— Jā.

— Es esmu vesels. Palīdzi man piecelties un tu redzēsi, cik labi es varu paiet.

— Tev nebūs tālu jāiet. Mana kariete gaida aiz Tilli kavalēristu nodaļas.

— Tilli kavalēristi? Kādēļ tad viņi še?

— Tādēļ, ka Māgas iedzīvotāji sapulcējušies, noskatīties tavā aizbraukšanā… un lai novērstu varbūtējos nemierus.

— Nemierus? — pārsteigts jautāja Kornēlijs, uzlūkodams apmulsušo brāli, nemierus'.'

— Jā, Kornēlij.

— Tad, lūk, kas tas par troksni, ko nupat dzirdēju, — teica Kornēlijs, it kā pats ar sevi runādams. Tad viņš pievērsās brālim:

—- Vai ap cietumu di dzinējās liels pūlis?

— Jā, brāli.

— Viņi grib iekļūt še?

— Nu, protams.

— Kā tad tu tiki pūlim cauri?

— Tu labi zini, Kornēlij, ka tauta mūs nevisai labi ieredz, — grūtsirdīgi piezīmēja Jans. I s atkļuvu šurp pa šķērsieliņām.

— Tu slapstījies, Jani?

— Es centos iekļūt cietumā, lai nezaudētu laiku. Es rīkojos tā, kā rīkojos politikā vai uz jūras, kad kuģim jācīnās ar pretvēju: es vairījos.

Šajā brīdī līdz cietumam atlidoja skaļi kliedzieni un lamas.

Tilli sarunājās ar satrakoto pūli.

— Es neticu, Jani, — teica Kornēlijs, — ka tev izdosies caur šo satrakoto pūli izvest savu brāli tik veikli, kā tu savā laikā starp klintīm un sēkļiem izvadīji Trompes floti.

— Tomēr mēģināsim, — teica Jans. — Bet pagaidām vēl atļauj piebilst dažus vārdus.

— Runā.

No lauka atkal atskanēja spēcīgi kliedzieni.

— Ak, — teica Kornēlijs, — cik" tauta uztraukta! Par mani vai par tevi?

— Es domāju, par mums abiem. Oranžisti, izplatīdami savus zemsirdīgos melus, apvaino mūs sakaru uzturēšanā ar Franciju.

— Nejēgas!…

— Jā, bet viņi tomēr mums to pārmet.

— Bet ja mūsu sarunas tomēr būtu bijušas sekmīgas, viņas taču būtu holandiešus pasargājušas no sakaušanas pie Orses, Vēzelas un Reinbergas. Viņas būtu tos pasargājušas no pāriešanas pār Reinu un Holande joprojām varētu sevi uzskatīt par neuzvarētu.

— Pareizi, brāli, bet vēl pareizāk būtu, ja viņi tagad atrastu mūsu sarakstīšanos ar Luvuā, tad, kaut es esmu piedzīvojis locis, es tomēr nevarētu izvadīt mūsu vieglo laiviņu caur satrakotiem ūdeņiem. Šī sarakstīšanās, kura godīgiem ļaudīm pierādītu, cik dziļi es esmu savu tautu mīlējis un kādus upurus esmu bijis gatavs viņas dēļ nest viņas slavas un brīvības labā, — šī sarakstīšanās tomēr mums nestu nāvi no mūsu uzvarētājiem, oranžistiem. Es ceru, dārgais Kornēlij, ka tu šo sarakstīšanos, pirms aizbraukšanas no Dardrechtas uz Hāgu, būsi iznīcinājis?

— Brāli, — atbildēja Kornēlijs, — tava sarakstīšanās ar Luvuā pierāda, ka tu esi bijis visgudrākais, tālredzīgākais un piedzīvojumu bagātākais septiņu apvienoto provinču pilsonis. Man ir dārga manas dzimtenes slava un jo sevišķi tava slava un es, brāli, neesmu sadedzinājis šo korespondenci.

— Tad mēs esam šīszemes dzīvei zuduši, — mierīgi teica Jans de - Vitts un piegāja pie loga.

— Nē, Jani, gluži otrādi, mēs esam glābuši savas dzīvības un atgūsim bijušo popularitāti.

— Ko tad tu izdarīji ar šīm vēstulēm?

— Es uzticēju tās savam krustdēlam, tev pazīstamam Kornēlijam van - Berlam, Dordrcchtā.

— Ak, nožēlojamais! Tu esi vissvārīgāko uzticējis vientiesīgam zinātniekam, kurš savā rīcībā līdzīgs mazam bērnam. Arī viņš ir pazudis cilvēks.

— Pazudis? ' *

— Jā, vienalga, eik viņš garīgi stiprs vai vājš. Ja viņš būs stiprs, viņš agrāk vai vēlāk uzzinās par mūsu likteni un leposies ar mums; ja viņš būs vājš, tas nobaidīsies mūsu tuvuma; ja viņš būs stiprs, tas klaji daudzinās mūsu noslēpumu, bet ja viņš būs vājš, viņš nodos mūs. Kā vienā, tā otrā gadījumā mēs visi esam pazuduši. Tādēļ bēgsim, brāli, iekams vēl nav par vēlu.

Kornēlijs piecēlās sēdus gultā un pieskārās brāļa rokai:

— Vai tad es nepazīstu savu krustdēlu? — teica Kornēlijs. — Vai es neesmu mācījies lasīt katru viņa domu? Tu jautā* vai viņš stiprs? Tu prasi, vai viņš vājš? Ne šāds, ne tāds. Un vai nav vienalga, kāds viņš būtu? Šajā gadījienā no svara tikai, lai viņš neizpauž noslēpumu. Un viņš to arī nevar izpaust, jo viņš to nezina.

Jans izbrīnēts pagriezās.

— Ak, — smaidīdams turpināja Kornēlijs: — es arī esmu politiķis, jo politiku esmu mācījies pie Jana. Es tev apgalvoju, ka van —Berls nezina ne viņam uzticētā vīstokļa saturu, ne nozīmes.

— Tad pasteigsimies, — teica Jans, — dot viņam rīkojumu, laiu vīstokli tas sadedzina. Tas jādara, kamēr nav par vēlu.

— Ar ko tad mēs nosūtīsim šo rīkojumu?

— Ar manu kalpu Krakē, kuram vajadzēja mūs pavadīt. Viņš atnāca uz cietumu kopā ar mani, lai palīdzētu trev nokāpt lejā.

— Apdomā labi, iekams tu dodi rīkojumu sadedzināt šos lietiskos dokumentus.

— Es esmu apdomājis, mīļais Kornēlij, ka brāļiem de — Vittiem vispirms jāglābj savas dzīvības, lai tad glābtu savas reputācijas. Ja mēs iesim bojā, ka mūs aizstāvēs? Kas varēs mūs kaut saprast?

— Tā tad tu domā, ka viņi mūs nogalinās, ja atradīs šos papīrus?