MARKS TVENS - Vientieši ārzemēs Jeb Jauno svētceļnieku gaitas

Lielkņazes tēja bija brīnum garda. Pie tējas piedāvāja citronu un vēsinātu pienu. Citrons ir labāks. Šī tēja vesta pa sauszemi no Ķīnas. Transports pa jūru tējai ir kaitīgs.

Kad pienāca laiks doties projām, mēs atvadījāmies no saviem augstajiem namatēviem, un viņi, laimīgi un apmierināti, atgriezās apartamentos pārskaitīt savas karotes.

Gandrīz pusi dienas bijām pavadījuši ķeizarisku personu mājās un visu laiku jutušies tik patīkami un nepiespiesti, it kā būtu paši uz sava kuģa. Un es biju iedomājies, ka jebkura imperatora pilī nevarētu justies labāk kā Ābrahama klēpī. Biju iedomājies, ka imperatori ir briesmīgi ļaudis. Domāju, ka viņi nekā cita nedara, kā ar vareniem kroņiem galvā, uzvilkuši sarkanus rītasvārkus, kas vietvietām apšūti ar vilnas kušķīšiem, sēž tronī un drūmi blenž uz saviem kalpiem un publiku parterā, un starplaikos piespriež nāvessodu hercogiem un hercogienem. Taču, ja palaimējas iekļūt aiz kulisēm un redzēt viņus mājas apstākļos pie pašu pavarda, viņi kļūst itin līdzīgi jebkuram parastam mirstīgajam. Tad uz viņiem paskatīties ir daudz tīkamāk nekā grandiozās parādēs. Mājās viņiem ģērbties un uzvesties kā visiem cilvēkiem šķiet tikpat dabiski kā mums iebāzt kabatā drauga zīmuli, kad esam beiguši to lietot. Pēc šīs dienas es vairs nekad nespēšu ticēt vizuļainajiem karaļiem uz skatuves. Tas būs smags zaudējums. Man viņi allaž traki patika. Turpmāk es skumji novērsīšos un sacīšu:

— Nekā … tas nav no tiem karaļiem, kādus es pazīstu.

Kad viņi, uzlikuši dārgakmeņiem rotātus kroņus, greznum greznās drānās drasēs pa skatuvi, es būšu spiests paskaidrot, ka visi tie imperatori, kurus es personiski pazīstu, valkā pavisam vienkāršas drēbes un nedrasē. Un, kad viņi uznāks uz skatuves milzīgā miesas­sargu — bruņucepurēs un krūšubruņās ietērptu statistu — pavadībā, izjutīšu par pienākumu informēt nezinātājus, ka neviena kronēta persona no manu paziņu vidus necieš zaldātus ne savā mājā, ne savā tuvumā.

Kāds varbūt iedomāsies, ka mūsu grupa vizītēs uzkavējās pārāk ilgi vai kaut kā citādi uzvedās nepiedienīgi. Nekā tamlīdzīga. Visi juta, ka pilda izcili atbildīgu uzdevumu — pārstāv Amerikas tautu, ne valdību, un tādē| pūlējās, cik spēja, lai šo uzdevumu veiktu godam.

Cara ģimene, -bez šaubām, arī saprata, ka, sirsnīgi uzņemot mūs, tā savu attieksmi pret amerikāņu tautu var pārādīt daudz labāk, nekā apberot ar laipnību veselu vadu pilnvarotu ministru; tādēļ tā šim notikumam piešķīra pienācīgu nozīmi kā daždien labas gribas un draudzības izpausmei pret visu valsti. Mēs izrādīto laipnību, protams, pieņēmām kā šādi domātu uzmanību, kas nav veltīta mums personiski. Negribu noliegt, ka jutām arī personisku lepnumu, kad tikām pieņemti kā nācijas pārstāvji; par to, ka izjutām lepnumu par sirsnību, kas valdīja šajā pieņemšanā, nav ne mazāko šaubu.

Savam dzejniekam aizliedzām vērt vaļā muti jau kopš tā brīža, kad izmetām enkuru. Kad kļuva zināms, ka mēs dosimies vizītē pie Krievijas imperatora, viņa daiļrades avots divdesmit četras stundas paloja bez mitas. Mūsu sākotnējais izbīlis par to, ko iesāksim paši ar sevi, pēkšņi nobālēja salīdzinājumā ar bailēm par to, ko iesāksim ar savu dzejnieku. Beidzot problēma tika atrisināta. Viņam piedāvāja izvēli — vai nu zvērēt pie visa, kas svēts, ka viņš nedeklamēs nevienu dzejas rindu, kamēr atradīsies cara teritorijā, vai arī paliks stingrā apsardzībā uz kuģa līdz tam brīdim, kamēr atkal būsim nokļuvuši atpakaļ Konstantinopolē drošībā. Viņš ilgi cīnījās ar šo dilemmu, līdz beidzot tomēr padevās. Jutāmies ļoti atviegloti. Varbūt kāds mežonīgs lasītājs vēlas iepazīties ar viņa stila ziediņiem. Ar šo epitetu negribu nevienu apvainot, bet uzruna «laipnais lasītājs» jau ir tik nolietota, ka pārmaiņa būs patīkams atsvaidzinājums.

Vadi, glāb un sargā, un neaizmirsti, Tētīt,

Ar ēdienu un dzērienu mūs svētīt

Ceļā grūtajā uz Jeruzalemi!

Cilvēks lemj un prāto, un tā jau būt tam būs,

Bet laiks nevienu nesaudzē — ne citus, ne ar' mūs.

Jūra visu dienu bija neierasti vētraina. Tomēr mēs laiku pavadījām jautri. Sanāca visai daudz ciemiņu. Ieradās ģenerālgubernators, un mēs viņu sagaidījām ar deviņiem lielgabala salūtiem. Viņš atbrauca ar visu ģimeni. Ievēroju, ka pa viņa ceļu visā garumā no laivu piestātnes līdz karietei tika nostiepts paklājs, kaut gan biju redzējis viņu nākam šurp pa neapklātu zemi, kad viņš nenāca oficiālā vizītē. Iedomājos, ka varbūt viņš gadījumam par godu nospodrinājis zābakus ar kādu īpaši spožu zābakziedi un gribēja to pietaupīt, bet tuvākā apskatē konstatēju, ka zābaki nemaz nav spožāki kā citkārt. Var jau būt, ka iepriekšējā reizē viņš paklāju gluži vienkārši bija piemirsis, jo līdzi viņam tā nebija. Viņš bija ļoti jauks vecs džentlmenis, mums visiem viņš ļoti patika, īpaši Bliheram. Kad viņš atvadījās, Blihers uzaicināja viņu atnākt vēl kādreiz un katrā ziņā paķert līdzi ari paklāju.

Uz kuģa mūs apciemoja arī kņazs Dolgorukijs un viens vai divi lieladmirāļi, ar kuriem vakar iepazināmies pieņemšanā. Es sākumā izturējos pret viņiem pavēsi, jo, pabijis vizītē pie imperatora, negribēju pārāk tuvu ielaisties ar ļaudīm, kurus pazīstu tikai vārda pēc un kuru morālās īpašības un stāvoklis sabiedrībā man nav skaidri zināms. Tādēļ nolēmu sākumā būt atturīgs. «Kņazi, grāfi un lieladmirāļi,» es sev sacīju, «tas viss ir ļoti jauki, bet tie nav imperatori, un, izvēloties paziņas, piesardzība nekad nenāk par ļaunu.»

Ieradās arī barons Vrangels. Viņš kādu laiku bija Krievijas sūtnis Vašingtonā. Pastāstīju viņam par savu tēvoci, kas pērn iekrita šahtā un pārlūza vidū pušu. Tie bija salti meli, bet es nevarēju pieļaut, lai kurš katrs mani pārspēj ar saviem apbrīnojamiem piedzīvojumiem tādēļ vien, ka man trūkst izdomas. Barons ir ļoti patīkams cilvēks un baudot imperatora cieņu un pilnīgu uzticību.

Kopā ar pārējiem mūs apciemoja ari barons Ungerns-Šternbergs, skaļš, bravurīgs, vecs augstmanis. Viņš ir darbīgs un uzņēmīgs vīrs — īsts sava laikmeta cilvēks. Viņš ir Krievijas dzelzceļu galvenais direktors — tāds kā dzelzceļu karalis. Pateicoties viņa uzņēmībai, Krievija šai ziņā strauji progresē, Amerikā viņš bijis bieži. Barons stāsta, ka ar lieliskiem panākumiem sācis par darba spēku izmantot cietumniekus. Viņš apgalvo, ka cietumnieki strādājot labi, esot klusi un mierīgi. Viņš piebilda, ka patlaban uz dzelzceļiem nodarbinot desmit tūkstošus ieslodzīto. Es to pieņēmu kā jaunu izaicinājumu manai atjautībai. Biju gatavs pakalpot. Sacīju, ka mēs Amerikā dzelzceļa būvē nodarbinām astoņdesmit tūkstošus ieslodzīto, turklāt tikai tādus, kam piespriests nāvessods par slepkavību ar iepriekšēju nodomu. Tas viņu piespieda apklust.

Vēl pie mums ciemojās ģenerālis Totlēbens (slavenais Sevastopoles aizstāvis aplenkuma laikā), daudzi zemāki armijas un flotes virsnieki un prāvs skaits neoficiālu personu — krievu dāmas un kungi. Protams, tika sarīkotas brokastis ar šampanieti; cilvēku upuru nebija. Dzirkstīja tosti un joki, runas netika teiktas, izņemot — ar ģenerālgubernatora starpniecību — pateicību imperatoram un lielkņazam par mūsu viesmī­līgo uzņemšanu un ģenerālgubernatora atbildi, kurš cara vārdā pateicās par šo runu utt., utt.