ALEKSANDRS DIMĀ: MELNĀ TULPE

Atbildes vietā Jans izstiepa roku uz Beitenhofas laukuma pusi,

npo kurienes cietumā ielauzās dobjas skaņas.

— Jā, jā, — teica Kornēlijs, — es ļoti labi dzirdu šos kliedzienus, bet ko tie nozīmē?

Jans atvēra logu.

— Nāve nodevējiem! — kliedza pūlis.

— Vai nu dzirdi, Kornēlij?

— Vai tad mēs tie nodevēji? — .autāja cietumnieks un pacēla acis pret debesīm.

— Jā, tie esam mēs, atbildēja J ans de — Vitt.s.

— Kur ir Krakē?

— Laikam aiz kameras durvīm.

— Tad pasauc viņu.

Jans atvēra durvis, aiz kurām tiešām stāvēja uzticamais kalps.

- Ienāci, Krakē, un iegaumē labi, ko tev teiks mans brālis.

— Ak, nē, Jan, ar mutisku rīkojumu nepietiks; man viņam ļflraksia.

Kādēļ?

— Tādēļ, ka van - Berls vīstokli nevienam neatdos un arī neiznīcinās, ja tam nebūs mana noteikta rīkojuma.

- Bet vai tu, draugs, vari rakstīt? — jautāja Jans, vērzdams skatienu uz brāļa sakropļotām rokām.

- Būtu tikai tinte un spalva.

— Man ir tikai zīmulis.

— Vai tev nav arī papīrs; man visu atņēma.

— Te ir bībele. Noplēsi pirmo lapu.

— Labi.

— Bet tavs rokraksts nebūs salasāms.

— Nieki, — teica Kornēlijs, palūkodamies uz brāli, — šie pirksti, kuri pārcietuši bendes sitienus un griba, kura pārvarējusi sāpes, apvienosies vienā spēkā un nebaidīsies: līnija būs taisna un burti salasāmi.

Un patiesi, Kornēlijs paņēma zīmuli un sāka rakstīt. Tad bija redzams, ka no ievainotās rokas pil asinis un atstāj pēdas uz papīra un zīmuļa. No Kornēlija pieres bira sviedru lāses. Viņš rakstīja:

"Dārgais krustdēl! Sadedzini aploksni, kuru tev atstāju. Sadedzini to, neatvēris un nelasījis, lai viņas saturs paliek tev nezināms. Tādi noslēpumi, kādi glabājas šajā aploksnē, nes nāvi tam, kam tie pieder; sadedzini un lu glābsi Jani un Kornēliju. Palieci sveiks un mīli mani. Kornēlijs de - Vitts. 20. augustā 1672. gadā."

Asarām acīs, Jans noslaucīja asins traipu no papīra un iedeva vēstuli Krakē, aizrādot, kā tā aizvedama. Tad viņš atgriezās pie Kornēlija, kurš no piepūlēšanās bija stipri bāls un tuvu nemaņai.

— Tagad, — teica Jans, — nogaidīsim mūsu uzticamā kalpa svilpienu, kas nozīmēs, ka viņš izlauzies cauri pūlim — un tad dosimies ceļā arī mēs.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad pāri laukuma kņadai atlidoja skaļš svilpiens. Jans pateicībā pacēla rokas prei debesīm.

— Nu, —viņš teica, — dosimies prom arī mēs, Kornēlij!…

Kad saniknotā pūļa kliedzieni pie Beitcnhofas Janu de — Viltu pamudināja steidzināt Kornēliju aizbraukšanai, pilsoņu

depulācija, kā jau aizrādīts, devās uz pilsētas rātsnamu, pieprasīt Tilli kavalēristu nodaļas atsaukšanu.

No Beitenhofas līdz Hogstretai nebija liels gabals. Pūlī varēja novērot kādu jaunekli, kurš jau no sākuma ar lielu interesi vēroja visu, kas notika. Viņš sekoja delegācijai uz pilsētas namu, lai drīzāk dabūtu zināt, kas tur noliks.

Tas bija kādu divdesmit divu gadu jauneklis, kura izskats neliecināja par lielu spēku. Viņš slēpa savu seju, nemitīgi slaucīdams pieri un piekaitušās lūpas plānā audekla lakatiņā. Acīmredzot, viņam bija iemesls tā darīt. Tas bija cilvēks ar ērgļa skatienu, garu, līku degunu un platām, taisnām lūpām.

"Kāda starpība starp iekarotāju un jūras laupītāju?" jautāja senos Iajkos. Un atbildēja: "Tāda pati, kā starp vanagu un ērgli."

Šī nāves bālā seja, Šis trauslais, slimīgais stāvs, šīs nemierīgās kustības, kuras izrādīja trokšņojošam pūlim no Beitenhofas līdzejošais cilvēks, atgādināja neuzticīga saimnieka vai iztraucēta zagļa kustības. Policists, protams, būtu pieņēmis pēdējo versiju, jo cilvēks, par kuru še runa, visu laiku centās slēpt savu seju.

Un viņš bija ļoti nabadzīgi ģērbies un bez ieroča. Pie rātslaukuma viņš apstājās un uzmanīgi vēroja nama balkonu.

Pūļa neatlaidīgie kliedzieni lika atvērt kādu logu un parādījās cilvēks, kurš sāka sarunas ar pūli.

— Kas tas ir? — jautāja jaunais cilvēks aiz viņa stāvošajam virsniekam.

— Tas ir deputāts Bovelts, — atbildēja virsnieks.

— Kas tas par deputātu Boveltu? — atkal jautāja jauneklis.

— Man Šķiet, tas ir lielisks cilvēks, — teica virsnieks.

Pie šiem virsnieka vārdiem jaunekļa sejā iezagās tāds nemiers un skumjas, ka pat virsnieks to ievēroja un steidzās piebilst:

— Tā vismaz par viņu runā. Kas attiecas personīgi uz mani, tad es nevaru spriest, jo Boveltu nepazīstu.

— Lielisks cilvēks, — atkārtoja jauneklis, — bet ko tas nozīmē: vai šis cilvēks ir godīgs vai drošsirdīgs?

— Es atvainojos, jūsu gaišība, — atbildēja virsnieks, — es tiešām nevaru viņu tuvāk raksturot, jo, kā jau teicu, to nepazīstu.

— Nekas, — piebilda jauneklis. — Pagaidīsim, gan jau redzēsim paši.

Virsnieks piekrītoši pamāja galvu un apklusa.

— Ja šis Bovelts būs lielisks cilvēks, — turpināja princis, — tad viņš šo apsēsto ļaužu prasību labprāt neuzklausīs.

Un viņa vājās, aristokrātiskās rokas impulsīvā raustīšanās, kad viņš to bija atbalstījis uz virsnieka pleca, liecināja, ka jauneklis ārkārtīgi cenšas savaldīties un sevi nenodot.

Dzirdama bija pilsoņu delegācijas vadoņa balss, kurš prasīja pēc citiem deputātiem.

— Kungi, — atkārtoja Bovelts, — es jums jau teicu, ka esam šeit divatā ar d'Aspercnu, kādēļ nevaru nekādus rīkojumus dot.

— Pavēli! Pavēli! — kā ārprātīgs kliedza pūlis.

Bovelts mēģināja vēl ko teikt, bet viņa balss pazuda pūļa rēcienos. Viņš uztraukti žestikulēja rokām, tad pagriezās un sauca deputātu d'Asperenu.

Arī tas mēģināja pūli atrunāt, bet kliedzieni kļuva vēl skaļāki un draudošāki. Tad pūlis izlauzās cauri valdības sargu rindai un devās rātsnamā.

— Iesim arī mēs iekšā, — mierīgi teica jaunelklis. — Acīmredzot, sarunas turpināsies iekšā. Iesim paskatīties.

— Jums vajadzētu uzmanīties, — teica virsnieks.

— Kādēļ?

— Daudzi no deputātiem ir jūs redzējuši… Un vajaga tikai vienam jūs pazīt, lai…

— Lai mani atzītu par visas šīs lietas uzmusinātāju, — teica jauneklis. — Tev taisnība, — viņš piebilda, un vaigi kļuva sārti aiz kauna, ka tik neapdomīgi izteicis savas vēlēšanās. — Mēs no šīs pašas vietas varēsim novērot, vai delegāti iznāks apmierināti vai neapmierināti. Tad arī varēsim spriest, vai deputāts Bovelts ir vai nav godīgs un drošsirdīgs. Tas mani ļoti interesē.

— Bet, — piebilda virsnieks, vērīgi uzlūkodams to, kuru zināja par gaišību, — es nevienu mirkli nešaubos, ka deputāti nedos pavēli Tilli kavalērisliem atkāpties.

— Kādēļ? — auksti jautāja jauneklis.

— Tādēļ, ka Šī pavēle būtu līdzīga nāves sprieduma izpildīšanai pie Kornēlija un Jana de — Vitta.

—- To mēs tūdaļ dabūsim zināt, — mierīgi teica jaunais cilvēks. — Nevienam nav zināms, kas notiek cilvēku sirdīs.

Virsnieks zagšus pavērās uz sava sarunu biedra sastingušo seju un nobālēja.

Šis virsnieks bija godīgs un arī drošs cilvēks.

Laužu pūlis patlaban bija iespiedies sēžu zālē, kur, cik varēja vērot, notika karstas debates. Troksnis lāgiem bija tik spēcīgs, ka šķita sagrūstam vecā rātsnama sienas. Tad viss it kā norima un pūlis lauzās laukā. Visiem pa priekšu skrēja cilvēks ar riebīgā prieka smīnā pārvērstu seju un gaisā vēdināja kādu papīru.