ALEKSANDRS DIMĀ: MELNĀ TULPE

— Ševeningenā jau viņu gaida franču kuģis. Tikelars pats . to redzējis.

— Lieliskais Tikelars! Varonīgais Tikelars! — pūlis rēca vienā balsī.

— Bet vai jūs nedomājat, — kāds jautāja, — vai kopā ar Kornēliju var aizbēgt arī viņa brālis Jans, tāds pats noziedznieks kā viņš?

— Un šie nelieši Francijā izšķiedīs mūsu naudu, kas saņemta par mūsu kuģiem, mūsu arsenālu, mūsu būvētavām, kas pārdotas Ludvigim XIV.

— Neļausim viņam aizmukt! — Uzsauca kāds patriots, iedams citiem pa priekšu.

— Uz cietumu! Uz cietumu! — kliedza pūlis.

Pie šiem kliedzieniem pilsoņu soļi kļuva straujāki, rokas instinktīvi pielādēja musketes un acīs iedegās ļaunas dzirkstis. Taču pagaidām nekāda varmācība nebija nodarīta. Kavalēristu virkne stāvēja ap cietuma izeju cieša un nekustīga, ar savu nekustīgumu atstājot draudošāku iespaidu, nekā pūlis ar savu viļņošanos un trokšņošanu. Kavalērijas nodaļa kā stingusi stāvēja, sava komandiera asā skatiena uzvarēta.

Šai kavalērijas nodaļai bija no nekārtībām jāattur nevien satrakotais ļaužu pūlis, bet arī pilsoņu milicija, kura gan bija ieradusies pie cietuma, lai palīdzētu uzturēt kārtību, bet pati provocēja pūli uz nekārtībām, kliedzot:

—Lai dzīvo Oranijas princis! Nost nodevējus!

Tiesa, kapteiņa Tilla kavalēiijas nodaļas klātbūtne mazliet mulsināja miličus, bet drīz viņi nāca pie atziņas, ka te ir īstā vieta drošsirdības izrādīšanai un ka kavalēristu mierīgums ir tikai bailes, kādēļ tie sāka jo dedzīgi kliegt un, savu kliedzienu iejūsmināti, devās uz cietumu, aizraudami līdz arī pūli

Tad grāfs Tilli, uzacis saraucis un paulls /obniu viens pats devās pūlim pretim:

— Klausaties, miliči, viņš sauca, k.ldi I jfis aistājat savas vietas un ko jūs gribat?

Pilsoņi vicināja gaisā savas musketes un kliedz i

— Lai dzīvo Oranijas Vilhelms! Nāve nodcvējiem!

— Lai dzīvo Oranijas princis! - teica tilli. kaut es vairāk cienu jautras, nekā drūmas sejas. Nāvi- nodevējiem, ja jums tā patīk, bet tikai ar to noteikumu, ka jūs aprobežojaties tikai ar saucieniem. Kliedzat, cik vien jums tīk Nāvi nodevējiem!" bet šie draudi jāizpilda jums nebūs. Es esmu nolikts še, lai tas nenotiktu, Un es to nepieļaušu.

Un, pievērsies saviem kareivjiem, viņš komandēja: "Mērķēt!"

Tilli kareivji izpildīja komandu ar tādu vienaldzību un mieru, ka nevien pūlis, bet arī miliči mulsumā atkāpās.

— Nu, nu! — teica Tilli ironiskā tonī, kāds piemīt tikai karavīriem: Nebaidaties, pilsoņi, mani kareivji neizšaus nevienu šāvienu, bet par to jūs apņematies nespert soli uz cietuma pusi.

— Bet vai jūs zināt, ka mums ir musketes?

— To es ļoti labi zinu un redzu. Tikai ievērojat, ka mums ir pistoles, kuras ļoti labi šauj no piecdesmit soļiem, bet jūs no mums stāvat tikai divdesmit soļus.

— Nāve nodevējiem! — kliedza saniknotie pilsoņi.

— Nu, — mierīgi teica virsnieks, —jūs kļūstat garlaicīgi. — Un viņš nostājās savā agrākajā vietā nodaļas priekšgalā, kamēr nemiers pūlī auga arvien lielāks.

Un tobrīd, kad atriebības satvērtais pūlis jau gaisā oda savu nolemto upuru asinis, viens no Šiem upuriem, it kā steigdamies pretī savai nelaimei, tuvojās cietuma vārtiem. Tas bija Jans de - Vitts, kurš kalpu pavadībā piebrauca pie cietuma un izkāpa no karietes.

Pie vārtiem viņš apstājās un minēja savu vārdu. Slēdzējs viņu pazina.

— Es ierados aizvest savu brāli, kurš, kā tev zināms, notiesāts uz trimdu, — Jans de - Vitts teica vārtu sargam. Tas palocījās un atslēdza vārtus.

Desmit soļus pagājis, Jans de - Vitts satika kādus sešpadsmit gadus vecu, skaistu meiteni, kura to sveicināja ar daiļu reveransu.

— Esi sveicināta, mīļā Roze, — teica Jans de - Vitts, viegli aizskardams tai kaklu. — Kā jūtas mans brālis?

— Ak, Jana kungs, es nebaidos par ciešanām, kuras tas jau pārcietis.

— Ko tad tu baidies?

— Es baidos par mokām, kuras to vēl gaida.

— Ak, jā, — teica de - Vitts: — no šīs tautas, vai nē?

— Jūs dzirdat, kā viņi kliedz?

— Jā, patiesi, tauta ir ļoti uztraukta. Bet tā kā mēs viņai esam darījuši tikai labu, tad, varbūt, viņa apmierināsies, kad ieraudzīs mūs.

— Diemžēl ar to tiem nepietiks, — klusi teica meitene un, paklausīdama sava tēva mājienam, aizgāja.

— Jā, ar to vien nepietiks, mans bērns, — piekrita Jans de — Vitts, dziļi nopūsdamies. — ŠI jaunā meitene, kura, droši vien, neprot lasīt un tātad nekad nekā nav lasījusi, vienā vārdā ir raksturojusi pasaules vēsturi.

Un Jans de — Vitts, bjušais Holandes pavaldonis, mierīgs un rezignēts, gāja tālāk uz sava brāļa kameru.

»

Skaistā Rozes baigās nojautas nebija bez pamata: tobrīd, ka Jans de — Vitts kāpa pa akmeņu kāpnēm, kuras veda uz brāļa kameru, pilsoņi visiem spēkiem centās nobīdīt pie malas Tilli kavalēristus, kuri tiem neļāva brīvi rīkoties.

Tilli, savu kavalēristu pistoļu apsargāts, ievadīja sarunas ar pilsoņu miliciju, mēģinādams pārliecināt to, ka viņam valdības uzdevumā jāapsargā cietums no varmācības.

— Kādēļ cietums jāapsargā? — kliedza Oranijas prinča piekritēji. |

— Redzat, — atbildēja Tilli: — jūs man uzdodat jautājumu, uz, kuru es nevaru abildēt. Man lika: "Apsargājat", un es apsargāju.! Jūs, kungi, paši esat gandrīz kareivji un zināt, ka kara pavēlēsi jāklausa.

— Bet ši pavēle jums dota, lai nodevējiem palīdzētu aizbēgt pār] robežu.

— Tas, laikam, tā ir, jo nodevēji notiesāti uz trimdu notēvijas, —1 atbildēja Tilli.

— Bet no kā ši pavēle nāk?

— Protams no Savienotām Valstīm.

— Tās mūs nodos!

— To es nezinu.

— Un jūs arī esat nodevējs?

— Es?

— Jā, jūs.

— Klausaties, nu! Bet padomājat pats, ko tad es varu nodod? Savienotās Valstis? Kā tad es viņas nododu, ja, būdams viņu dienestā, kārtīgi izpildu viņu pavēles?

Ievērojot to, ka grāfam bija pilnīga taisnība, pret kuru nevarēja nekā iebilst, kliedzieni kļuva vēl skaļāki. Kliedzieni un draudi bija šausmīgi, bet grāfs uz tiem atbildēja ar izsmalcinātu laipnību:

— Pilsoņi, es jūs nopietni lūdzu — izlādējāt savas musketes; var iet vaļā nejaušs šāviens un, ja tas ievainos kaut vienu no maniem kareivjiem, mēs jūsu pusē noguldīsim ap divsimt vīru. Tas mums būs ļoti nepatīkami, bet vēl nepatīkamāk jums, un galu galā tas taču nav ne mūsu, ne jūsu interesēs.

la jiīs to darītu, — kliedza pilsoņi, — mēs arī atklātu uguni uz jums

I abi, labi, bet vai tādēļ, ka jūs mūs apšautu, jūsu ļaudis uldzlvotos?

Laižat mūs uz laukuma, un jūs būsiet rīkojies kā godīgs pilsonis.

Pirmkārt, es neesmu pilsonis, — atbildēja Tilli: — es esmu virsnieks, kas nebūt nav viens un tas pats; un neesmu arī holandietis, bet francūzis, un tas vēl vairāk padziļina starpību. Es .n/Istu tikai to valdību, kura man maksā algu. Atnesat man viņas pavēli — un es tajā pašā mirklī laukumu atbrīvošu. Jo sevišķi vēl tādēļ, ka man pašam arī še apnicis.

Jā, jā! — kliedza simtas balsis, kurām tūdaļ pievienojās pieci simti citas. — Iesim uz rātsnamu! Iesim pie dcputāti'ein! Iesim!

- Tā, tā, — savā nodabā teica Tilli, ar skatiem sekojot aizejošajiem, — ejat uz rātsnamu, tad jau redzēsat, vai jūsu prasību ievēros. Ejat vien, mani draugi.

Apzinīgais komandieris paļāvās uz valdības pašcieņu tāpat, kā valdība paļāvās uz viņa pašcieņu.